Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Katram ir savs stāsts par to, kā suns ienācis ģimenē, mainījis ikdienu un kļuvis par daudz ko vairāk nekā tikai mājdzīvnieku.
Kompanjons saulrietiem
Agneta Buldere par suni bija domājusi jau agrāk, taču ilgu laiku šaubījusies, vai četrkājainam draugam piemērota būs dzīve dzīvoklī. Tagad viņai līdzās ir dalmācietis Helio – aktīvs, sabiedrisks un, kā pati saimniece saka, īsts kompanjons.
“Es gribēju aktīvu sunīti. Tādu vidēji lielu – ne milzīgu, bet arī ne maziņu. Man patīk arī tas, ka viņš izskatās pēc suņa – ar nokarenām ausīm un sportisku uzbūvi,” stāsta Agneta.
Helio ļoti patīkot gan cilvēki, gan citi suņi.
“Šobrīd viņš skrien pie visiem,”
smej saimniece, piebilstot, ka treneris to skaidrojot ar suņa jauno vecumu un vēlmi visu iepazīt. Abi jau apmeklē arī suņu skolu.
Tieši vēlme pēc aktīva kompanjona bijusi viena no galvenajām, izvēloties suni.
“Gribēju, lai ir, ar ko iet pastaigās, baudīt saulrietu. Pati iepriekš tik bieži ārā negāju, bet tagad mēs katru vakaru vai no rīta ejam skatīties sauli. Ir meži, jūrmala, parki. Es pati gribēju vairāk būt ārā,” saka Agneta.
Pēc Helio Agneta braukusi uz Ķekavu, bet nu jau, kā joko saimniece, tas esot kļuvis par vietējo – liepājnieku. Kamēr Agneta ir darbā, suņuks viņu gaida mājās, lai gan varētu viņu ņemt arī līdzi.
“Es zinu, ka visu laiku ar vienu aci gribētu skatītos, ko viņš dara, un pati nevarētu pastrādāt,”
viņa pasmej.
Agneta stāsta, ka šajā vecumā dalmācietis daudz guļ, un arī vēlāk tā būs. Līdz ar to, kamēr neviena nav mājās, viņš atpūšas. Tiklīdz saimniece pārrodas, tā obligāti jādodas ārā.
“Mana ikdiena ar suni ir tieši tāda, kādu vēlējos, – aktīva, piepildīta.”
Helio ir Agnetas pirmais suns, un par izdarīto izvēli viņa ir ļoti priecīga.
“Jā, dalmācietis nav pats vieglākais suns. Jābūt gatavam viņu mācīt, iet uz skoliņu, darboties un ieguldīt laiku,” viņa saka.
No Anglijas uz Liepāju
Ginta Gorbane kopā ar Henriju Latvijā atgriezusies pavisam nesen. Iepriekš viņa 28 gadus dzīvojusi Anglijā, bet pēc vīra aiziešanas mūžībā pieņēmusi lēmumu atgriezties dzimtenē. Līdzi, protams, devies arī Henrijs.
“Viņam Latvijā ļoti patīk,” saka Ginta.
Vienīgais, pie kā Henrijam vēl nākas pierast, ir pastaigas pie pavadas, jo Anglijā viņš biežāk varējis skraidīt brīvi. Tāpēc abi regulāri dodas uz vietām, kur iespējams izstaigāties plašāk – Bernātiem, Karostu un jūrmalu.
“Viņš dievina Latvijas dzīvi,”
saimniece smejas.
Henrijam ir divarpus gadu, un Ginta viņu paņēmusi vēl kā kucēnu. Tā kā suns audzis Anglijā, komandas viņš vislabāk saprot angļu valodā.
“Tagad mēs mācāmies runāt latviski,” Ginta joko.
Raksturā Henrijs esot ļoti mīļš un sabiedrisks. Īpaši viņam patīk bērni un cilvēki, kuri gatavi spēlēties.
“Ja kāds pamet kociņu, viņš nes atpakaļ. Visu laiku iet pie cilvēkiem, lai ar viņu spēlējas,”
stāsta Ginta.
Arī fizisku aktivitāšu Henrijam vajag daudz – vismaz pāris stundu dienā. Sevišķi viņam iepaticies Bernātu mežs, kur abi bieži dodas garās pastaigās.
Ginta stāsta, ka Henrijs ir spanielu krustojums, kādi Anglijā esot ļoti populāri.
“Viņi ir ļoti gudri, inteliģenti suņi. Bet, ja atļausi uzkāpt uz galvas, tad arī kāps,” viņa atklāj šķirnes raksturu.
