Nu jau astoņus gadus Latvijā darbojas projekts “Babybox” – vieta bērna dzīvībai. Tā laikā izveidotas astoņas glābējsilītes – vietas, kur vecāki anonīmi var atstāt savu jaundzimušo adopcijai. “Kādreiz man likās, ka tikai psihiski slims cilvēks var atteikties no sava bērna, taču šo gadu laikā savu viedokli esmu mainījusi diezgan kardināli. Stāsti ir ļoti dažādi, un daudzi no tiem – vairāk nekā saprotami,” stāsta projekta vadītāja Laura Zvirbule.

Pirmā glābējsilīte Latvijā tika atklāta 2009. gada 8. septembrī Rīgā, taču darbs pie šī projekta sācies vēl trīs gadus iepriekš. “2006. gads Latvijai bija diezgan traģisks – viena gada laikā bija atrasti vienpadsmit miruši zīdaiņi. Sapratām, ka kaut kas ir jādara, lai glābtu šo bērnu dzīvību,” atceras L. Zvirbule. Jau pēc trīsarpus mēnešiem silīte sevi attaisnojusi – tajā nonācis pirmais puisēns. “Projekts būtu izdevies, pat ja būtu izglābta tikai viena bērna dzīvība. Taču uz šo brīdi izglābti ir jau 43,” apgalvo projekta vadītāja, piebilstot, ka liels ieguvums ir arī to gadījumu skaita samazinājums, kad zīdaiņi tiek atrasti miruši atkritumu konteinerā, mežā vai citās mazam bērnam tik baismās vietās. Visā glābējsilīšu darbības laikā atrasti vienpadsmit miruši mazuļi. “Protams, gribētos, lai nebūtu neviena. Gribētos, lai katram bērnam varētu palikt apakšā glābšanas tīklu,” uzsver L. Zvirbule.

Lai gan arī pēc dzemdībām mātei ir iespēja atteikties no bērna jau dzemdību namā, glābējsilītes projekta vadītāja uzskata, ka tas vecākiem ir grūtāk – pastāv dažādas formalitātes, tāpat ir jāskatās acīs citam cilvēkam. Šādi šķēršļi vecākus var pamudināt uz noziegumu, tāpēc arī radītas glābējsilītes. “Tā ir atbildīga atteikšanās no bērna – mazulītis nonāk slimnīcā, mediķu rokās, drošā vidē,” norāda L. Zvirbule. Tāpat glābējsilītē ievietotajiem bērniem ir ievērojami atvieglots adopcijas process – jau dažas dienas pēc izņemšanas no silītes viņš var nonākt jaunajā ģimenē. Sākotnēji mediķi novērtē bērna veselības stāvokli, kā arī konstatē, vai zīdainim nav darīts pāri. Nākamo trīs dienu laikā policija pārbauda, vai bērns nav pazudis, nozagts. Ja nekas no tā neapstiprinās, mazulis kļūst brīvs tūlītējai adopcijai, un no slimnīcas viņu jau paņem jaunā ģimene. L. Zvirbule pastāsta, ka visi līdz šim glābējsilītē atstātie bērniņi ir atraduši jaunas mājas. Vēl jo labāk – visi no viņiem ir palikuši Latvijā.

Tomēr neviļus ir jādomā par iemesliem, kas vecākus pamudinājuši savu nupat dzimušo bērniņu atdot citu vecāku rokās. “Lielu daļu gadījumu zinu, jo šie cilvēki man personīgi zvana. Tāpat ir arī anonīmas vēstules e-pastā,” stāsta L. Zvirbule. Vairākas mammas no saviem bērniņiem atteikušās nedziedināmas slimības dēļ. “Sievietei ir krūts vēzis agresīvā stadijā, un ārsts pateicis, ka viņas dzīves ilgums būs vēl seši mēneši. Viņa nolemj, ka labāk savu bērniņu atstāt, lai viņš uzreiz nonāk ģimenē, nevis pēc tam bērnunamā, kur viņu, dievs vien zina, kad paņems,” piemēru min glābējsilītes projekta vadītāja. Vairāki atstātie bērni bijuši izvarošanas rezultāts, kad mātes nav spējušas psiholoģiski ar to sadzīvot. Viens gadījums bijis, kad māte bērniņu atstājusi pēcdzemdību depresijas iespaidā. “Kad viņa saprata, ko izdarījusi, vērsās bāriņtiesā un savu bērniņu diennakts laikā dabūja atpakaļ,” skaidro L. Zvirbule, minot, ka tā gan gadoties reti, lielākoties bioloģiskie vecāki pēc bērniņa vairs neierodas. “Tas nozīmē, ka bērniņa atstāšana ir bijis diezgan pārdomāts solis, jau ilgu laiku iepriekš plānota rīcība.”

Pie katras glābējsilītes izvietoti tālruņa numuri, ja vecāki vēl svārstās pieņemt smago lēmumu. “Vairums zvanu tiek veikti, kad vecāks bērnu atstāt īsti nevēlas un ir gatavs meklēt risinājumus. Tad visbiežāk tādi arī tiek atrasti, un bērniņš var palikt ģimenē. Nezinu nevienu gadījumu, kad pēc zvana uz šo palīdzības tālruni bērns tomēr būtu atstāts glābējsilītē,” saka L. Zvirbule. Arī palīdzības tālruņi, viņasprāt, ir sevi attaisnojuši, jo panākti daudzi pozitīvi risinājumi. “Vēlos teikt lielu paldies visiem, organizācijām, individuāliem cilvēkiem, kas atļāvuši pie glābējsilītēm pielikt savus telefona numurus un ir gatavi pasniegt roku, ja kādam to vajag,” saka projekta vadītāja.

Liepājā cilvēkus, kas vēl šaubās par bērna ievietošanu glābējsilītē, gatavs uzklausīt psihoterapeits, ginekologs Armands Treimanis. Viņš pastāsta, ka visu šo gadu laikā saņēmis tikai vienu zvanu. “Mūsu aktīvas darbības rezultātā bērniņš palika ģimenē. Cilvēkam bija emocionālas problēmas, taču ātri reaģējām un iznākums bija labs,” atceras A. Treimanis. Viņš pozitīvi vērtē šādu alternatīvu – pakonsultēties ar kādu, nevis pieņemt lēmumu pašam. Atzinīgus vārdus viņš velta arī “Babybox” projektam: “Par to, ka tā ir laba lieta, domājams, neviens nešaubās. Ideja strādā perfekti, cepuri nost!” 

UZZIŅAI

Glābējsilītēs Latvijā atstātie bērniņi

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca 26 (14 meitenītes, 12 puisīši)

Jelgavas pilsētas slimnīca 4 (3 meitenītes, 1 puisītis)

Daugavpils Reģionālā slimnīca 3 (2 meitenītes, 1 puisītis)

Rēzeknes slimnīca 3 (1 meitenīte, 2 puisīši)

Madonas slimnīca 2 (1 meitenīte, 1 puisītis)

Liepājas Reģionālā slimnīca 2 (2 meitenītes)

Vidzemes slimnīca 2 (1 meitenīte, 1 puisītis)

Ziemeļkurzemes Reģionālā slimnīca 1 (1 puisītis)

Projekts “Reģionālo mediju spēks”, nr.2017-1-STP-M11006-P.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai”.