Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Tās ir mammas, kas nekautrējas un neslēpjas no grūtībām, un vēlas rast risinājumus, kā novērst pašu piedzīvotus un novērotus tiesību pārkāpumus.
Lai ļautu vecākiem strādāt
Biedrības aktivitāte novērtēta ar pašvaldības apbalvojumu – tā ieguva NVO godinājuma rakstu kategorijā “Gada straujākais izrāviens 2024”.
“Kurzemes Vārds” tiekas ar biedrības vadītāju Ditu Sikuriņecu un dažām aktīvajām biedrības pārstāvēm, kuras vienas vai ģimenē audzina un aprūpē bērnus ar īpašām vajadzībām – Aiju Balceri, Indru Jakubausku un Dinu Siliņu.
Sarunājamiem Līvupes pamatskolā. Šajā skolā mācās 250 bērni. Dita piebilst, ka
ar vidējiem un smagiem traucējumiem ir aptuveni 100 audzēkņu, kuri šeit iegūst pamatizglītību un socializējas.
Un ne tikai – kamēr bērns šeit, arī vecākiem ir iespēja strādāt, lai var rūpēties gan par bērnu, nodrošināt īpašā bērna, gan arī citu ģimenes locekļu vajadzības.
“Taču ko darīt tad, kad ir brīvlaiki un kad bērns pabeidz pamatizglītības posmu? Dibinājām biedrību, jo šiem bērniem nav tādu iespēju kā citiem. Tādēļ sapratām, ka ar kaut ko jāsāk. Ejam, runājam ar pilsētā vadošajiem, rakstām Labklājības ministrijai, tiesībsargam.
Nekautrējamies rādīt skolu, bērnus, runāt par problēmām – tie esam mēs!
Ir tēmas, kas jāceļ augšā, un tās nav vien Liepājas, bet arī visas Latvijas problēmas. Īpaši, ja runājam par smagākā aprūpes līmeņa bērniem,” stāsta biedrības vadītāja.
Tā pagājušajā vasarā sākuši pirmo aktivitāti – pilotprojektu “Vasaras skola”.
“Tas bija mazam bērnu skaitam paredzēts, specifikas dēļ nevarējām visiem piedāvāt un nevarējām nodrošināt. Bet ar kaut ko bija jāsāk, lai īstenotos mērķis – ļaut vecākiem strādāt.
Ko darīt vecākam, ja ir vasaras brīvlaiks, bet bērns ir pieskatāms, bieži vien arī kopjams cauri vien? Un Liepājā nav bērnu dienas centru,” vienu no biedrības darba virzieniem ieskicē Dita.
“Un smagākā aprūpes līmeņa bērniem situācija ir pavisam skaudra!”
piekrīt mamma Dina.
“Vasaras skoliņas pieeju vēlamies attīstīt par sociālo pakalpojumu,” atklāj biedrības vadītāja. “Tas būtu garants vecākiem, ka varēsim to noorganizēt katru gadu divas nedēļas.”
Skoliņā rīkotas dažādas socializēšanās un rehabilitācijas aktivitātes. Savukārt pērn rudenī rīkota nometne.
“Uz katriem diviem trim mūsu bērniem ir jābūt vienam skolotājam, līdz ar to vietu skaits ir ierobežots.
Citās nometnēs uz padsmit bērniem ir viens pedagogs. Bet esam gandarīti, ka mūs dome finansiāli atbalstīja, skola – ēdināja, piešķīra telpas, skolotājas atsaucīgas iesaistīties.”
Biedrībā ir aptuveni 50 biedru.
“Ļoti liels atspaids ir atbalsts, ka varam arī veidot draudzīgu maksu. Piemēram, par telpu īri pašu skolā šo aktivitāšu laikā vairs nav jāmaksā, īres maksu atcēla. Savukārt ēdināšanā būtiski, ka to var darīt pati skola, jo tā pārzina bērnu īpašās diētas un ēdienkartes,” uzsver Dita.
“Bet tas ir daudz, ka bērns ir pieskatīts no rīta līdz vakaram, kamēr vecāki darbā,”
piemetina Indra.
Vasarā nometnes plānots rīkot divas reizes pa divām nedēļām.
Noskaidrojušas aptaujā, ka ideālais, uz ko tiekties aktivitāšu nodrošināšanā, būtu vasarā katru mēnesi divas nedēļas.
Jautājumi par nākotni biedē
Dinas dēlam ir ceturtais aprūpes līmenis – nespēj staigāt, noturēt ķermeni, komunicēt var vien ar mīmiku vai skaņām, vecākiem viņa vajadzības ir bieži vien jāuzmin.
Biedrības rīkotajās aktivitātēs iesaistīties nevarēja, jo viņam būtu nepieciešams atsevišķi viens atbalsta cilvēks.
“Pabeigsim 9. klasi, un viss. Jādomā, ko tālāk, jo turpināt mācīties nevarēs. Bet mēs priecātos, ja būtu, ko darīt. Divi gadi līdz 18 gadiem, un kas pēc tam?” Dina norāda uz daudziem problēmjautājumiem.
Dēls apmeklē skolu divas līdz trīs stundas dienā – vairāk vienkārši bērnam fiziski nav iespējams.
Aija piekrīt, ka īpašo bērnu ģimenēm lielākās bažas ir par 18 gadu vecuma sasniegšanu un saņemamo atbalstu.
“Vai pēc 18 gadiem šiem bērniem vairs pēkšņi problēmu nav, top veseli?”
viņa norāda, piebilstot, ka par 18 gadu vecuma sasniegšanu cenšoties nedomāt.
