Mežacūkas Liepājas puses mežos pēdējos gados sastopamas ļoti lielā skaitā. Lai rukši nesavairotos tā, ka sāktu apdraudēt paši sevi vai zemnieku apstrādātos labības un kartupeļu laukus, to daudzumu regulē. Taču vājas zināšanas vai nepietiekama izpratne par to, kādas ir pareizas medības, var sagādāt problēmas, atzīst mednieki un dabas pētnieki.

Cūku mēris nokauj vairāk

“Cilvēki, kas nemedī, uzskata, ka mednieki ir šausmīgi lieli zvēri. Normālam medniekam tas ir hobijs, dzīvesveids, bet tas nebūt neaprobežojas ar to, ka svarīgi ir nomedīt zvēru, nošaut kaut ko,” uzsākot sarunu par medīšanas jēgu un nozīmi, saka mednieks ar 25 gadu stāžu, Liepājas uzņēmējs Viesturs Andersons. Viņam medīšana ir kaut kas vairāk par gaļas sagādāšanu. “Man medības pamatā ir ekskursija, iespēja redzēt pasauli. Ja es varu kopā apvienot hobiju ar ekskursijām un dažādus jaunus kontinentus un jaunas valstis apskatīt – kāpēc ne?” viņš saka. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijā viņam medīt nav interesanti. Un medībās viņš dodas ne tikai trofeju vai medījuma dēļ. “Jāmedī ir obligāti, jo, piemēram, tieši ap Liepāju lielā skaitā ir savairojušās mežacūkas. Tepat Vaiņodē katru gadu nomedī 250 cūku. Ja tās nemedītu, tad visi lauki būtu norakti un viss aprīts,” norāda mednieks. Šī iemesla dēļ arī esot noteikts apmedījamo dzīvnieku skaits. “Ja cūkas savairosies par daudz, tad tās sāk regulēt pati daba. Piemēram, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados cūkas bija savairojušās tādā skaitā, ka ievazāja cūku mēri. Tās izmira un visā Latvijas teritorijā nebija nevienas cūkas. Tikai kaut kādi atsevišķi eksemplāri,” zina teikt V. Andersons. Tāpēc uzskatīt, ka zvērus iespējams pilnībā izšaut, būtu aplami. “To neviens neatļaus. Nevienā kontinentā neļauj medīt zvērus tā, lai kaitētu dabai. Visus zvērus medī ar domu, lai nenodarītu kaitējumu noteiktai zvēru populācijai, sugai vai dabai kopumā,” apgalvo V. Andersons. Medījamo dzīvnieku uzskaiti regulāri veic Valsts meža dienests. Analizējot iepriekšējo gadu rezultātus un izpētot dzīvniekus radītos postījumus, piemēram, jaunaudzēs, tiek noteikts, vai izšaujamo dzīvnieku limitu palielināt vai samazināt, informē VMD vecākais mežzinis Andis Ozoliņš. “Teritorijā starp Nīcu un Rucavu briežu un stirnu ir par daudz. Jaunām priedītēm miza nograuzta. Paši kolektīvi skatās un kopīgi izlemj, vai saglabāt esošo skaitu,” piebilst mežzinis.

Uz to, ka mūsdienās medības ir kaut kas vairāk par medījuma sarūpēšanu, norāda arī Latvijas Mednieku savienības Priekules nodaļas vadītājs Raimonds Runts. “Mednieks mežā cenšas saimniekot ar savu redzējumu par līdzsvarotu attīstību, kurā tiktu ievērotas gan medību saimniecības, gan vides aizsardzības, kā arī citu saimniecības nozaru intereses,” viņš apgalvo.

Turklāt mednieki ir tie, kas par dzīvniekiem arī rūpējies. “Katru gadu audzēju bietes un piebaroju meža zvērus. Ir pat tādi zvēri, kas no manis mežā nemūk un pazīst pēc izskata. Savvaļas brieži neiet prom, skatās. Es viņiem piecdesmit metru eju garām ar ieroci, bet tie nebēg prom,” apgalvo liepājnieks V. Andersons.

