Otrdiena, 18. maijs Inese, Inesis, Ēriks
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Cīņa kļūst aizvien nopietnāka

Cīņa kļūst aizvien nopietnāka
Foto: Egons Zīverts
01.10.2015 11:56

Dina Belta

Atslēgvārdi

Jūras krasts Šķēdē turpina atkāpties.
Ilgtspējīgs risinājums tam, kā no jūras uzbrukuma paglābt tur esošās notekūdeņu
attīrīšanas iekārtas, ir izdomāts jau pirms kāda laika, taču nav līdzekļu, lai
to realizētu. Bet, ja šajā vietā jūrai ceļā vairs neliktu neko, aptuveni pēc
piecpadsmit gadiem tā jau tiktu klāt krastam tuvākajām ēkām.

Lavīnas efekts

“Nevarētu teikt, ka situācija ir dramatiski briesmīga,” saka
LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents, Jūras krastu laboratorijas
vadošais pētnieks Jānis Lapinskis. “Bet, lai iekārtas saglabātu un tās
netiktu noskalotas, tā vai citādi būs nepieciešams nepārtraukti ieguldīt resursus.”

Krastu uz vietas noturēt var arī ar ļoti “vienkāršām un varbūt
videi un dabai ne tik draudzīgām metodēm”, piemēram, jūras ceļā novietotām
būvkonstrukcijām. Bet arī tādi risinājumi prasa naudu, turklāt nepārtrauktu
situācijas uzturēšanu, jo katra vētra krāvumus jauc. Pēc tam, kad pirms desmit
gadiem vētras šo krastu bija plosījušas īpaši stipri, uzņēmums “Liepājas
ūdens” tur izvietoja gabionus – lielus ar akmeņiem pildītus stiepļu
grozus. Taču šie veidojumi tomēr nav izrādījušies gana efektīvi, stieples
rūsējušas –  saka pašvaldības SIA
“Liepājas ūdens” notekūdeņu attīrīšanas iekārtu vadītājs Vilmārs
Bogovičs. Viņš saka, ka tagad krastu noturēt mēģina ar lieliem laukakmeņiem.
Tur, kur tie un citi šķēršļi ir salikti, krasts turas.

Situācija visu laiku tiek risināta pagaidu veidā, turklāt, ja tāda
stiprināšana uzsākta, tā ar laiku atkal un atkal jāpastiprina. “Sākas
lavīnas efekts,” saka J. Lapinskis. “Ja esat iejaukušies krasta
sistēmā, sākuši kaut kur cīnīties ar eroziju, tad cīņa kļūst tikai aizvien
grūtāka un nopietnāka.”

Bet, ja reiz Liepājai ir vajadzīgas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas,
tad kaut kas ir jādara.

Viss ir dārgi

Būna jeb sava veida mols būtu ļoti dārgs, taču ilgtspējīgs risinājums.
Tehniskais projekts tam ir izstrādāts jau pirms vairākiem gadiem, taču līdz šim
nav atradusies neviena institūcija, kas būtu ar mieru to finansēt. Tā iepriekš
sacījis “Liepājas ūdens” direktors Andis Dejus. “Kurzemes
Vārds” rakstījis, ka 500 metru garā būve atrastos jūrā puskilometru uz
ziemeļiem no attīrīšanas iekārtām. Tā būtu garš smilšu maiss, kas klāts
plastmasas vairogiem. Aplēsts, ka būna izmaksātu apmēram piecus miljonus eiro.

Ir iespējami arī citi risinājumi, bet tie tieši tāpat būtu dārgi un
resursietilpīgi. “Tur ir vajadzīga nopietna iejaukšanās sistēmā,”
norāda jūras krasta pētnieks. Viens no tādiem ir tā sauktā krasta piebarošana,
to pasaulē izmantojot daudzviet. “Ņem smiltis no vietām, kur to ir ļoti
daudz un kur tās varbūt pat nav vajadzīgas, un pārvieto uz erozijas apdraudētajām
vietām.” J. Lapinskis spriež, ka tas būtu labs risinājums arī
Liepājai. Taču tas ir ļoti dārgi, pat dārgāk par būnu, turklāt, atšķirībā no
hidrotehniskās būves, ko pietiktu vienreiz uzcelt, smilšu bērums ik pēc pāris
gadiem būtu jāatjauno.

Bet, ja netiktu darīts vispār nekas, tad apmēram pēc 15 gadiem jūras
krasts tiktu līdz tuvākajām ēkām.

Paņem to, kas blakus

V. Bogovičs stāsta, ka uz dienvidiem no iekārtām, kur jūras malu
nekas mākslīgi nestiprina, pēc katras lielas vētras pazūd ap desmit metriem
krasta. “Kurzemes Vārds” ir pārliecinājies, ka arī uz ziemeļu pusi
krasts atkāpjas ļoti strauji, pēc katras vētras ainava izrādās stipri
mainījusies.

