Aprūpe balstās uz to, ka lielākā daļa cilvēku vēlas aiziet no dzīves mājās vai pēdējo atvēlēto laiku pavadīt patīkamos apstākļos tuvinieku un profesionāļu uzraudzībā.

Pētījumos un pieredzē secinātais paliatīvajai aprūpei ļauj praktiski pielāgoties katra pacienta gadījumam, kā arī pašai aprūpes sistēmai ļauj attīstīties.

Ne vienmēr var mājās

“Manu mammu pēdējā dzīves pusgadā nebija iespējams aprūpēt mājas apstākļos,” savā pieredzē dalās Dienvidkurzemes iedzīvotāja Liene.

Ilgāku laiku meita aprūpēja mammu mājās, taču kļuvis arvien sarežģītāk. Mammai bijušas vairākas neatgriezeniskas saslimšanas, ieskaitot onkoloģiju, un veselība padarījusi viņu pilnībā gulošu un barojamu.

“Pēdējo nepilnu gadu kopu viņu mājās.

Es no darba skrēju mājās ik pa trim stundām viņu aprūpēt. Bērni uzlika kameru mammas istabā. Es strādājot paralēli skatījos telefonā, ko mamma dara. Es to varēju paveikt vien tāpēc, ka strādāju meitas uzņēmumā un ka man darba vieta tuvu mājām.”

Pēdējo teju pusgadu mamma pavadījusi centrā “Rūre” Liepājā.

“Pēdējo mēnesi mamma bija paliatīvās aprūpes nodaļā “Pļava”, kur gultas vieta divvietīgā istabiņā maksāja 61 eiro dienā, tai skaitā aprūpe, ēdināšana, higiēnas materiāli. Klāt jāpiemaksā vien par medikamentiem un speciālistiem,” izmaksas nosauc Liene.

“Labi, ka mēs mammai esam trīs bērni un bija izveidojies uzkrājums no īpašās aprūpes atbalsta, kad mēs viņu kopām mājās.

Tādējādi mēs varējām “Rūri” atļauties, un esam pateicīgi viņiem par darbu! Zinu, ka ir arī sociālie līgumi, kur par cilvēku uzturēšanos aprūpes iestādēs maksā pašvaldība, ja tuviniekiem nav pietiekamas finansiālas iespējas,” pauž radiniece.

Liene teic, ka reālā tuvinieka aprūpe nebija vienīgais, kas šajā dzīves pavērsienā viņai bija jāpaveic.

“Pārgurusi naktīs lasīju normatīvus, instrukcijas. Jāatzīst, ka ļoti jauki, atsaucīgi cilvēki bijuši mūsu ceļā ar padomu, ar palīdzību īstajā brīdī, taču

sistēma kopumā ir ļoti smaga, birokrātiska,”

vērtē tuviniece.

“Ticu, ka es ne tuvu nepaspēju izzināt un uzzināt arī citas atbalsta iespējas.

Mīļie ciemiņi, pagaidām gan tikai slimnīcā

“Taču institūcijās un valsts, pašvaldību sistēmās gan vajadzētu būt maksimāli atbalstošai videi šādos gadījumos. Jo tas nabaga tuvinieks ir izmisis, pārguris, lai pats meklētu, saprastu, uzzinātu,” saka Liene.

Citi, kuriem bijusi līdzīga pieredze, atzīst, ka arī būtu vēlējušies, lai ir kāds, kas parunā “tīri cilvēcīgi”. “Lai uz kādu mirkli aizmūk tā nomāktība,” pauž liepājniece Anda, kurai nomira brālis.

“Arī kamēr pats slimnieks vēl ir pie pilnas apziņas, viņš vēlas satikt kādu no “ārpasaules”.”

