Kāzas, bērniņa piedzimšana un biedējošs mēģinājums to atņemt — viss vienā vasarā
Šis vasaras brīvlaiks liepājniecei, vidusskolniecei Valērijai, kura septembrī sāks mācīties 12.klasē, ir sevišķs. Jūnijā viņa apprecējās, jūlijā viņai un viņas vīram Aleksandram piedzima meitiņa Angelina. Mazulītei vēl tikai mēnesis, bet jau velk lūpiņas uz smaidu un pieņēmusies svarā teju par kilogramu. “Mierīgs bērniņš. Naktīs labi guļ,” saka meitenīgā, 18 gadus vecā māmiņa, pa taciņu rūpīgi stumdama koši oranžos ratiņus pāri zarainajām koku saknēm. Taču prieku par lielajām pārmaiņām dzīvē viņai un viņas vīram Aleksandram aptumšo šokējošs piedzīvojums: dažas dienas pirms kāzām kāda sveša sieviete mēģinājusi Valēriju pierunāt, lai dzemdē bērnu viņai par naudu, bet vēlāk, kad tas nav izdevies, mēģinājusi izraut bērnu no ratiņiem. Strīdā Valērija kritusi un lauzusi roku.

“Tā sieviete ir bīstama, mēs ar bērniņu bijām apdraudēti,” saka Valērija, kura tagad vienatnē no mājas vairs neiziet. Meitenei ir sajūta, ka policija viņai netic. “Būtu zinājusi, ka mani padarīs par apsmieklu un internetā sauks par surogātmāti, nebūtu rakstījusi iesniegumu,” viņa saka.

Trīs tikšanās

Ar dīvaino sievieti Valērija tikusies trīs reizes. “Tas sākās 13.jūnijā — tā bija mana brāļa dzimšanas diena, tādēļ to atceros. Mēs ar mammu bijām norunājušas tikšanos, lai meklētu viņam dāvaniņu. Sievieti es ievēroju jau bērnu lietu veikalā: viņa ienāca aiz manis un it kā pētīja ratiņus. Kad izgāju ārā, viņa pienāca pie manis un vispirms latviski, tad krieviski ar akcentu jautāja, kad man esot jādzemdē. Es atbildēju, kāda viņai daļa! Man bija nepatīkami, viņa man nāca līdzi gandrīz līdz tirgum.” Tur Valērija satikusies ar mammu un sieviete atstājusies.

Pēc divām dienām, 15.jūnijā, Valērija devusies nodot analīzes. Pie poliklīnikas pie viņas pienākusi tā pati persona. “Liela auguma, blondiem matiem pāri pleciem, ļoti kopta, vienmēr citās drēbēs, 30—35 gadus veca, katrā ziņā – nobriedusi sieviete, atstāja bagāta cilvēka iespaidu,” raksturo Valērija. Dāma teikusi, ka gribot parunāties, aicinājusi iesēsties melnā džipā Toyota. “Es atbildēju, ka svešās mašīnās nekāpju, bet gribēju zināt, ko viņa man vēlas teikt, un mēs apsēdāmies tuvīnajā skvērā uz stūra pie tehnikuma. Viņa vaicāja, vai man būs meitene? Es teicu – jā. Tad viņa man piedāvāja 8000 latu, ja bērnu dzemdēšu viņai, jo viņai bērnu nevarot būt. Man esot divas nedēļas pirms dzemdībām jāpārceļas pie viņas uz māju Bernātos, tad četrus mēnešus jābaro bērns, kuru es drīkstētu redzēt tikai barošanas reizēs, pēc tam viņa man iedošot naudu, un — viss! Es viņai sacīju: “Jums jāārstējas!” Un aizgāju.”

Par šokējošo piedāvājumu Valērija tūlīt izstāstījusi gan vīram, gan mātei. “Bija žēl sievietes, ka viņai nevar būt bērnu. Tāpēc mēs policijā nesūdzējāmies. Tagad es saprotu — kādu žēlot ir muļķība, nu pati ciešu sava atklātuma un uzticēšanās dēļ,” nedēļu pēc trešās tikšanās, ieģipsētā rokā šūpojot savu mazulīti, diezgan kategoriski secina Valērija. Trešā tikšanās notikusi 8.augustā ap pulksten 12.00—12.30 pie poliklīnikas durvīm. Valērija stūmusi bērna ratiņus.

