Pa ceļam uz Šķēdi jau gadu desmitiem grāvī guļ avarējušas automašīnas vraks. Vasarā, kad viss sazaļojis, tas knapi ieraugāms, taču lielākajā daļā gada – pavasaros, rudeņos un ziemās, nepamanot avarējušā auto atliekas, tam garām pabraukt nav iespējams.

Ir braucēji, kuri uzskata, ka krusti un cita veida piemiņas vietas ceļu malās, kas uzstādīti traģisku autoavāriju vietās, liek šoferiem samazināt ātrumu un aizdomāties par savu dzīvi. Savukārt daļa uzskata, ka ceļa malas nav kapsētas, ka šādas lietas jānovāc.

Kāds liepājnieks vērsās portālā un pauda neapmierinātību, ka vraks joprojām nav aizvākts: ”Man šai vietai garām nākas braukt bieži. Jā, esmu dzirdējis prātojumus par to, ka šādi skati liek autovadītājiem kļūt uzmanīgākiem. Taču, manuprāt, avarējuša auto atliekas ceļmalā var panākt gluži pretēju rezultātu – kāds braucējs ar mazāku pieredzi, šādu skatu ieraudzījis, var satraukties tik ļoti, ka avarēs pats,” tā Armands.

Viņš, kuram darba jautājumos samērā bieži nākas braukāt pa Latviju, novērojis, ka daudzviet Latvijā šoseju malās ir uzstādīti krusti un izveidotas piemiņas vietas: ”Salīdzinoši nesen krusts parādījās arī netālu no Ventspils, pie šosejas uz Liepāju. Tāpat pie apskrambātā koka piesista automašīnas stūre un sadauzītais spogulis. Man personīgi šādi skati nepatīk, jūtos neomulīgi,” atzīst Armands.

Savdabīga piemiņa

Sadauzītās automašīnas vraks ceļa malā, braucot uz Šķēdi, atrodas jau 15 gadus. Kāds no Ceļu policijas darbiniekiem, kurš dienestā bija jau deviņdesmito gadu sākumā, tagadējo vraku atceras vēl kā gaiši brūnu automobili ”Ford”: ”Bija vasara. Ar minēto auto uz Šķēdes dārziņiem brauca meitene un puisis – kāda tā laika reketiera dēls.”

Puisis iedevis meitenei pastūrēt auto, pats apsēdies pasažiera sēdeklī. Abi bijuši lietojuši alkoholu, kā dēļ arī neapdomīgi un pārgalvīgi. Pēc policista stāstītā 

jaunais cilvēks, mudinādams draudzeni braukt ātrāk, uzlicis savu kāju uz gāzes pedāļa: ”Meitene līkumā nenoturēja stūri, nesavaldīja auto, kā rezultātā tas aptinās kokam.”

Puiša dzīvība izdzisa avārijas vietā. Meitene izdzīvoja, ar smagām traumām nogādāta slimnīcā. Policists zināja stāstīt, ka viņai pēc negadījuma no bojā gājušā drauga tuvinieku puses izteikti draudi, taču diemžēl nezināja teikt, kur toreizējā meitene ir tagad.

Taujāts par to, kā tas nākas, ka vraks joprojām ir ceļa malā, ja parasti šāds gadījumos policija transportlīdzekļus evakuē, policijas darbinieks pastāstīja: ”Protams, ka avarējusī automašīna pēc negadījuma tika nogādāta policijas stāvlaukumā! Kā visos šādos gadījumos. Taču bojā gājušā jaunekļa tēvs avarējušo mašīnu no stāvlaukuma savāca un novietoja atpakaļ avārijas vietā. Kā savdabīgu pieminekli. Arī automašīnas numura zīmi pie koka piestiprināja.”

Diemžēl vīrietim, kurš avarējušo auto novietoja ceļmalā, par rīcības motīviem pajautāt vairs nevaram – viņš pirms vairākiem gadiem miris. 

Policijas darbinieks zina teikt, ka mašīnas vraks joprojām grāvī atrodas nevis tādēļ, ka pat ļaundariem neceļas roka zagt no lietas, ar ko bojā gājis cilvēks. Pēc policista teiktā vērtīgākais no automašīnas aiznests jau drīz pēc negadījuma. Nu grāvmalā ir tikai bezvērtīgu lūžņu kaudze.

Piever acis

Krustu uzstādīšana un citu piemiņas vietu izveide ceļmalās nemaz nav atļauta, tā ir pretlikumīga.

VAS ”Latvijas valsts ceļi” skaidro, ka bez saskaņojuma ar ceļu uzturētājiem 13,5 metru platā joslā (uz katru pusi no ceļa vidus) ir aizliegts uzstādīt jebkādus objektus. Uzņēmumā atzīst: ”Ja arī cilvēki nāktu un prasītu oficiālu saskaņojumu, viņi to tāpat nesaņemtu, jo ”Latvijas valsts ceļi” krustu uzstādīšanu ceļmalās neatbalsta.”

Uzņēmumā atgādina, ka priekšmetu novietošana ceļu zemes nodalījuma joslā bez atļaujas ir administratīvi sodāms pārkāpums, par ko fiziskajām personām var uzlikt naudas sodu.

