– Kad sākās interese par kanisterapiju?

– Pirms gadiem desmit. Tolaik mans iepriekšējais sunītis Karo vēl bija mazs un kanisterapija Latvijā tikai lēnām sāka attīstīties. Mani kanisterapijā iesaistīja suņu trenere Kristīne Balcere.

Ar Karo nolikām visus nepieciešamos eksāmenus, tikai es pati vēl nebiju gatava strādāt ar bērniem, kuriem īpašas vajadzības. Sākumā ar suni darbojās trenere. Vēlāk iesaistījos arī pati.

Kanisterapijas suns patiesībā ir ļoti dārgs resurss, jo maksāts kā par mācībām, tā eksāmeniem un visu citu. Karo varēja lepoties ar Latvijas, Slovākijas un Krievijas kanisterapijas sertifikātiem.

Kad viņa 2021. gada pavasarī devās uz citiem medību laukiem, zināju, ka man noteikti būs suns. Izvēlējos Niru, un atkal devāmies apgūt kanisterapiju.

Tagad tas ir mans hobijs, kuram ar prieku atvēlu laiku un līdzekļus.

Bet man mājās dzīvo arī meinkūnu šķirnes kaķene Filipa un runcis Čarlijs. Suņi mums ģimenē bija, kopš sevi atceros. Savā ciemā, te ezermalas privātmāju rajonā, bērnībā zināju vārdus visiem kaimiņu suņiem.

– Vai neplānojāt studēt veterinārmedicīnu?

– Nē, tādas domas nebija gan. Kad ar draudzenēm beidzām vidusskolu, protams, bija jāstudē, jāiegūst augstākā izglītība.

Trijatā gājām stāties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, lai mācītos par latviešu valodas un literatūras skolotājām.

Uzņēma tikai mani, bet jau pirmajā semestrī sapratu, ka neesmu īstajā vietā.

Apsvēru pat domu, ka tad jau labāk varētu rakstīt rakstiņus tā laika Liepājas avīzei “Komunists”. Godprātīgi nokārtoju pirmo sesiju augstskolā un izstājos.

– Bet ko tālāk?

– Tētis pazina toreizējo milicijas priekšnieku un apjautājās, vai nav kāda vieta meitai. Sāku strādāt Liepājas pilsētas Iekšlietu daļas Pasu nodaļā, kur nekādu speciālo izglītību nevajadzēja.

Iemācījos skaistā rokrakstā ar speciālu tinti glīti ierakstīt PSRS pilsoņu pasēs vārdus, uzvārdus, tēva vārdus. Tie bija pilnīgi citi laiki, cita sistēma nekā šodien…

Arī toreiz nederīgās pases vajadzēja iznīcināt.

Tās salikām maisos un no K. Barona ielas, kur bija milicijas Pasu nodaļa, nesām uz Dzintara ielas katlumāju un sametām ugunī.

Pēc kāda laika turpināju darbu milicijas dežūrdaļā, kur iedzīvotāji zvanīja pa tālruni 02 un ziņoja par visādām nebūšanām.

Arī Latvijā bija ieviesta no lietuviešiem aizgūtā prakse, ka dežūrdaļā bija gan dežurants un palīgs, gan arī operatore. Operatora darbs jau bija dienests Iekšlietu daļā, tādēļ saņēmu formas tērpu un kļuvu par seržanti.

Darba ritms man patika – diennakti strādā, trīs brīvas. Biju apprecējusies, piedzimis dēls. Darba režīms man ļoti patika, jo tolaik sievietes darbā pēc bērna piedzimšanas atgriezās jau pēc mēnešiem diviem.

– Ko iemācījāties, atbildot uz zvaniem?

– Zināju gandrīz visas Liepājas ielas, kur tās atrodas. Vēl viena īpatnība, kas vēl joprojām palikusi no tā laika, ir uzmanības pievēršana automašīnu numuriem.

Piemēram, piezvanīja, ka nozagts automobilis, nosauca valsts numuru. To paziņoju visiem posteņiem, bet burti un cipari palika atmiņā.

Ejot pa ielu, gandrīz to vien darīju, kā skatījos uz mašīnu numuriem, vai nebrauc nozagtais auto.

Pienāca brīdis, kad ar kolēģi Astru sapratām – mums vajag juridisko izglītību. Viņa Latvijas Universitātē sāka studēt klātienē, es neklātienē, jo bērni vēl mazi.