“Pēkšņi aiz manis tā pati smalkā, nepatīkamā balss neapmierinātā tonī: “Jau dzemdējāt?”” No mugurpuses pienākusī sieviete parāvusi ratiņus un atvilkusi bērnam pārklāto sedziņu. “Viņa gribēja paņemt bērnu, kādēļ gan citādi tā būtu jārīkojas,” Valērija spriež. Viss noticis ļoti ātri. Šķitis, ka tobrīd pie poliklīnikas, kur darbdienā mēdz staigāt daudz ļaužu, neviena cita nav. “Es viņu pagrūdu, bet viņa pieķērās pie ratiņiem, ratiņi sasvērās, es kritu. Nezinu, kas būtu noticis ar bērnu, ja kāds vīrietis tieši tobrīd nebūtu nācis un ratiņus uzķēris. Vīrietim nepievērsu uzmanību, viņš neapstājās un gāja tālāk. Es biju tādā šokā, ka sagrābu sievieti aiz matiem un stipri pagrūdu — domāju, ka viņai tas varēja būt ļoti sāpīgi, jo viņa atsitās ar galvu pret mašīnu. Bet viņa, it kā es viņu būtu paglaudījusi, vienkārši iekāpa savā toijotā un aizbrauca.” Tikai tad Valērija pamanījusi, ka roka sāp. Sagaidījusi, kad rentgena kabinetam beidzas pusdienlaiks, un vēlāk viņai uzlikts ģipsis, jo roka bijusi lauzta.

Vienai bail

Policija nav atradusi ne dīvaino sievieti, ne melno toijotu, ne vīrieti, kurš uztvēris ratiņus, ne arī kādu notikuma aculiecinieku, lai gan izmeklēšana notiek, Diena uzzināja Liepājas policijas pārvaldē. Kriminālprocess ir sākts “par noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību”, jo roka ir lauzta. Valērija domā, ka kundze speciāli izvēlējusies tādu mirkli, kad tuvumā neviena nav. Pēc Valsts policijas pārstāves Ievas Rekšņas Dienai teiktā, Latvijā līdz šim nav bijis krimināllietas par bērnu pirkšanu — ja tādi gadījumi ir bijuši, tad atklātībā tie nav nonākuši. Bet Valēriju aizvaino, ka viena no policijas versijām, kas publiskota, — stāsts ir izdomāts.

Taču Valērijas ģimenei par stāsta patiesumu nav šaubu, policijā pēc palīdzības vērsās kopīgi abi jaunie vecāki. “Man nav nekādu problēmu pārbaudīt psihi. Vai tad kaut ko tādu var izdomāt? Es vēl mācos skolā, kā tur uz mani skatīsies, ja mani [policija] pataisa par muļķi?” meitene jautā. Valērija ir satriekta par izsmējīgajiem anonīmajiem komentāriem internetā, kur viņa nosaukta par surogātmāti. “Kā var tā ņirgāties? Tas taču ir mans bērniņš, ierakstīts manā pasē. Es nožēloju, ka griezos pēc palīdzības policijā, un pašlaik domāju, ka ņemšu iesniegumu atpakaļ,” Valērija Dienai saka piektdien, un pēc balss jūtams, ka viņa ir ļoti satraukta.

Tagad viņa ārā no mājas iziet tikai kopā ar vīru vai mammu. Valērija nemulst par jautājumu, kāda ir skolasbiedru un skolotāju attieksme pret skolnieci māmiņu. “Ļoti laba, izpalīdzīga un pretimnākoša,” viņa stāsta. Kad mācības atsāksies, meitiņu auklēt palīdzēs mamma. Vīrs strādā. Valērija cer, ka viņai nebūs obligāti jāapmeklē visas stundas. Viņas skolas vadība saka — nekādā ziņā nenoraidīsim! Valērija nav vienīgā skolniece māmiņa, un viņām, tāpat kā Valērijai, mēdzot būt nopietna attieksme gan pret mācībām, gan pret bērna audzināšanu.

Nora Driķe,
“Diena”