SIA “UPTK”, kas ir arī šīs vietas nomniece un investore, ar būvniecību nesteidzas. Pašu noliktais termiņš ir 2022. gada aprīlis. “Negribam sevi par visu varu iegrožot termiņos. Galvenais, lai labi norūgst,” smaidīdams stāsta projekta vadītājs Sandis Kirhners.

Tā esot bijusi tieši viņa ideja, ka paviljons ir jāatjauno ar pašu, tas ir, ar “UPTK” spēkiem. “Vieta prasīja saimnieku. Man patīk vecā arhitektūra. Laikam neredzēju, ka to kāds cits varētu pacelt. Prasīju tēvam, vai ir tāda iespēja?” viņš atceras.

Tēvs, “UPTK” vadītājs Zigurds Kirhners, savukārt stāsta, ka arī paši tepat vien blakus dzīvo pašu atjaunotās vecās koka mājās. Vecāki tuvu parkam, dēla ģimene – parkā. Grausts, ko pirmo ģimene atjaunojusi, bija dzīvojamā māja J. Janševska ielā. Toreiz Sandis tēvam iedevis no Lielbritānijas atvestu grāmatu “Painted Ladies” (“Krāsotās lēdijas”). par Viktorijas laika koka namu krāsojumiem. Grāmata ģimenei kalpojusi par iedvesmas avotu.

“Man patīk būvēt, tas mums padodas, un mēs arī būvējam. 19.–20. gadsimta mijas arhitektūra patīk, tādu literatūru man patīk pētīt, tur ir ko smelties,” piemetina Sandis.

Tas izskaidro, kādēļ paviljona atjaunošanas iniciatori izvēlējušies nevis vieglāko ceļu, bet gan nākamās kafejnīcas ēdamzāles lielos logus ar jūgendstilam raksturīgo liekto, ornamentālo spraišļojumu likuši Liepājas meistariem galdnieku darbnīcā “RB Galdnieks” darināt ar vēsturiskiem paņēmieniem, ar retro stiklu, kādu liek senās ēkās un restaurētos kultūras pieminekļos.

Tādu stiklu Latvijā neražo. “Tas ir vilktais stikls,” stāsta S. Kirhners. Stikls ir it kā nedaudz grubuļains, nelīdzens. Kad caur to skatās, ainava nedaudz zaudē kontūru asumu. Logu profili veidoti, par paraugu ņemot vecos pilsētas logus, piemēram, atjaunotajā ģimnāzijas ēkā. Ēkas logos iestrādātas 110 dažādu formu stikla rūtis! Katra ar citādu liekumu un leņķi. “Tepēts, līmēts, katra rūts ir griezta. Oriģinālie profili jau nav saglabājušies, bet apmēram varēja nojaust, kādi ir bijuši. Esam ļoti apmierināti. Tādu darbu jebkurš neuzņemtos,” rāda projekta vadītājs.

“Lai uztaisītu skaisti, ir jātaisa tā, kā tagad. Vienkāršotu variantu paši nevarētu pieņemt,” viņš piebilst.

Uzbūvēt paviljonu pilnībā tādu, kāds tas bijis sākotnēji, nav iespējams. Pirmā ēka celta 1903. gadā Krievijas ķeizara Nikolaja II sagaidīšanai, bet nodegusi jau 1906. gadā. 1908. gadā uzcelta otra, kas liesmās zudusi 1977. gadā – tā grāmatā par Liepājas jūgendstilu raksta mākslas vēsturnieks Jānis Krastiņš.

Nav neviena senā oriģinālā rasējuma. Ir fotogrāfijas, projekts veidots pēc tām, ņemot vērā stilu un proporcijas. Ceļot jauno paviljonu, īsti nav pat atrasti ēkas pamati. Senie attēli vērsti uz parādes pusi. Kā māja izskatījusies kopumā, nemaz nav zināms. Tādēļ šī nekādā ziņā nav un nevar būt restaurācija.

Ēkas fasādē iebūvētās liektās, jūgendstilam raksturīgās koka detaļas veidotas ar mūsdienu tehnoloģijām, ne ar roku, arī tepat, Liepājas uzņēmumā “CNC Art”. Turklāt īpašnieki un celtnieki ņem vērā neizbēgamās mūsdienu prasības, piemēram, attiecībā uz vides pieejamību, nepieciešamo platību virtuvei, ēkas energoefektivitātei. Tā būs lietojama cauru gadu. Tāpēc atšķirībā no bijušā paviljona logi ir dubulti. Siltumu piegādās “Liepājas enerģija”.

Arī tas, kāda bijusi ēkas virtuves daļa, nav zināms. Pēc vecajiem fotoattēliem mājai uzbūvēts romantiskais tornītis. Tagad tam it neliels praktisks uzdevums – tajā būs iebūvēta ventilācijas iekārta. Jumtu asfalta krāsā veidos titāna un cinka materiāls. Kāds jumta segums bijis vēsturiski? Īsti nav zināms, varbūt skārds. “Mēs nolēmām uzlikt jumtu ilgam termiņam,” teic Z. Kirhners.

Garāmejot šķiet, ka ēka jau ir tuvu gatavībai, bet tomēr tajā ir vēl ļoti daudz darāma. Ēdamzālē vēl nav ne grīdas, ne durvju. Par interjeru neesot īstas skaidrības, tas lēnām topot “galvā”.

“Liekam kopā, vācam kaut kādas detaļas, vēl redzēsim, vai kopēsim [no vecā]. Kad dabūs telpu, aiztaisīs ciet, tad varēs tam kārtīgāk pieķerties. Lēni, prātīgi, pamatīgi, ar apdomu. Interjeru māja pati pateiks priekšā,” saka S. Kirhners.

Vēl būs jābūvē arī terase, kas būs galvenā ēdināšanas vieta. Saglabās terases senākās detaļas – sieniņas, kas veidotas pirmās Latvijas Republikas gados.

Jaunie īpašnieki nevēlējās savai ēkai vecos nosaukumus. “Ķeizara paviljons” – tas licies par lepnu, “Banga” – šķitis, ka velkas līdzi cits vēstures rēgs. Tāpēc tas, ko mēs vērojam te rodamies, sauksies “Parka paviljons”. Daudzi jau zvanot un prasot – kad? Gribot pieteikties rindā uz banketiem. Bet Z. Kirhers jau sarunas sākumā piekodina: par ēdināšanu nevienu jautājumu! Mums jāgaida nākamā gada pavasaris.

Pašvaldība firmai “UPTK” šeit ir piešķīrusi apbūves tiesību nomu uz 30 gadiem. Kā tad saimniekot, tā jau būšot mazdēla darīšana, pasmejas Z. Kirhners, “būsim savu mazumiņu atstājuši [Liepājai]”.

Projekta pasūtītājs bija šīs vietas iepriekšējais nomnieks, kuram neveicās ar idejas īstenošanu, iecere un termiņi tika atlikti vairākas reizes, gadiem ilgi. Ēku projektējuši arhitekti Andris Kalniņš un Gita Kociņa.

32Skatīt galeriju