Liepājas Reģionālajā slimnīcā (LRS) no 2025. gada nogales sadarbībā ar organizāciju “Hospiss LV” darbu uzsāka vairāki brīvprātīgie, kuri reizi nedēļā ciemojas slimnīcas nodaļās pie pacientiem, kuri ir ar smagām, vairs līdz galam neizārstējamām diagnozēm, taču iesākums bija Paliatīvās aprūpes nodaļā.

Iniciatīva šai aktivitātei pieder slimnīcas psihoemocionālās veselības koordinatorei Ilzei Jēčei.

“Pēc brīvprātīgo ciemošanās daudzi pacienti ir daudz mierīgāki, jo viņu emocionālās vajadzības ir apmierinātas, tādēļ arī personāls šajā ziņā iegūst,” stāsta I. Jēče.

“Pētījumi parāda, ka brīvprātīgo iesaiste pacientu ikdienā ceļ viņu dzīves kvalitāti, arī medicīnas personāls gūst atslodzi.”

Protams, jāapzinās, ka paliatīvie pacienti – tas nav viegli, jo jāsaskaras ar eksistenciāliem jautājumiem.

“Tas ir kalpošanas darbs, un paša brīvprātīgā dzīves nozīmība ceļas.”

Jau ir vietas Latvijā, kur brīvprātīgie dodas pie pacientiem arī uz mājām. Arī LRS brīvprātīgo pulkā ir tādi, kuri būtu ar mieru doties ciemoties pie pacientiem un viņu tuviniekiem uz mājām – cer, ka šī kustība attīstīsies tiktāl arī mūspusē.

Ķīmijterapijas, Hematoloģijas un Paliatīvās aprūpes nodaļas virsārste Zinaida Štara ir gandarīta, ka ir īstenojusies šī iniciatīva un brīvprātīgo devums ir manāms. 

“Slimnīcā būt nepatīk nevienam,”

piezīmē daktere.

“Brīvprātīgās vienmēr nāk ar scenāriju, vienmēr uzklāts galds. Būtiski, ka nāk pie visiem, nevis tikai pie viena. Pēc šādām ciemošanās reizēm pacienti ir nomierinājušies, labi guļ. Un personāls jau dodas pie pavisam citāda pacienta, kurš nav nomākts,” teic Z. Štara.

“Visi grib atgriezties un būt mājās,” secinājusi brīvprātīgo koordinatore Sandra Plostniece, kura kopā ar līdzīgi domājošajām kolēģēm ar pacientiem slimnīcā tiekas no pērnā gada beigām.

“Galvenais ir vēlme iesaistīties, bet jābūt dziļākai izpratnei par to, kas pacientam šajā periodā ir svarīgs, par ko viņš domā,” pauž Sandra.

“Tas nav tāds darbs, ko darīt ķeksīša pēc.

Iedod dzīvei citu skatu, tu pats kā cilvēks mainies. Jo saskaries ar mūžības tēmu tik tuvu! Mēs neviens neesam no tā pasargāts,” norāda brīvprātīgā.

“Katrs pacients ir stāsts. Viņš ir cilvēks ar savām jūtām, viņam gribas piedzīvot cilvēcisko, nedomāt tikai par to, kādā veselības stāvoklī ir. Mēs esam mīļi ciemiņi, mēs nākam tur, kur citi izvairītos.”

Brīvprātīgās pastāsta, ka slimnīcā nodaļās satiekam dažādu vecumu pacientus, un garantija uz pilnīgu izveseļošanos nav nevienam.

“Man šķiet, ka šis ir tas iztrūkstošais posms medicīnas aprūpē – runāt nevis par ārstēšanu un diagnozēm, bet būt cilvēks cilvēkam,” saka Sandra.

Novērtēts pakalpojums

Veselības ministrija (VM) skaidro, ka ir būtiski nodalīt paliatīvo aprūpi un paliatīvās aprūpes noslēdzošo posmu jeb hospisa aprūpi.

Sabiedrībā un nereti arī profesionālajā vidē šie jēdzieni joprojām tiek jaukti, kas rada gan neprecīzas gaidas pacientiem un viņu tuviniekiem, gan ietekmē pakalpojuma plānošanu un nodrošināšanu.

Paliatīvās aprūpes mērķis ir pēc iespējas novērst slimības progresēšanu, nodrošināt iespējami labāko dzīves kvalitāti un atvieglot fiziskās sāpes un ciešanas.

Savukārt paliatīvās aprūpes hospisa etaps attiecas uz pacientiem ar prognozējamu dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem – cieņpilna aiziešana.

Uzņēmuma SIA “Magnum Social & Medical Care” (plašāk pazīstams kā “Rūre”), kas 2022. gadā Kurzemē uzsāka pilotprojektu paliatīvās aprūpes sniegšanā pacientu dzīvesvietā, mobilās aprūpes brigādes no 2024. gada sniedz valsts apmaksāto paliatīvo aprūpi pacientu dzīvesvietā visā Kurzemes, visā Latgales reģionā un arī Rīgā, Daugavas kreisajā krastā, un daļā Pierīgas.

Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kristiāns Dāvis apstiprina: iedzīvotāji šo iespēju ir novērtējuši, pieprasījums aug. Katru nedēļu paliatīvās aprūpes mobilās komandas redzeslokā nonāk arvien jauni pacienti. Dominējošās ir onkoloģiskās (aptuveni 80–85%), pārējiem ir citas diagnozes.

Brigādes visā Latvijā regulāri dodas aprūpēt vairākus simtus pacientu.

“Noteikti liela loma ir tam, ka ir šī iespēja saņemt pilnībā valsts apmaksātu pakalpojumu un tieši mājās,”

piebilst K. Dāvis.

“Pamatu pamatos cilvēks savu liktenīgo stundu grib sagaidīt mājās, sev pazīstamā, drošā vidē, ar saviem tuviniekiem,” viņš izceļ būtiskāko, taču pie šī aprūpes vadmotīva pieturējies no paša pakalpojuma izveides sākuma.

Arī statistikas dati rāda, ka lielākā daļa paliatīvās aprūpes pacientu, kuri saņem aprūpi mājās, tur arī pavada savu pēdējo laiku jeb dzīves noslēguma etapu.

Pārējie paliatīvie pacienti, kuri mūžībā neaiziet mājās, bet, piemēram, stacionārā pārsvarā ir vientuļi, bez tuviniekiem, un viņi sava veselības stāvokļa dēļ mājās palikt nevar.

Vai arī tuvinieki, kas varētu sniegt aprūpi, ir emocionāli izdeguši, fiziski nav iespēju turpināt aprūpi pacientam, kuram veselības stāvoklis pasliktinās.

Tādēļ daļai kā risinājums ir veselības aprūpes iestāde, kas nodrošina paliatīvo aprūpi stacionārā.

Valsts apmaksāto paliatīvo aprūpi stacionārā Latvijā nodrošina septiņas slimnīcas, Liepājai vistuvākā ir Ziemeļkurzemes Reģionālā slimnīca Ventspilī.

LRS ir Ķīmijterapijas, Hematoloģijas un Paliatīvās aprūpes nodaļa, taču paliatīvās aprūpes gultas ir pieejamas esošajiem slimnīcas pacientiem, lai viņiem būtu pieejama nepieciešamā terapija.

Ar konsīlija slēdzienu

Paliatīvo aprūpi dzīvesvietā nodrošina cilvēkiem, kuriem ir 4. vai 5. līmeņa stacionārās ārstniecības iestādes ārstu konsīlija (mūspusē konsīlijs ir Liepājas Reģionālajā slimnīcā) lēmums.

“Slēdzienā būs norāde, ka ir indicēta [ieteikta] paliatīvā aprūpe mājās,”

piebilst K. Dāvis.

Konsīlija slēdziens balstās uz vairāku sertificētu ārstu atzinumu, ka perspektīvā izārstēt nevarēs un dzīvildze ir prognozēta līdz sešiem mēnešiem.

Visbiežāk tuvinieki, kuri nonāk situācijā, kad vecākiem, dzīvesbiedram vai citam tuviniekam atklāj diagnozi, ko vairs nevar izārstēt, nesaprot – ko tagad darīt, pie kā vērsties? Kā uz konsīliju tikt?

Uz to var nosūtīt ģimenes ārsts vai speciālists vai organizē slimnīca, kurā pacients atrodas.

Ja pēc konsīlija slēdziena saņemšanas nozīmēta paliatīvā aprūpe dzīvesvietā, ģimenes ārsts vai speciālists noformē nosūtījumu pakalpojuma saņemšanai un piesaka pacientu pakalpojumu sniedzēju koordinatoram atbilstoši teritorijai.

Kad jau notikusi saziņa ar pakalpojumu sniedzēju, konkrēti mūsu reģionā “Rūres” speciālistu komanda kopā ar ārstu un sociālo darbinieku dodas pirmreizējā vizītē uz mājām.

“Ārsts un sociālais darbinieks izvērtē no saviem skatpunktiem un sastāda plānu,

cik bieži nepieciešama medicīnas personāla ierašanās un kādas medicīniskās manipulācijas būs vajadzīgas, kādus vēl veselības speciālistus vajadzēs piesaistīt, kā arī, kā rīkoties, ja kādu no aprūpē paredzētajiem etapiem tomēr mājās nevarēs veikt – piemēram, vajadzēs doties uz slimnīcu un pēc tam pārvest ar speciālo transportu mājās,” skaidro K. Dāvis.

Tāpat aprūpe paredz tehnisko palīglīdzekļu – kruķu, specializēto matraču un gultu – nodrošinājumu.

“Cilvēks savā dzīvesvietā, kas viņam ir pazīstama, saņem visu nepieciešamo aprūpi līdz brīdim, kamēr viņš dodas aizsaulē,” rezumē K. Dāvis.

Vienlaikus jāatzīmē, ka hospisa aprūpi dzīvesvietā mobilā brigāde sniedz neatkarīgi no tā, kur pacients dzīvo.

To var saņemt vietā, ko cilvēks sauc par mājām, tostarp pansionātā, sociālās aprūpes centrā, ja pacients tur ir deklarēts.

Pansionātos, sociālās aprūpes centros dzīvesvietu deklarē pacientiem, kuriem uzturēšanās un aprūpes izmaksas līdzfinansē no pašvaldības līdzekļiem.

Tas attiecas arī uz centru “Rūre”, kurā viens no darbības virzieniem ir hospisa aprūpes pakalpojums un ir vairākas paliatīvās aprūpes gultas.

Jāzina laikus, ka aprūpe pienākas

Sanita Janka, Veselības aprūpes departamenta direktore

Ministrija analizē saņemtās atsauksmes par paliatīvās aprūpes mobilās brigādes pakalpojuma pacienta dzīvesvietā ieviešanu, kas ir gan pozitīvas, gan norāda uz pilnveidojamiem aspektiem.

Praksē novērojamas situācijas, kur paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojums faktiski aizvieto citus trūkstošus pakalpojumus, īpaši gadījumos, kad pacientam vēl nav sasniegts hospisa posms.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas atziņām paliatīvā aprūpe ir nepieciešama plašai pacientu grupai ar dažādām slimībām, un tās nodrošināšana ir balstīta nevis uz konkrētu diagnozi, bet uz pacienta individuālajām vajadzībām.

Paliatīvā aprūpe tiek sniegta gadījumos, kad slimība būtiski ietekmē dzīves kvalitāti

un rada fiziskas, psiholoģiskas, sociālas vai garīgas ciešanas neatkarīgi no slimības veida vai stadijas.

Tādēļ Latvijā ir būtiski uzsvērt, ka paliatīvā aprūpe nav attiecināma tikai uz onkoloģiskiem pacientiem un tā nav piesaistāma tikai īsi pirms dzīves noslēguma.

Lai šo izpratni nostiprinātu praksē, Veselības ministrija “iepirka algoritmu” paliatīvās aprūpes statusa noteikšanai, kura mērķis ir palīdzēt ārstiem labāk izprast paliatīvās aprūpes dažādos posmus, mazināt tā sasaisti tikai ar noteiktām diagnozēm un veicināt savlaicīgu pacientu nonākšanu atbilstošā aprūpē.

Paliatīvā aprūpe mājās ir cieši saistīta arī ar tuvinieku iesaisti, jo ģimenes locekļi bieži vien kļūst par nozīmīgu aprūpes procesa daļu.

Tādēļ ministrijas skatījumā ir arī būtiski veidot skaidru, saprotamu pakalpojumu sistēmu, kurā pacients un viņa tuvinieki zina, kāds atbalsts pienākas, kādi pakalpojumi ir pieejami un kā tie savstarpēji papildina viens otru, vienlaikus nodrošinot multidisciplināru pieeju un mazinot pārmērīgu slogu ģimenēm.

Attiecībā uz paliatīvās aprūpes pacientiem pieejamajiem stacionārajiem pakalpojumiem šis jautājums joprojām ir Veselības ministrijas dienaskārtībā.

Kopējā stacionāro pakalpojumu attīstība ir iezīmēta informatīvajā ziņojumā par plānoto slimnīcu tīklu, tomēr vienlaikus ir nepieciešamas arī atsevišķas diskusijas par paliatīvās aprūpes nodaļu attīstību – tas ir akūts jautājums gan pacientiem, gan ārstniecības iestādēm (piemēram, īpaši apmācītu speciālistu pieejamībā – L. K.).

Uzziņai

– Paliatīvā aprūpe var tikt nodrošināta arī ambulatori – ģimenes ārsta uzraudzībā kā mājas vizītes. Pacienti ar ģimenes ārsta nosūtījumu var saņemt arī valsts apmaksātu paliatīvās aprūpes speciālistu konsultāciju.

– Brīvprātīgajam darbam pie paliatīvajiem pacientiem var pieteikties un iepazīties ar nosacījumiem nodibinājuma “Hospiss LV” tīmekļvietnē.

– 2025. gada pirmajos deviņos mēnešos paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojums pacienta dzīvesvietā ir nodrošināts 2444 pacientiem.

Avots: Hospiss.lv, Nacionālais Veselības dienests, Veselības ministrija

Es domāju tā: Kā un kur vēlētos pavadīt vecumdienas?

Vilhelms, bezdarbnieks:

– Domāju, ka laukos, Latvijā. Vecumdienās gribu atpūsties, mierīgi pavadīt laiku, būt kopā ar ģimeni, radiniekiem un gan jau kādreiz aizbraukt arī kādā ceļojumā.

Anita, friziere:

– Droši vien, ka kopā ar saviem mīļajiem – bērniem, mazbērniem. Un noteikti, ka gribu mājās!

Ilze, pašnodarbinātā:

– Pansionātos, kuros mūspusē esmu bijusi, ir skaistas istabiņas, un pansijā vai pansionātā vecumdienas – tas ir pats labākais, kas var būt, kaut tikai varētu samaksāt!

Tur tevi pieskata, pabaro, vari uzturēties kompānijā, nevienam neesi par traucēkli.

Ingus, frizieris:

– Darbā! Es negribu sēdēt mājās vai pansionātā – tas ir stāvēt uz vietas, man tas nepatīk. Tāpēc labāk strādāt tik ilgi, kamēr nokrīt.

Samanta, konditore:

– Atpūšoties laukos un mājās – nekādu pansionātu! Mājās vari būt ar saviem tuviniekiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.