“Tas ir ļoti raksturīgi vietām, kur tiek nostiprināts
krasts,” paskaidro J. Lapinskis. “Ja vienā vietā jūs to
nostiprināt, tad blakus, izsakoties sarunvalodā, jūra paņem to, ko nevarēja
paņemt nostiprinātajā vietā.” Noskalotā krasta daudzums nemainās, erozija
pārceļas uz vietām, kur stiprinājumu nav. “Liepājā tas ir ļoti
uzskatāmi.”

Bet stiprinājumi Šķēdē gan ir tikai viens no iemesliem, kāpēc krasts
rūk.

Skatoties kartē, kas rāda jūras krasta līnijas izmaiņas Kurzemē, ir redzams,
ka krasts nav apdraudēts vai pat vēl savāc smiltis klāt tikai ostu tuvumā, kur
ir ostu hidrotehniskās būves. “Uz dienvidiem no ostām,” precizē J. Lapinskis.

Krasta erozija ir process, ar kuru jārēķinās un ko ierobežot var tikai
mazliet, taču, saka J. Lapinskis, tikai dabu vien tajā nevar vainot.
Piemēram, tā nav bijis vienmēr, ka jūra pie Šķēdes rijusi krastu. Krasta
noskalošana sākusies pēc tam, kad tika uzbūvēta Liepājas osta un ziemeļu forti.
Apmēram pirms 120 gadiem tur bijis normāls krasts, kas īpaši nekur nav
atkāpies. Izskatījies apmēram tā, kā tagad pie Pērkones. “Tas ir dabas
process, kas kompensē to cilvēka iejaukšanos, kas ir notikusi. Principā –
cilvēka izraisīta erozija.”

Mūspusē valda dienvidrietumu virziena vēji, līdz ar to viļņi krastā
biežāk nāk vairāk no dienvidiem, nevis no ziemeļiem. “Un tas nozīmē, ka
viļņi visu laiku pa bišķim gar krastu pārvieto smiltis uz
ziemeļiem,” skaidro Jūras krastu laboratorijas vadošais pētnieks. Ja šīs
plūsmas ceļā ir šķērslis, piemēram, ostas moli, smiltis paliek tā dienvidu
pusē. Otrā pusē smilšu nepietiek, un viļņošanās laikā tās tiek skalotas nost no
krasta. “Tas ir ostas efekts.”

Uzziņai

Kopš 1972. gada, kad Šķēdē uzbūvētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas,
jūra nograuzusi jau aptuveni 200 metru platu krasta joslu. Avots:
“Kurzemes Vārds”.

Jūras mēsli pārāk vērtīgi

Vai jūras mēsli, zāle un citi
līdzīgi dabas materiāli, ko jūrmalciemnieki vēsturiski likuši uz kāpām, lai
apturētu smilšu kustību un krasta eroziju, patiešām ir iedarbīgi?

Jūras mēslus tam izmantot var, taču tas ir pārāk dārgs materiāls, lai
to lietotu šādi – saka jūrmalciemniece, Jūrmalciema vēstures zinātāja Gita
Vanaga. Daudz vērtīgāks tā izmantojums ir zemes ielabošana.

Drīzāk ļaudis te izsenis kāpas mēģinājuši nostiprināt, kraujot uz tām
nopļauto zāli. Ja to vēl pastiprina ar pītiem kārklu žodziņiem, ko kāpās ierok,
tad efekts tam tiešām varētu būt – viņa pieļauj. Sapļautu zāli šaipusē izmanto
arī ceļu stiprināšanai, lai padarītu tos izbraucamus – Jūrmalciems ir no tām
piekrastes vietām, kur smiltis nav tikai paša jūras krasta problēma. “Visa
mūsu zemīte ir smilts.” Mūsdienās gan šādus risinājumus jūrmalciemnieki
vairs īpaši nemēdzot meklēt, jo laika gaitā kāpas jau apaugušas, bet jūrai
tuvākās jau tāpat nosegt nevarot.

Tomēr “Kurzemes Vārds” pārliecinājies, ka arī mūsdienās
Jūrmalciemā ir cilvēki, kas mēģina smilšu kustību apturēt, berot uz tām zāli,
arī zāģu skaidas.

Liepājas Reģionālajā vides pārvaldē gan skaidro, ka skaidas tomēr tur
kraut nedrīkstot, jo, lai arī dabīgs materiāls, tās tomēr esot uzskatāmas par
piesārņojumu. Kāpu apaudzēšana nekādā ziņā neesot tik vienkārša, lai to darītu,
kā ienāk prātā.

