liepajniekiem.lv
Pats sākums
Viņa kā viena no biedrības vadītājas Tatjanas Makovijas palīdzēm “House of Hope” jeb “Cerību mājā” darbojas visilgāk – kopš 2018. gada nogales. Šobrīd stabilais kodols ir 13 brīvprātīgie, pašu vadītāju ieskaitot.
Jau pirms tam Kristīne bija pazīstama ar Taņu, kad kā Karostā dzīvojoša jauniete vērusi organizācijas “Karosta Kids” durvis. Tolaik meitene bija sākusi studēt kultūras vadību Liepājas Universitātē.
Biedrības dzīvē iesaistījās, jo meklēja cilvēkus, ar kuriem draudzēties, satikties. “Meklēju to, kā skolas laikā bija trūcis. Piedzīvotā mobinga dēļ man pašai nācās mainīt skolu.
Es meklēju veidus, vietu, kur mani patiesi pieņemtu – kāda esmu. Meklēju īstus draugus, sapratni, pieņemšanu
un atradu pie Tatjanas Makovijas viņas izveidotajā “Karosta Kids” – ļoti siltā un atvērtā vietā. No Taņas ļoti daudz mācījos kā toreiz, tā mācos joprojām.”
Sekoja septiņi gadi, kad Kristīne dzīvoja un strādāja ārzemēs, bet zināja, ka atgriezīsies.
“House of Hope” gaida pusaudžus, jauniešus līdz 21 gada vecumam. Tur nāk un savu laiku vada puiši un meitenes no dažādiem sociālajiem slāņiem. Kādam viens no vecākiem, kāds tikai valsts aprūpē. Ir arī ukraiņu bērni.
Tie, kas nāk uz “Cerību māju”, to dara pēc savas gribas, bez piespiešanas un speciālas aicināšanas. Bērni atgriežas, jo māja kā mīloša un gādīga ģimenes ligzda pieņem katru.
Kā novērojuši paši “House of Hope” brīvprātīgie, visbiežāk jaunietis, kurš jau iepazinis šo vietu, pēc laika atved arī savus draugus, paziņas. Daļa nāk regulāri. Daļa iegriežas, kad brīvs brīdis.
Mājā var pavadīt brīvo laiku, spēlēt dažādas galda spēles, apgūt dzīvei nepieciešamas iemaņas: galdniecības darbus, šūšanu. Var apgūt mūzikas instrumentu spēli, sportot vai pasēdēt virtuvē un iedzert tēju.
“Kāds nemaz neliek cukuru pie tējas, bet cits pieber veselas četras karotītes. Iespējams tādēļ, ka mājās šī produkta nemaz nav, bet saldumu gribas…”
secina Kristīne.
Viņa pati uzņēmusies pienākumu palīdzēt tiem bērniem, kuri prasa palīdzību valodu apguvē. Ne visiem ar valodām skolā iet viegli.
K. Reine-Saponaro bez dzimtās latviešu ļoti labi pārzina vēl arī angļu, itāļu, vācu un krievu valodu.
“Cerību mājā” pēc pašu jauniešu ierosinātām tēmām tiek rīkotas gan diskusijas, gan uzaicinātu profesionāļu stāstījumi par dažādām tēmām. Piemēram, par naudu – kā ar to apieties. Par savstarpēju komunikāciju, attiecībām, mērķu nepieciešamību u.c.
Vislielākais prieks laikam par to, ka jaunieši ir ne tikai ņēmēji, bet, pamazām kļūstot par savējiem, mācās, grib dot un dalīties ar labo, kas viņos pašos, palīdzēt cits citam. Mazs piemērs – atnest paciņu tējas, lai būtu visiem. Sakārtot telpas.
Raksturojot Kristīni, Tatjana Makovija sacīja tā: “Ļoti pozitīvs un atvērts cilvēks. Zina svešvalodas. Var teikt, ka bez Kristīnes “House of Hope” nebūtu tāda, kāda ir šodien. Katrs no mūsu brīvprātīgajiem dod savu īpašo pienesumu.”
Savienot, ne atgrūst
Viens no jaudīgākajiem Kristīnes talantiem ir spēja ar savu atvērtību un pozitīvismu neuzkrītoši un ar laiku atvērt praktiski ikvienu jaunieti.
“Jā, man pašai ļoti patīk sevi redzēt kā to, kura prot savienot citus cilvēkus. Lai veidojas sadarbība un attīstās izaugsme.
Man patīk palīdzēt,”
brīvprātīgā atzīst.
“Es protu sarunāties ar dažādiem cilvēkiem, jauniešiem. Jūtu patiesu un neviltotu prieku, kad cilvēkiem un organizācijām izdodas izdarīt kaut ko labu vai viņi gūst panākumus.”
Ja esi savā īstajā vietā, tad acis mirdz, gribas smaidīt un darīt. Viss vienkārši notiek.