Gaļiniekus neatbalsta

Lūgts komentēt mednieku savstarpējās attiecības V. Andersons saka: “Medību kolektīvs – tas ir jautru cilvēku bars. Neskatoties uz vecumu, visi ir pārsmējušies un priecīgi. Konfliktsituāciju vispār nav.” Situācija starp mednieku kolektīviem gan varot būt atšķirīga. “Starp kolektīviem varbūt ir tā, ka citi baro zvērus, citi nebaro un tad cits citu aprunā, bet kolektīvos iekšēji nav nekādu problēmu,” saka mednieks. Ar nesaskaņām kolektīvu starpā nav saskāries arī R. Runts. “Pārstāvot Priekules nodaļu Latvijas Mednieku savienībā un tur darbojoties, redzu, ka sadzīvošanas problēmu nav. Jo vairāk kolektīvi savstarpēji komunicē sapulcēs, tikšanās reizēs, jo vairāk un vienkāršāk visas lietas ir izrunājamas un apspriežamas. Priekules nodaļā sadzīvošana ir draudzīga un savstarpējā komunikācija notiek visos līmeņos. Gan kolektīvu vadītāju, gan mednieku, gan kaimiņu, gan draugu starpā,” apliecina R. Runts.

Tomēr pastāv noteiktas lietas, ko mednieku kolektīvos nedrīkstētu pieļaut. “Nedrīkst šaut cūku mātes. Tas ir nonsenss. Visos kolektīvos, kuros es medīju, nevienā nav tādu dumiķu, kas šauj visu, ko ierauga, kas tikai kustas. Visos kolektīvos, kuros es medīju, ir cilvēki ar mežinieku izglītību,, lai tādu muļķību nebūtu,” pauž mednieks. Tomēr viņš atzīst, ka diemžēl realitātē ne visi mednieki šos aizliegumus ievērojot. Lai nenotiktu “šaušana pa labi un pa kreisi”, mednieku kolektīviem būtu jābūt ļoti pareizi organizētiem – “ja sarunā, ko drīkst medīt, tad pie tā arī jāturas”. Tos, kas tīko tikai pēc gaļas un dzīvniekus nešķiro, V. Andersons dēvē par gaļiniekiem. “Normālā kolektīvā, ja redz, ka stirnu ir maz, tās nešauj, pat ja ir saņemta medību licence. Mums bija gadījums, kad vairākus gadus vienkārši tās neaiztikām. Likumīgi drīkstētu šaut, bet mednieki vienojās, ka stirnas nešaus. Jo tās ziemā lielā skaitā bija aizgājušas bojā,” norāda mednieks. Jāmedī esot pēc noteikumiem, pareizā laikā un šie liegumi arī strikti jāievēro. Medību ētika medniekam esot jāievēro jebkurā gadījumā. Tad, pareizi medījot, meža dzīvnieku paliek nevis mazāk, bet gan tieši otrādi – vairāk, norāda V. Andersons.

Kamēr vilks baidīsies

Kopumā medību nozarē pašlaik problēmu neesot. Tomēr pastāv Eiropas Savienības noteikumi, kas medniekus zināmā mērā ierobežo. “Piemēram, sloku medības vēsturiski no vācu baronu laikiem pavasarī pirmās medības. Tās bija skaistākās pavasara medības! Tagad zaļie caur Eiropas Savienību vispār ir aizlieguši Latvijā slokas medīt. Tas ir vienkārši smieklīgi! Iemesls it kā ir, lai neizšautu sloku populāciju, bet es kā mednieks varu pateikt, ka sloku nepaliek ne mazāk, ne vairāk,” saka V. Andersons.

To, ka medīt slokas, arī rubeņus un medņus Latvijā aizliegts, apstiprina arī ornitologs Kārlis Millers. Tomēr pat viņam nav saprotams, kāpēc šāds noteikums pieņemts. “Nemācēšu pateikt, kāpēc. Reāla pamatojuma tam nav. Dabā nav redzamas pozitīvas izmaiņas. Panākts tieši pretējs efekts,” mednieka viedoklim pievienojas K. Millers.