Bet vienlaikus viņa pauž, ka nereti bērni ar veselības traucējumiem automātiski tiek norakstīti itin visā, līdz ar to – netiek domāts par iespēju došanu.
“Bet viņiem katram individuālas prasmes. Mans dēls, piemēram, ir spēcīgs datoros. Gribētu, lai var darboties šajā virzienā.
Meklēju iespējas, bet, kad uzzina, ka bērns ir ar invaliditāti, – atvainojiet, nebūs! Tā ir tiešām liela sāpe!”
“Kuriem traucējumi vieglāki, tie pēc pamatskolas var apgūt arodu, padziļināti mājturības prasmes. Pirmā, otrā, trešā līmeņa aprūpes bērni vēl var tikt pēc 16 gadiem kādā dienas centrā. Bet ar nosacījumu – ja ir vieta. Bet ceturtajam līmenim, kuram ir dažādas izpausmes, Liepājā šobrīd nav iespēju.
Mammām pašām jādomā. Bet zinu, ka būvēs centru ceturtajam līmenim arī, bet – vai visiem pietiks tur vietu? Jo šādu cilvēku ir daudz,” pauž Dina.
Dēlam tūlīt sešpadsmit. “Mēģināsim atrast, lai būtu, ar ko nodarbināt.”
“Ja neatrod iespējas, tad viss aiziet pa trepīti uz priekšu – rodas situācija, ka vecākam nav iespēju vairs būt pilnas slodzes darbiniekam,” piemetina Aija.
Un īpaši grūti klājas tiem, kuri audzina bērnu vieni.
Mammas norāda, ka ļoti netaisnīgi šķiet arī atbalsts ģimenēm, kuras īpašos bērnus patur ģimenēs un rūpējas paši, nevis rūpes piešķir aprūpes iestādei.
“Bet ģimenēm finansiālais atbalsts ir daudzas reizes mazāks,” piebilst Dina.
“Taču arī cilvēkus, kas aprūpē bērnu, var piemeklēt problēmas. Piemēram, aprūpētājs kļūst vecāks, bet bērns, kurš jācilā, – lielāks, smagāks un garāks.”
“Mūsu vienai auklei ir pilna slodze un katru dienu, kamēr mēs strādājam, turpretim aprūpes centros strādā maiņās. Ja nav, kas pieskata, nekur netiec.
Tāpat par darbnespējas lapām. Vecāki veseli, bērns vesels. Saslimst aprūpētājs.
Neviens vecākam lapu nedod, jo esam taču veseli. Bet strādāt nevaram, jo aprūpētājs ir slims. Šo absurdu neviens negrib saprast, nedzird,”
pieredzē dalās Dina.
Aija piemetina: “Tas pats ar asistenta pakalpojumiem. Ja es palieku slima, es vairs neesmu asistents. Jāmeklē kāds cits. Bet es turpinu veikt aprūpi, vedu uz nodarbībām, bet man tas neskaitās kā asistenta darba laiks,” viņa norāda.
“Tādēļ jau radījām biedrību, lai varam par šīm lietām aktīvāk runāt, tie, kas saprot šīs situācijas, piedzīvo. Mums kopā ir vairāk spēka nekā vienam pašam. Tādēļ gribam Liepājai un plašāk parādīt, ka mēs esam tepat!” piebilst Dita.
Jāaudzina izpratne
“Ir jāiet sabiedrībā. Vienalga, kā uz tevi skatās, pat ja jāpiedzīvo dažādas attieksmes. Ir gadījumi, kad pasmaida, bet ir vecāki, kas aizrauj bērnus prom, lai neskatās uz mums!” pieredzē dalās Dina.
Aija:
“Aizejam uz laukumiņu – kāda tam puikam jocīga seja! Jā, viņš ir citāds. Bet nu tik traki, ka mūs ilgstoši pētītu, kā tas bija novērojams agrāk, vairs nav!”
Dita uzskata, ka parastajās mācību iestādēs vajadzētu vairāk runāt un stāstīt par šādiem bērniem, lai augtu izpratne par īpašajiem bērniem.
“Ja no mazotnes sāk, tad sabiedrība kļūs pieņemošāka, atbalstošāka, iekļaujošāka.”
Dina teic, ka viņas mazbērni, kuri regulāri pavada laiku ar viņas dēlu, neuztver viņu kā citādu.
Šobrīd tirdzniecības centrā “Ostmala” ikvienam interesentam ir iespēja ziedot naudu, pretim paņemot kādu no Dienas centra cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (Teodora Breikša ielā) gatavoto darbu – suvenīru, ziepes, sveces un citus izstrādājumus.
“Pirms suvenīri nebija parādīti apskatei sabiedrībā, daudzi nezināja par dienas centru. Tur cilvēki strādā un ir savā vietā. Katra skolotāja ir atradusi savu pieeju katram, ko un cik daudz darīt,” stāsta Dita.
“Darbi tiešām ir fantastiski un parāda, ko var un prot šie cilvēki, ja viņiem dod iespēju,”
uzsver Dina.
No ziedojumiem savāktā naudiņa tiek centram, lai varētu iegādāties materiālus specializētajām darbnīcām.
“Ideja par to, ka darbi jādod apritē un jāstāsta par īpašo cilvēku spējām, radās tad, kad bijām pie viņiem aizgājuši ciemos ekskursijā. Izlēmām sadarboties,” saka Indra.
“Cilvēki novērtē, atsaucas, priecājas, un gribam, lai tas iet plašumā!” vērtē biedrības pārstāves.
Īpaša uzmanība bijusi izstādē “Ražots Liepājā”, kur bijusi plašāka iespēja popularizēt biedrības vārdu un parādījuši īstenoto sadarbību ar dienas centru.