Tagad arī Kristīne ir tā, kura, kad nepieciešams, pārstāv “House of Hope” un piedalās NVO aktivitātēs.
Viņa atceroties piebilst: “Man pašai jaunībā bija liela un klusa vēlēšanās kļūt par organizācijas UNICEF (ANO Bērnu fonds – D.L.) pārstāvi. Man tas šķita kaut kas tik cēls un nepieciešams. Tagad jūtos kā mūsu biedrības vēstniece un esmu par to priecīga un lepna!
Jo varu iestāties, stāvēt par citiem. Tiem, kam vajag atbalstu. Būt daļiņai no viņu dzīves.”
Bērni, pusaudži, jaunieši meklē atbalstu, arī kādu, kurš uz viņu problēmām, dzīves situācijām paskatītos tā – it kā no malas. Nāk pie pieaugušajiem, kuri ar viņiem runā kā līdzīgs ar līdzīgu, gatavi atbalstīt un diskutēt, nevis bezierunu variantā norāda, kā dzīvot.
Uz jautājumu, kāda būtu Liepāja, ja šeit nebūtu “Cerību mājas”, Kristīne Reine-Saponaro atbild: “Ceru, ka tad būtu kāda cita, līdzīga biedrība ar savu līderi, brīvprātīgajiem un atbalstītājiem.
Mums visu laiku materiāli palīdzējuši, ticējuši Norvēģijā dzīvojošie draugi Terje Abrahamsens ar sievu un diviem dēliem, kā arī organizācija “Håp for Alle”. Citādi jau “House of Hope” nevarētu funkcionēt un maksāt rēķinus.
Kad šonedēļ “Lielajā dzintarā” biju nevalstisko organizāciju un brīvprātīgā darba veicēju sveikšanas pasākumā, vienu brīdi nodomāju, ka pie mūsu galda vajadzētu sēdēt arī draugiem no Norvēģijas. Tad bilde būtu pilnīga!”
Dzīvesgudrāka
Ko došana “Cerību mājai” devusi pašai Kristīnei? “Jaunieši, saskarsme ar viņiem slīpē arī mani, ļaujot redzēt sevi no malas. Jūtu vērtīgas pārmaiņas, jo, esot kopā ar jauniešiem, pamazām esmu izdzīvojusi, dzēsusi savus personīgos pārdzīvojumus un traumas.
Esmu iemācījusies būt klātesoša, palīdzoša, bet nemēģinot kādu jaunieti pa varītēm glābt no nepareizām izvēlēm. Esmu iemācījusies pieņemt, ka katram savs ceļš ejams un brīvā izvēle.
Reizēm jāpalaiž tas, kurš grib to iet,” tā Kristīne.
K. Reine-Saponaro neslēpj, ka viņas uzticamais atbalsts ir vīrs Mateo, kurš uzņēmumā “Valodu vēstniecība” pasniedz itāļu, angļu, vācu un spāņu valodu.
“Vēl pirms apprecējāmies un tagad joprojām Mateo saka: “Kristīn, dari to, kas tev patīk!” – domādams manu darbu “Cerību mājā”. Ar mīlestību un smaidu man ir teicis:
“Es parūpēšos par visu nepieciešamo, bet tu ej un valdi pār pasauli!””
Kad ir brīvs brīdis, arī Mateo iesaistās “House of Hope” jauniešu aktivitātēs, pasākumos.
Reiz kāds jaunietis Kristīnei pajautājis, kāpēc viņa tik bieži smaida. Pēc puiša vērojumiem, pieauguši cilvēki to nedara vispār vai smaida ļoti reti. Esot tikai dusmīgi, norūpējušies un noguruši.
“Tajā brīdī apmulsu. Es tiešām smaidu daudz. Tāda ir mana būtība. Gan dodu, gan saņemu, un notiek brīva apmaiņa.
Šobrīd man ir sajūta, ka esmu savā īstajā vietā. Neko negribu mainīt. Nemāku izskaidrot, bet man patiesu prieku rada tas, ka cits cilvēks gūst jebkādus panākumus, ka viņam izdodas. Man rūp, lai viņam izdodas, tāpēc esmu gatava atbalstīt, kā māku un spēju.
Šis prieks par citu sasniegumiem dzīvo manā sirdī. Es ticu Dievam un sevī jūtu viņa mīlestību. Manī ir ticība, cerība un mīlestība, kas dod spēku. Katru dienu no rīta sagaidu ar domām: “Ko interesantu, jaunu man nesīs šī diena?””
Vizītkarte
Kristīne Reine-Saponaro
- Biedrības “House of Hope” pārstāve.
- Augstākā izglītība kultūras vadībā.
- Zina četras svešvalodas.
- Talants: spēja brīvi komunicēt un atbalstīt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