Pēc V. Andersona domām, par maz tiek medīti arī lūši un vilki. Vilku skaits Latvijā esot ļoti liels. Taču lai dzīvniekus nomedītu, nepieciešamas ļoti specifiskas zināšanas un medību procesā jāiegulda liels darbs. Vilks esot ļoti manīgs dzīvnieks. Tam ir teicama redze un dzirde, un arī pārvietojas tas ļoti klusi. Pieiet klāt esot neiespējami. “Pēdējo reizi vilku medībās Aizputē piedalījās 300 mednieku un nošāva, ja nemaldos, tikai vienu vilku. Tur bija 11 vilku,” saka V. Andersons, kura īpašumā ir viena vilka trofeja.

Kā apgalvo zoologs Vilnis Skuja, Latvijā šaut lūšus nav aizliegts. Limits ir 150 lūšu gadā, un šogad termiņš būs beidzies 31. martā. “Trīsdesmitajos gados situācija Latvijas mežos bijusi citādāka. Cūku – 300, aļņu – 100. Ārkārtīgi maz. Vairāk zaķu un lapsu,” norāda zoologs. Daudzi biologi uzskata, ka vilki, kuru Latvijā esot samērā daudz, ir jāmedī vairāk, apliecina V. Skuja. Ja vilks no cilvēka pārstātu bīties, dzīvnieks varētu sākt izrādīt interesi, kas, iespējams, varētu pāraugt pat bīstamā ziņkārībā. “Mežā medījumu pietiek gan medniekiem, gan dzīvniekiem,” uzskata pieredzējušais dabas pētnieks.

Mežs nav kūts

Pēc V. Skujas domām, netrūkstot mednieku, kuru izglītības līmenis ir ļoti zems. Un tas varētu radīt nepareizu uzskatu par dabas procesiem mežā. “Jo uz mežu skatās kā uz kūti, kur viss ir jākontrolē, bet mežs, ir mežs. Mežā notiek daudzmaz dabiski procesi un plēsēji ēd stirnas. Vai viņiem ir par maz gaļas?” retoriski vaicā V. Skuja. Tomēr to, ka mednieki ir vajadzīgi, zoologs nenoliedz. Mednieki esot tie, kas ar piebarošanu cenšas dzīvnieku skaitu palielināt. To pat drīzāk varot dēvēt par zvēru barošanu, jo ēdamā apjoms, kas nonāk Latvijas mežos, esot simtiem tonnu.

Nevienai populācijai neesot nepieciešamības savairoties tā, ka pēc tam nebūtu ko ēst. Tas radītu lielākas iespējas izplatīties arī slimībām. “Tajā es redzu pozitīvo jēgu un vajadzību.

Viņš norāda, ka mednieki ir ļoti dažādi. “Ir mednieki ar lielo burtu. Un ir šāvēji, kuri nesaprot, kas mežā notiek, un viņus tas arī neinteresē. Mednieku ir daudz, tomēr to skaits attiecībā pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ir pat mazāks par vienu procentu,” apgalvo zoologs.

Vai kļūt par mednieku ir sarežģīti? Atbilde būtu – nē. “Kādreiz lauksaimniecības akadēmijā medības mums bija obligāts mācību priekšmets. Mēs studējām medniecību kā zinātni trīs gadus,” saka V. Andersons. Agrāk topošajam medniekam divus gadus bijis obligāti jāiet par dzinēju. “Ātrāk nedrīkstēji nemaz pie ieroča tikt. Nedrīkstēji nopirkt vītņstobra ieroci, kas ir daudz jaudīgāks par gludstobru ieroci. Tagad tas tā nav, tagad likumi ir mainījušies. Līdz ar to situācija tagad vairāk ir tendēta uz ieroču tirdzniecības biznesu,” spriež V. Andersons.

Egona Zīverta foto

Dažiem medniekiem mežs esot kā kūts, kurā viss jākontrolē, bet dabai šeit tomēr ir lielākas tiesības – uzskata dabas pētnieki.

Liepājas uzņēmējs Viesturs Andersons (no labās) medī ne tikai Latvijā. Lai iegūtu pēc iespējas dažādākas trofejas, viņš dodas arī uz ārzemēm. Šeit viņš redzams kopā ar mednieku Pēteri Salmani. Abi kopā 2010. gadā apmeklēja Grenlandi, lai nomedītu ziemeļbriežus.