Henrijs nav Gintas pirmais suns. Iepriekšējais nodzīvojis līdz 14 gadu vecumam. Kad viņš aizgājis, Ginta sākumā šaubījusies, vai grib vēl vienu suni.
“Vīrs jautāja – ņemsim vēl vienu? Es teicu, ka nezinu. Bet tagad šķiet, ka tas bija viens no labākajiem lēmumiem dzīvē.”
Uz jautājumu, kas ir pats labākais dzīvē ar suni, atbilde nav ilgi jādomā – kompānija.
“Jāiet staigāt, nevar sēdēt. Es viena pati tik daudz ārā neietu,” viņa saka.
Henrijs dod iemeslu iziet no mājas, kustēties.
Mīlestība no pirmā acu skatiena
“Viņam ir diezgan sarežģīts raksturs. Viņš ir spītīgs, bet tajā pašā laikā mīļš,” par franču buldogu stāsta viņa saimniece Ramona Jonaite.
Abi kopā izgājuši cauri dažādiem dzīves posmiem, un viņa atzīst, ka Luiss viņai kļuvis par īstu labāko draugu.
“Viņam vajag daudz uzmanības, bet tajā pašā laikā viņš arī pats sniedz emocionālu atbalstu,” par ķepaiņa ienākšanu savā dzīvē ir pateicīga saimniece.
“Es teiktu – ja nav labu draugu, tad vajag suni.”
Franču buldogu Ramona izvēlējusies, jo vienkārši patīk šī šķirne.
“Viņi patiesībā ir diezgan slinki – ar viņiem nebūs jāskrien krosi. Luisam ļoti patīk gulēt un ēst, līdzīgi kā man,” viņa smejas.
Simpātijas raisījusi arī šķirnei raksturīgā krākšana, kas viņai šķitusi amizanta.
Kad Ramona Luisu pirmo reizi satikusi, viņam bijuši vien trīs mēneši.
“Kad paņēmu mazo kamolīti rokās, nodomāju – nu kā var tādu nemīlēt? Mums vienkārši bija mīlestība no pirmā acu skatiena.”
Tagad pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem Ramona saka – Luiss nav vienkārši mājdzīvnieks, bet pilntiesīgs ģimenes loceklis un kompanjons, kas prasa uzmanību, bet to pašu arī dāsni dod pretī.
Bez Šarlotes – nekur
Ilzes Grospiņas piecus gadus vecā taksenīte Šarlote, saukta arī par Loti, ģimenē ir jau trešais šīs šķirnes suns.
“Tie, kam ir bijuši takši, pēc tam grib tikai takšus,” smaidot skaidroja Ilze.
Par Šarlotes raksturu saimniece saka:
“Kā jau takšiem – viņa dara tā, kā pati uzskata par pareizu. Vārdu sakot, dresē mūs,”
viņa pasmejas.
Tāpēc cilvēkam, kurš izvēlas taksi, pēc Ilzes domām, jābūt ne tikai dzīvnieku mīļotājam, bet arī pacietīgam – takši mēdz būt ļoti spītīgi.
Pēc Šarlotes ģimene savulaik braukusi uz Aizkraukli. Ilze stāsta, ka sunītes māte bijusi titulēta izstāžu dalībniece, bet tēvs nācis no Ventspils. Šarlote ģimenē nonākusi vēl kā kucēns.
Tagad viņa ir tā, kas rūpējas, lai saimnieki nekļūtu pārāk mazkustīgi.
“Viņa mūs ved pastaigās, un tas ir labi, jo katru dienu ir jāiet staigāt. Vīrs Indulis katru rītu izstaigā apmēram pusotru stundu, un tad vēl ejam pa dienu un vakarā.”
Šarlotei iecienīta ir jūrmala, taču viņas ikdiena neaprobežojas tikai ar pastaigām.
“Mēs ejam arī uz teātri. Mēs tādi inteliģenti,”
smej Ilze.
Lote dodas līdzi arī uz kafejnīcām, kur suņi ir gaidīti, un pat uz muzeju. Patiesībā Šarlote ģimenei līdzi dodas teju visur.
“Viņa ir ģimenes loceklis. Bez viņas nekur – visur braucam un ņemam līdzi,” saka saimniece.
Šovasar Šarlote kopā ar ģimeni pabijusi arī Beļģijā. Atstāt viņu vienu tik un tā neesot īsti iespējams.
“Viņa skaļi raud, vaimanā,” Ilze smejas.
Tāpēc Lote ir ne tikai ģimenes mīlule, bet arī pastāvīga ceļabiedre – gan ikdienas pastaigās, gan tālākos braucienos.