Taču tajā pašā laikā atzīst, ka krustu uzstādītājiem un piemiņas vietu izveidotājiem sodus piemērot neplāno, jo uzņēmumā izprot tuvinieku sēras un pārdzīvojumus. Vien tuviniekiem vajadzētu krustus un piemiņas vietas labprātīgi demontēt.

Arī Latvijas Autoceļu direkcijas Ceļu satiksmes drošības dienesta Ceļu uzraudzības daļā atzīst, ka noraut uzliktās zīmes vai likvidēt piemiņas vietu nebūtu ētiski, līdz ar to šobrīd situācija ir nekontrolējama. Taču arī Ceļu uzraudzības daļā cer, ka piederīgie paši pēc kāda laika, atgūstoties no zaudējuma, sakops ceļa malu.

Taču, kā varam novērot, piederīgie to vis nedara. Piemēru ir daudz. Vraks pa ceļam uz Šķēdi, jau lieliem kokiem noaugusī piemiņas vieta autoceļa A9 malā netālu no Kalvenes u.c.

Arī Liepājas pilsētas pašvaldība uz vraku piever acis. Kā portālam atzina Liepājas pilsētas domes izpilddirektora vietnieks Didzis Jēriņš, līdz šim nav apsvērts jautājums par to, ka pašvaldība vraku varētu novākt.

Pirmkārt, kā norādīja izpilddirektora vietnieks, nav saistošo noteikumu, kuros šādi gadījumi būtu atrunāti: ”Šāda piemiņas vieta nav ne būve, ne reklāma.”

Otrkārt, kā skaidro D.Jēriņš: ”Šis gadījums nav viennozīmīgi vērtējams. Protams, viedokļi atšķiras, bet, manuprāt, šī vieta ir brīdinājums citiem satiksmes dalībniekiem. Un uzskatu, ka šāds brīdinājums strādā labāk, nekā plakāti.”

Tiesa, precedents, kad pašvaldība likvidē piemiņas vietu ir bijis. Un tepat Kurzemē. Ventspilī ziemā uz pilsētas centrālās ielas – Lielā prospekta – nositās 25 gadus vecs jaunietis. Liktenīgajā vietā tika izveidots nopietns memoriāls ar kapu svecēm, puķēm, sēru vainagiem un pat pie koka piestiprinātu svētbildi. Daudzi ventspilnieki par to sūdzējās, jo viņos tas raisīja negatīvas emocijas. Piekrītot, ka tas nav ētiski, pašvaldība organizēja piemiņas vietas novākšanu.

Krusta vieta – kapsēta

Atšķirīgi ir arī garīdznieku viedokļi. Kā portālam paskaidroja kāds pareizticīgo baznīcas pārstāvis, pareizticīgajiem tā ir pieņemts: uzstādīt krustu tajā vietā, kur dvēsele šķiras no ķermeņa.  

Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Mārtiņš Urdze šo jautājumu uzskata par divdomīgu: ”No vienas puses tas ir svarīgi bojā gājušā tuviniekiem. Tāpat tādējādi tiek dots brīdinājums citiem: padomāt, kā viņi brauc. Negatīvais aspekts varētu būt tas, ka šādu piemiņas vietu ir daudz. Līdz ar to brīdinājuma efekts zaudē savu. Tādēļ varbūt tiešām labāk aizgājušos pieminēt kapsētā.”

Striktāks ir Svētās Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks: ”Sīkāku analīzi motivācijā, kāpēc cilvēki to dara, nevarēšu sniegt, jo neesmu jautājis.

Bet es domāju, ka tas ir lieki. Es tam neredzu pamatojuma. Krustam īstā vieta ir kapsētā, kur bojā gājušais apbedīts.”

Tāpat kā P.Kalks domā CSDD Liepājas nodaļas priekšnieks Gvido Ķirsons. Viņš uzskata, ka krustiem un vērienīgām piemiņas vietām nav jābūt: ”Protams, ka bojā gājušā tuviniekiem notikušais ir traģēdija. Saprotams, ja nelaimes vietā tiek novietoti ziedi. Arī vēlāk, kādā atceres dienā. Bet krustiem vieta ir kapsētā. Iedomājieties, cik daudz krustu būtu ceļmalās, ja tie tiktu uzstādīti ik vietā, kur noticis kāds traģisks negadījums. Pārējiem autovadītājiem satiksmē būtu jāpiedalās, kā caur kapsētu braucot.”

Viņš tāpat aicina aizdomāties, ka izteikumi, ka piemiņas vietas ceļmalās autovadītājiem liek aizdomāties un būt uzmanīgākiem, ir tikai aisberga redzamā daļa. No vienas puses krusts ceļa malā liek garāmbraucējam aizdomāties, taču ir vēl otra puse:

”Autovadītājs lasa ikvienu ceļa malā esošo informāciju. Krusts viņa uzmanību var novērst no citas informācijas, darīt neuzmanīgāku.”

Īpaši slikti tas var ietekmēt jaunos vadītājus un  braucējus ar vājāku nervu sistēmu. Un rezultāts tad var būt gluži pretējs gaidītajam – atgādinājuma vietā braucējam var rasties papildu stress, kas var izraisīt ar negadījumu.”