Tā laika studijas nevar salīdzināt ar to, kā augstāko izglītību iegūst šodien. Datoru nebija, visu rakstījām ar roku. Sava diplomdarba nosaukumu atceros vēl šodien: “Padomju advokatūras 60 gadi”.

– Gribējāt būt advokāte?

– Es ne. Kolēģe Astra gan vēlāk kļuva par advokāti. Kad sāku studēt jurisprudenci, sākās mans kāpiens pa karjeras kāpnēm un arī šī nozare sāka patikt, interesēt.

Milicijā prestižākā skaitījās izmeklēšanas nodaļa. Trūka speciālistu, kuri lietas varētu izmeklēt latviešu valodā. Tikko juristos biju nokārtojusi pirmo sesiju, mani no dežūrdaļas paņēma uz “augstāku stāvu”, uz Izmeklēšanas nodaļu, un tūlīt iedeva jaunākās leitnantes pakāpi. Man nebija vēl gadu trīsdesmit.

Tagad atceroties domāju, kā man vispār nebija bail iet lejā pagrabā, kur atradās iepriekšējās izmeklēšanas izolators ar aizturētajiem.

Sēdēju ar viņiem, pratināju, pat pīpēju, ko ikdienā nedarīju! (Smaida).

Kāpēc ne viens vien atzinās savos nodarījumos – es nezinu, jo no šodienas skatu punkta domāju, ka tik jaunu izmeklētāju diezin vai noziedznieki uztvēra nopietni.

– Patika izmeklēšanas darbs?

– Patika! Vēl joprojām lasu kriminālromānus.

Padomju laikos bija kārtība, ka uzņēmumiem vajadzēja atbalstīt miliciju ar savu transportu. Cik nav bijis, ka pēc manis kā izmeklētājas uz mājām pakaļ brauca ne tikai dienesta automašīnas, bet arī visādas citas, kravas auto ieskaitot.

Uz notikuma vietu esmu braukusi arī kravas kastē, jo kabīnē nebija vietas.

Taču gāja laiks un sāku saprast, ka kaut kas tomēr būs jāmaina.

Punktu izmeklētājas darbam laikam pielika tā reize, kad svētdienā, kad ģimenei gatavoju pusdienas, atskanēja zvans un atbrauca operatīvais transports, lai mani vestu uz notikuma vietu. Bija noticis kautiņš pie dzelzceļnieku kluba.

Mans pienākums bija veikt notikuma vietas apskati un uzlasīt stikla lauskas. Tad arī sāku domāt, vai ģimenei netiek atņemts laiks ne vienmēr nozīmīgu lietu dēļ.

– Bija plāns, ko tālāk?

– Liepājas augstskolā studentiem piecus gadus lasīju lekcijas tiesību pamatos un ētikā. Man tas bija ļoti liels izaicinājums, jo nekad neesmu bijusi cilvēks, kurš jūtas ērti lielas auditorijas priekšā un tai vēl kaut ko stāsta.

Tajā laikā kļuvu par Liepājas tautas tiesas piesēdētāju un piedalījos tiesas sēdēs. Vēroju, aizvien labāk sāku saprast, kā notiek tiesas procesi.

Kādu dienu Liepājas tautas tiesas priekšsēdētāja Astrīda Bērziņa mani aicināja nākt strādāt uz tiesu par tiesnesi. Tas bija laiks, kad tiesnešus ievēlēja tauta. Ja gribēji tikt šajā amatā, tad vajadzēja iet uz darba kolektīviem, runāt, parādīt sevi. Lai tauta zina, kas jāievēlē! Es to nevarēju, tas nebija man.

Pienāca reize, kad Bērziņas kundze zvanīja atkal un piebilda, ka šī ir pēdējā reize, kad mani aicinot strādāt.

Par laimi, kārtība bija mainījusies un tiesnešu kandidātiem vairs nevajadzēja iet uz darba kolektīviem sevi reklamēt.

Sāku strādāt Liepājas pilsētas tiesā. Liktenis pats mani veda un piedāvāja iespējas, un nolika pareizajā vietā, jo par tiesneses amatu nebiju sapņojusi.

– Sākumu tiesā atceraties?

– Nebija viegli. Jutos sabijusies un ne pietiekami zinoša. It sevišķi, ja tiesas zālē sēdēja pieredzējuši advokāti. Vienīgā iespēja – pirms procesa kārtīgi sagatavoties. Bija tiešām daudz izskatāmo lietu.

Atceros reizi, kad vienā dienā izskatīju 11 laulības šķiršanas lietu.

Katru spriedumu toreiz rakstījām ar roku, ar pildspalvu. Kļūdas ielaist nedrīkstēja. Nebija tādu pārkopējamu šablonu, kādi ir pieejami datoros šodien. Bija spriedumi, kurus rakstīja uz rakstāmmašīnas, starp lapām ieliekot koppapīru. Ak vai, cik es esmu sena! (Smejas).

Tagad “Civilprocesa likuma” normas paredz, ka spriedumu civillietā nepasludina uzreiz. Agrāk pirmās instances tiesās tiesneši skatīja kā civillietas, tā krimināllietas.

Situācija mainījās, kad 1995. gadā Latvijā izveidoja apgabaltiesas. Man bija iespēja strādāt Kurzemes apgabaltiesā kopš tās dibināšanas. Tad arī pieņēmu lēmumu specializēties civillietās un strādāt Civillietu tiesas kolēģijā.

– Kāpēc?

– Nav konkrēta iemesla, bet laikam biju nogurusi “ņemties” ar kriminālajiem elementiem. Vēl apsvēru, ka ar civillietām būs interesantāk, jo krimināllietās ir konkrēts Krimināllikuma pants, nodarījums un vairāk vai mazāk viss skaidrs, ja ir savākti pietiekami pierādījumi.

Tas par laiku, kad man bija jāizvēlas specializācija. Šodien arī kriminālnoziegumi kļuvuši komplicētāki.

Civillietas mēdz būt krietni “samudžinātākas”.

Reizēm nācās krietni palauzīt galvu, lai atrastu pareizāko risinājumu. Turklāt mūsdienās civillietas kļūst vēl sarežģītākas. Pirms gadiem trīsdesmit tiesās reti bija gadījumi, kad puses aicināja uz izlīgumu. Izņēmums – laulības šķiršanas lietas, kurās bija paredzēts samierināšanās laiks.

Man vienmēr paticis tas virziens – procesā mudināt puses uz izlīgumu. Strādājot apgabaltiesā, pusēm to piedāvājām bieži, jo civillietas izskatījām koleģiāli, trīs tiesnešu sastāvā. Ja izdevās, biju priecīga.

– Kāpēc tas pašai bija svarīgi?

– Savā dziļākajā būtībā es neesmu cilvēks, kam patīk konfliktsituācijas, tādēļ bija prieks, ka izdevās kādu samierināt. (Smaida). 

– Vai var salīdzināt, kādas bija civillietas, sākot darbu tiesā, un karjeras noslēguma posmā?

– Sākumā bija zaudējumu piedziņas par mazām summām, laulības šķiršanas, alimentu piedziņas. Piemēram, tolaik nebija tādu apjomīgu bijušo laulāto mantas dalīšanas lietu kā šodien, jo cilvēku mantiskais stāvoklis ir mainījies.

Toreiz gan arī mēbeļu sekcijas dalīja uz pusēm.

Bija laiks, kad izskatījām daudz lietu par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi un ēkām. Sekoja posms, izskatot uzturēšanās atļauju strīdus, kuros tika lemts par nepilsoņu statusu. Tad strīdi starp juridiskām personām, kas kļuva arvien komplicētāki.

Vissmagāk vienmēr bijis izšķirt strīdus, kad tiek skartas bērnu intereses.

– Vienmēr esmu brīnījusies, kā tiesneši spēj izprast un iztiesāt tik dažādas un sarežģītas lietas.

– Ceļš ir viens. Jāvadās tikai un vienīgi pēc likuma, mēģinot noskaidrot, vai prasība ir apmierināma vai noraidāma. Protams, ņemot vērā lietā iesniegtos pierādījumus.

Nekad nav bijušas un nebūs divas vienādas civillietas. Tiesneses darbs man tiešām patika. Es uz darbu vienmēr gāju ar prieku.

– Kas pašu spēja pārsteigt?

– Daudzu advokātu vai puses pārstāvju nepamatotās runas.  Es nevarētu būt advokāte un runāt par pienenēm tur, kur, piemēram, patiesībā jārunā par dadžiem.

Nespētu pārstāvēt procesā pusi, zinot, ka tai nav taisnība.

Cik nav gribējies mest ar krūzīti! (Smejas). Tagad varu to pateikt.

– Kādam jābūt profesionālam tiesnesim?

– Bezkaislīgam, nedrīksti izrādīt savas emocijas, personīgās domas. Vienmēr jābūt ar skaidru, vēsu galvu, lai spētu skaidri domāt un uztvert procesā notiekošo.

Tiesnesis skatās, vērtē ne no sava personīgā, bet tikai no likuma skatu punkta, ņemot palīgā dzīvē gūto pieredzi. Jāmāk lasīt, izprast un piemērot likumus un savu nolēmumu pamatot. Kā mēdzu teikt, lai visu skaidri saprot arī tante Bauskā.

Es vienmēr esmu bijusi īsu un konkrētu spriedumu piekritēja. Te jau varētu turpināt par tēmu, ka likums ir viens, bet ne jau vienmēr taisnība, godprātība ir precīzi tas pats, kas likuma burts.

Jā, manā praksē bijuši tādi gadījumi. Jāmāk savākties, jo tāds ir tiesneša darbs. Jāspriež pēc likuma.

– Kuras dēvējat par emocionāli smagākajām lietām?

– Ne tās, kad divas puses viena no otras mēģina piedzīt miljonus, bet kad vecāki cīnās par bērniem, par bērnu dzīvesvietu vai saskarsmes tiesībām.

Ja ar mediācijas vai bāriņtiesas palīdzību izdevās puses samierināt, tad bija patiess prieks. Dažreiz izdevās.

Skanēs briesmīgi, bet, ja tiesnesis katrā lietā ieliks savu sirdi, tad viņš emocionāli ātri vien sadegs.

– 28. februārī aizgājāt no darba Kurzemes apgabaltiesā.

– Ir tāds labs teiciens, ka no skatuves jāprot nokāpt īstajā laikā. Jāaiziet, kamēr kolēģi nesāk gaidīt, kad beidzot pratīs kaunu un dosies pensijā!

– Tagad nav garlaicīgi?

– Nemaz ne! Priecājos, ka aizvadītajās nedēļās beidzot esmu pieradinājusi sevi celties pusastoņos, nevis pulksten sešos, kā darba gados.

Esmu liela grāmatu lasītāja. Tagad tam atliek vairāk laika. Mēģinu šo un to atkārtot no angļu valodas. Mazliet adu. Vasarā laiku aizņem dārzs un ceļojumi. Divas reizes nedēļā eju uz sporta zāli.

Turpinu izglītoties jautājumos par suņu apmācību. Ar Niru regulāri ejam uz treniņiem un uz kanisterapijas nodarbībām ar klientiem. Niras pilnais vārds ir Gross Art Nirvana. 

Kanisterapija dod prieku par to, ka ar savu darbu spēju darīt ko labu un radīt labas emocijas gan bērniem ar īpašām vajadzībām, gan senioriem, kurus apmeklējam pansionātos. Protams, vēl arī ikdienas garās pastaigas ar Niru.

Pirms aiziešanas pensijā nopirku ērtu vasaras atpūtas krēslu. Domāju, kad būšu brīva, tad gan sēdēšu dārzā un daudz lasīšu. Šovasar tajā iesēdos tieši divas reizes.

– Pirms sākām sarunu, teicāt, ka jūtaties dzīves lutināta.

– Jā, jo man vienmēr sanācis, ka apkārt ir pareizie cilvēki, ar kuriem vienmēr kopā bijis labi. Vienmēr esmu atradusi domubiedrus jebkurā kolektīvā, kur strādāju.

No katra kolektīva man ir pa kādam uzticamam, ilglaicīgam draugam, ar kuru var iet izlūkgājienā.

Vizītkarte

Astra Klaiše

• Mācījās Liepājas Raiņa vidusskolā.
• Pirmā darba vieta: Liepājas pilsētas Iekšlietu daļas Pasu nodaļā, vēlāk strādāja Izmeklēšanas nodaļā par izmeklētāju.
• Bija lektore Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.
• Tiesneses amatā nostrādājusi 32 gadus.
• Saņēmusi apbalvojumu – I pakāpes goda zīmi par izcilu mūža ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā Latvijā un pasaulē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.