Trešdiena, 29. jūnijs Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Braucieni uz Krieviju līdzinās murgam

Braucieni uz Krieviju līdzinās murgam
03.08.2007 20:02

0

Tālbraucējš šoferis stāsta par pieredzēto uz robežas
Daudziem vienaldzīga šķiet informācija par to, cik simti automašīnu gaida rindā, lai šķērsotu Latvijas – Krievijas robežu. Vēl nesen šoferi pat sarīkoja protesta akciju, lai pievērstu uzmanību viņu problēmām. Un tie nav tikai sveši, nezināmi cilvēki. Ik dienas ar ierēdņu nespēju normalizēt robežas šķērsošanu saskaras arī tālbraucēji šoferi no Liepājas. Ar vienu no viņiem – Uldi Nici – aprunājāmies par to, kas šoferiem viņu ikdienas darbā jāpiedzīvo. Uldis par tālbraucēju šoferi strādā septiņus gadus. Divus no tiem viņš strādā firmā, kas kravas ved tikai no Latvijas uz Krieviju. Tāpēc viņš ir līdz mielēm izbaudījis emocijas, kas jāpārdzīvo, šķērsojot šo abu valstu robežu.

Darba laikā – guļ!

“Divu gadu laikā uz robežas faktiski nekas nav mainījies. Mainījies ir rindas garums. Ja kādreiz uz robežas tā bija sešus kilometrus gara un tur vajadzēja gaidīt trīs dienas, tad tagad bieži vien jāstājas rindā pie Ludzas, no kuras līdz robežai ir 35 kilometri. Un tāpat jāgaida trīs dienas. Tātad caurlaidība ir palielinājusies. Bet ko tas man dod, ja man jāpatērē tikpat daudz laika?” retoriski vaicā Uldis.

Caur Terehovas robežkontroles punktu diennaktī izbraucot no 300 līdz 400 automašīnu. Uldis novērojis, ka, līdz ko rinda samazinās, samazinās arī caurlaidības ātrums. “Es nezinu, kas tur īsti notiek. Varu tikai minēt. Cilvēki robežkontroles punktā tie paši vien ir, bet visticamāk, daļa no viņiem vienkārši vairs nestrādā, atpūšas vai dara ko citu. Acīmredzot uzskata, ka tad var atslābināties.”

Braucot uz Krieviju, Latvijas pusē vienas automašīnas robežšķērsošanai parasti dokumentu noformēšanai esot nepieciešamas 15 minūtes. Krievijas pusē gan automašīna gaida sešas līdz septiņas stundas. Tajā pašā laikā ir bijis, ka Krievijas puse ir tukša, bet Latvijas robežsargi nevienu nelaiž pāri. “Kur tā bremze rodas, nevar saprast. Esmu piedzīvojis, ka strādā tikai viens Latvijas robežsargs, bet divi guļ. Nemaz nekautrējoties – visu acu priekšā! Nu tad lai iet mājās gulēt! Un tad brīnās, ka šoferiem nervi uzvilkti līdz pēdējai stīgai,” piebilst Uldis. Viņš stāvējis rindā pie Terehovas, kad nesen automašīnu šoferi uzsāka protesta akciju un bloķēja ceļu. “Neviens neko speciāli neorganizēja. Nokaitinātie vīri sanāca kopā, sapīpēja un izdomāja, ka kaut kas jādara. Nu cik var par viņiem ņirgāties! Lai kāds sāk kaut ko domāt. Bet avīzēs rakstīja, ka nez kādi organizēti sabotieri darbojušies.”

Čakli kļūst TV kameru priekšā

Pēdējā braucienā Uldis arī pats piedzīvojis amatpersonu ņirgāšanos. “Es lielākoties vedu negabarīta kravas. Tās pārvietošanai Latvijas teritorijā nepieciešama speciāla atļauja, ko izsniedz uz konkrētu termiņu. Kamēr es izstāvu rindu pie robežas, termiņš beidzas. Un mani nelaiž pāri. Jautāju, ko darīt. Man atcērt: “Tās tavas problēmas. Risini!” Bet ko lai es, uz robežas stāvot, risinu? Vai tad nevar iekārtot tā, ka, iestājoties rindā, jāatzīmējas, lai būtu skaidrs, ka es pie robežas esmu ieradies laikus un ne manas vainas dēļ termiņš beidzies? Bet, nē. Esam paši kājām gājuši uz kontrolpunktu pieteikties, tur mums atbildēja, ka nekāda reģistrēšanās nav vajadzīga,” pikts ir Uldis. Uz jautājumu, kā tad viņš tika pāri robežai, Uldis atbild, ka samaksājis naudu un braucis. Uz vēlmi precizēt, vai tas bija kāds oficiāls naudassods, Uldis atbild ar smaidu. “Man teica, lai risinu pats savas problēmas. Kur tad es iešu sūdzēties, kā citādāk risināt? Tā jau esmu trīs četras dienas uz robežas nostāvējis.”

Šoferi uz robežas nakšņo savās automašīnās. Bez kārtīga ēdiena, bez dušas. Tualetes robežkontroles punktā itkā ir, bet tās ir pārslogotas, un neviens tās tīrīt īpaši necenšas. “Riebjas iet tur iekšā. Paver durvis un elpu aizsit ciet tas smārds,” apgalvo Uldis.