Nepieciešamības gadījumā viena no metodēm, ko varētu izmantot kāpu
nostiprināšanai, ir kārklu stādīšana – skaidro Vides pārvaldes pārstāvis
Roberts Bērziņš. “Pāvilostā ir viens gadījums, kad stiprināja kāpu,
ieliekot akmeņus un ierokot pāļus. Tādā veidā varot aizturēt smilšu nopūšanu.
Tur diezgan labi arī tas darbojas,” viņš stāsta par vides institūciju
atļautajām metodēm.

“Katrai vietai ir atbilstoši risinājumi – kas vienā vietā
darbosies, tas citā nekādā gadījumā,” saka LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Jūras krastu laboratorijas
vadošais pētnieks Jānis Lapinskis. Jūrmalciemā, kur
ir plata pludmale, smilšains krasts, smilšainas kāpas, patiešām var kraut jūras
mēslus, stādīt kāpu kviesi vai kāpu niedri, un tas darbosies. Bet, piemēram,
Šķēdē tas nedarbosies, jo tur nav smilšu, faktiski nav kāpu – ir
zems stāvkrasts. “Tur nav, ko darīt ar šādām maigām un zaļām
metodēm.”

Viļņi atdos savu enerģiju

Darbs pie jūras viļņu
enerģijas spēkstacijas izveides faktiski jau ir sākts – norāda Jānis Beriņš,
viens no speciālistiem, kurš pie tā strādā. Notiek pētījumi, aprēķini, veikti
pirmie izmēģinājumi laboratorijā.

Augustā noslēdzās SIA “Vides, bioenerģētikas un biotehnoloģijas
kompetences centrs” rīkotais iepirkums, kura priekšmets ir paraugobjekts
viļņu enerģijas pētījumiem. Šo paraugobjektu domāts īstenot Liepājā vai līdz 30
kilometru lielā attālumā no tās. Iepirkumā uzvarēja Liepājā reģistrētā biedrība
“KBI”, kas to apņēmusies paveikt par 43,2 tūkstošiem eiro – tā var
lasīt Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Jau trešo gadu
finansētus projektus saistībā ar viļņu enerģijas izmantošanu veic Vides, bioenerģētikas un biotehnoloģijas kompetences centra vadošais
pētnieks,
Jelgavā reģistrētās SIA “Waves” īpašnieks un vadītājs, RTU 2. kursa doktorants Jānis Beriņš. Viņš stāsta, ka “ir gūti zināmi
panākumi pētniecības, izgudrošanas un materiālās bāzes radīšanai pētniecības
vajadzībām” šajā jomā.

Patlaban ir
matemātiski izstrādāta virsma iespējami vienmērīgākai viļņu enerģijas
uztveršanai un radīti vairāki izgudrojumi viļņu enerģijas pārveidošanai – uzskaita
J. Beriņš. Radīta arī viļņu laboratorija, un veikti izmēģinājumi. Šobrīd
viņš strādājot pie kamerālajiem, tas ir, kartogrāfiskā materiāla sagatavošanas,
darbiem, precizējot aprēķinus un modeli Baltijas jūras Latvijas daļas viļņu
enerģijas potenciālam, “lai pēc kāda laika atkal varētu atsākt
izmēģinājumus”.

Viļņu projekta laikā
izveidojusies laba sadarbība ar RTU, LiepU, biedrību “KBI” un SIA
“Vides, bioenerģētikas un biotehnoloģijas kompetences centrs”.
Sadarbībā ar Zaļo tehnoloģiju klāsteri ir panākts, ka pašlaik izstrādājamajā
jūras telpiskajā plānojumā iekļauts arī zonējums, kas paredz
viļņu spēkstaciju būvi. J. Beriņš saka: “Tiesa gan, šī zonējuma
platība šobrīd ir tikai desmit procentu no tā, kas būtu vajadzīgs.”

Doma par viļņu enerģijas ieguvi nākusi kopā ar nepieciešamību pasargāt
no erozijas piekrasti – iepriekš sacījis inženierzinātņu doktors, RTU Liepājas
filiāles mācībspēks Armands Grickus. Īpašas būves stātos viļņiem ceļā, uztverot
to spēku. Viļņi atdotu kinētisko enerģiju, tālāk tā tiktu pārvērsta potenciālajā
un, visbeidzot, elektriskajā enerģijā.

Pētnieki,
kas šajā jomā strādā, secina: jūras viļņi ir viens no līdz šim neapgūtiem
enerģijas resursiem. Šīs enerģijas potenciāls Latvijā vērtējams ap 7,8
teravatstundām, un tas rada labas izredzes saražot 1,2 teravatstundas enerģijas
gadā – var lasīt J. Beriņa sagatavotā publikācijā.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/320/2015

20151001-1303-560d04dcc71f5.jpg

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz