Pirms gada, 2019. gada maijā, izdevniecība “Madris” iespieda manu savākto pētniecības materiālu par Vārpas latviešu koloniju Brazīlijā (grāmata “Latvieši Brazīlijā. Vārpas kolonija”). Līdztekus padarīta darba sajūtai mani tomēr traucē mierīgi dzīvot vēl kāda nerealizēta ideja – šoreiz par tiem latviešiem, kas dzīvo tālu Brazīlijas dienvidos Argentīnas pierobežā. Konkrētāk – par bijušo liepājnieku Eduardu Jaunzemu.

Jaunzemu ģimene uz Brazīliju izceļoja 1914. gadā pēc tam, kad vienīgajam kuplās ģimenes apgādniekam Evaldam Indriķim Jaunzemam tika uzteikts darbs Liepājas Kuģu remonta darbnīcās. Ir zināms, ka Jaunzemu ģimene dzīvojusi Vecliepājā, tobrīd nomalē Andreja un Zaķu ielas krustojumā, bet kurā no četrām vēl šodien redzamajām mājiņām, ziņu nav. Uz Brazīliju līdzi paņemts pēdējais ģimenes fotouzņēmums savas mājas sētā, bet parastais dēļu žogs fonā un attēlā redzamais mazais ķieģeļu mūrējuma (mājas?) stūrītis neļauj precīzāk vietu noteikt.

Ģimenē bijis vectēvs Ansis Liepa, vecmamma Anna Liepa mirusi vēl Liepājā, apglabāta kādā no Liepājas kapsētām. Evaldam Indriķim sieva Maiga Liepa Jaunzeme. Aizbraucot ģimenē bijuši septiņi bērni, vecākajam – Eduardam – 18 gadi.

Pats ģimenes tēvs Evalds Indriķis arī bijis no kuplas septiņu bērnu ģimenes. Viena viņa māsa – Anna Ansone ar ģimeni jau ātrāk aizbraukusi uz Brazīliju, pārējie gan palikuši Liepājā – PĒTERIS, JĀNIS, JANIS, BAIBA un AMĀLIJA. Meitas apprecoties uzvārdu, iespējams, gan zaudējušas, taču ar puišiem uzvārds turpināja dzīvot. Liepājā ir diezgan daudz šī uzvārda īpašnieku – painteresējieties pie vecākajiem ģimenes locekļiem – varbūt tieši jūs esat kāds no manis pieminētajiem Jaunzemu pēctečiem!

Ceļā uz pasaules otru malu – Brēmenē – vectēvs vecākajam mazdēlam Eduardam iegādājies fotoaparātu, kas līdztekus zemkopja pienākumiem tā arī kļuvis par Eduarda mūža darbarīku. Jaunajā dzīves vietā varēja izdzīvot, tikai paļaujoties uz savām rokām un zināšanām lauksaimniecībā, līdzīgi kā to jau darīja agrāk ieceļojušie tautieši (Ižui apkārtnē pirmie latvieši apmetās uz pastāvīgu dzīvi 1891. gadā). Lai gan Liepājā 20. gadsimta sākumā bijusi pietiekoši bagāta kultūras dzīve un Eduards jau bija paspējis izlolot sapni mācīties glezniecību, taču jaunie dzīves apstākļi viņu spieda atstāt jaunības ideālus un kļūt par zemkopi. Ar glezniecību Eduardam tomēr iznāca sastapties, kad viņš 57 gadu vecumā apguva tālmācības kursu gleznošanā.

Bet par sava mūža aizraušanos – fotografēšanu – Eduards Jaunzems ir teicis: “Zemes strādnieks, kas gribēja būt gleznotājs, palika par fotogrāfu,” un ar aizrautību un nenoliedzamu talantu kompozīcijā fotografējis apkārt notiekošo: latviešu dzīvi un darbus Ižui apkārtnē, priecīgus un ne tik priecīgus notikumus, savus laika biedrus.

Laiks rit, mūžībā sen aizgājusi latviešu ieceļotāju vecākā paaudze, un nu jau vairs tikai viņu pēcteču atmiņās saglabājušies nostāsti par fotogrāfu Eduardu Jaunzemu, kas sava nelielā zirdziņa mugurā centies ierasties visur, kur varēja iemūžināt dzīvi – arī Latvijas valsts svētku svinības Ižui 1934. gadā. Par saviem darbiem E. Jaunzems saņēmis vairākas godalgas un apbalvojumus kā Brazīlijas nacionālās, tā arī starptautiskās izstādēs. Pēc paša autora atzinuma, labākā viņa darba daļa – aptuveni 10 tūkstoši uzņemto kadru – tagad glabājas Ižui Antropoloģiskā muzeja fondos.

Ižui un tās apkārtnē vēl ir cilvēki, kas var atpazīt uzņēmumos redzamos cilvēkus un sīkāk pastāstīt par attiecīgajiem notikumiem – ir pēdējais brīdis apkopot šo materiālu un ar Ižui Antropoloģiskā muzeja un turienes iedzīvotāju palīdzību sagatavot un Latvijā izdot monogrāfiju par fotogrāfu Eduardu Jaunzemu (1896–1997) un viņa darbiem, kas reizē būtu arī spilgts kādas latviešu tautas daļas vēstures atainojums svešumā.

Ir pagājuši vairāk nekā simts gadu kopš aprakstītajiem notikumiem, ar katru gadu paliek arvien mazāk iespēju uzzināt informāciju par Jaunzemu ģimeni un pašu fotogrāfu, par ko Liepājā līdz šim vienīgā informācija bija manis sarīkotā šī autora foto kopiju izstāde Liepājas Latviešu biedrības namā 2002. gadā. Tāpēc aicinu visus ar Jaunzemu uzvārdu saistītos cilvēkus painteresēties, vai jūs gadījumā neesat Liepājā palikušo Evalda brāļu PĒTERA, JĀŅA un JAŅA vai māsu BAIBAS un AMĀLIJAS mazbērni vai mazmazbērni. Varbūt atradīsies kādi ģimenes stāsti, leģendas, vietu precizējumi vai citas ziņas par šo ģimeni, lai es varētu papildināt līdzšinējo informāciju un bagātināt iecerēto monogrāfiju!

Ar mani var sazināties pa telefonu 25540846 vai e-pastu: [email protected].

Nora Vilmane