Braucot atpakaļ no Krievijas, situācija ir līdzīga. Tā kā uz Latviju lielākoties brauc jau bez kravām, Krievijas pusē pārbaudi veic tikai robežsargi. Bet pie Latvijas puses sākas aizķeršanās. “Te svars viņiem nesaskan. 600 kilogrami lieki. Saku, lai meklē, ja viņiem tā liekas. Iekāpj automašīnā robežsargs, tad muitnieks. Tad jāiet pie svērējiem, kas izdara atzīmi lapiņā. Tad atkal pie robežsarga un pie muitnieka, lai atzīmētos. Vai tiešām neviens nespēj izgudrot vienkāršāku pārbaudes procedūru? Jeb varbūt to pārbaudi speciāli paildzina?” Uldis novērojis, ka pavisam citi robežšķērsošanas tempi ir tad, kad robežkontroles punktā ierodas kādas komisijas vai filmē televīzija. Rinda uz priekšu virzās svilpodama. Kā komisijas prom, atkal temps sarūk.

Labāka kārtība esot reizēs, kad to uztur policisti no Rīgas. Kad sāk darboties Ludzas policisti, visādi brīnumi jāpiedzīvo. Te aizmirst kādu rindā pamodināt, kad viņš cenšas atgūt savu vietu, sākas stumdīšanās. Bez tam pie Terehovas ir ap sešu kilometru garš ceļa atzars, kur policisti liek iebraukt kravas automašīnām, lai vismaz no skata rinda būtu mazāka. “Tad nu viņi aizmirst par tiem, bet šoferi gaida divas dienas. Pats uz savu galvu arī nedrīksti braukt. Policisti sodīs!”

Dīkstāve uz robežas rada zaudējumus ne tikai uzņēmējiem, kas pasūtījis un pārvadā kravu, bet arī pašiem šoferiem. Jārēķinās, ka viens reiss uz Sibīriju aizņem divarpusi nedēļas laika, no kā trešā daļa jāpavada ar izslēgtu automašīnas motoru. Bet šoferiem pamatā maksā par ceļā pavadītiem kilometriem. Aptuvenā takse ir astoņi santīmi par kilometru. Tāpēc šoferi labprātāk brauc pa Eiropas autobāņiem, kur spidometra nobraukuma rādītājs griežas kā vilciņš, nekā nīkst pie Terehovas robežkontroles punkta.

Reketē nevis bandīti, bet miliči

Īpašs stāsts ir arī par to, kas jāpiedzīvo Krievijā. Uldis stāsta, ka viņš vairs nav pieredzējis bandītu reketu uz ceļiem. Viņi lielākoties ir legalizējuši savu biznesu, ceļmalās ierīkojuši stāvvietas, atpūtas un dušas telpas, kafejnīcas un naudu pelna likumīgi. Tikai vienreiz Uldim gadījies, ka Novosibirskā viņam priekšā piebraukusi vieglā automašīna. Taču viņam jau iepriekš bija pateikts, ka tādā gadījumā jāsamaksā 500 rubļu un tad var brīvi turpināt ceļu. “Ja paši netaisa problēmas, nedzer, nemeklē kompānijas un meitenes, tad nekādu sarežģījumu nav.”

Cita lieta – Krievijas milicija. “Tā nenormālā kukuļošana arī ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi šoferi uz Krieviju brauc nelabprāt. Nezinu kā, bet miliči uzreiz redz, ka esi iebraucējs, un klāt ir. Vienreiz Maskavā, kad šķērsoju trīs kvartālus, mani trīs reizes veda uz iecirkni. Katrā kvartālā bija sava iecirkņa patruļa. Un, ja galvaspilsētā miliču attieksme ir samērā korekta, uz ceļiem viņi dara, ko grib,” apgalvo Uldis. Uzņēmējs jau ir ierēķinājis izdevumos to, ka jāmaksā nauda katrā milicijas postenī. Aptuveni sešus latus vienā postenī. Taču to pašu prasa arī ceļu milicijas patruļas, kuras automašīnu var apturēt jebkurā vietā. Uldim reiz gadījies, ka sešu kilometru posmā viņš apturēts 11 reizes, jo negabarīta kravu vedēji ar gaismas signāliekārtām miličiem esot īsta maizes klēts. “Pamēģini tikai nemaksāt. Atradīs, kur piesieties. Man vienreiz sāka mērīt attālumu starp riteņiem. Lūk, pieci centimetri nepasējot. Miliči labi zina, ka mums lētāk ir atpirkties, nekā piedzīvot kravas aizturēšanu. Naudu paņem, pat aci nepamirkšķinot un paldies nepasakot. Ir bijis, kad es pat lāgā no mašīnas neesmu izkāpis ārā, pa logu izmetu vajadzīgo summu un viss. Mani dokumenti viņiem simts gadu nav vajadzīgi. Bet pēc tam ir grūti paskaidrot darba devējam, kāpēc kukuļu limits ir pārtērēts,” atzīst Uldis. Un visskumjākais ir tas, ka nav, kam sūdzēties. Ja mēģina ko iebilst, miliči iemet atvilktnē dokumentus un viss. Tāpēc reizēm nervi uzdod, un arī Uldim nācies izjust Krievijas miliču rokudzelžus.

Uz jautājumu, kāpēc gan nemainīt darbavietu, ja nepārtraukti jāpiedzīvo šādi murgi, Uldis atbild, ka kādam tāpat jau tas jādara. “Mums nesen atnāca divi jauniņie. Pēc pirma Krievijas brauciena viņi atteicās to atkārtot. Bet es laikam jau savā ziņā esmu pieradis. Ja zina, kas un kā jādara, tad jau var pārdzīvot,” viņš piebilst.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

“Es jau esmu pieradis pie tā, kas jāpiedzīvo ceļā uz Krieviju. Bet nepieredzējušam tas var likties kā murgs,” smejot saka tālbraucējs šoferis Uldis Nicis.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz