Šās nedēļas nogalē Rucavā pulcējas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dendrologi. Viņi ieradušies, lai zinātniski praktiskā konferencē atzīmētu dabas projekta “Arborētum” desmitgadi un novērtētu tā pirmos rezultātus. Par tiem referēs Latvijas dendrologu pētījumu projekta vadītāja, dabas zinātņu doktore Ināra Bondare. Intervijā zinātniece pastāstīja, kā viss sācies, kāds bijis gājums un kādus augļus sola ieguldītie līdzekļi un darbs.

– Kā sākās darbs pie “Arborētum” projekta?
– Tad nedaudz jāatceras vēsture. Šī projekta idejas autors ir viens no Latvijas dendroloģijas ciltstēviem, profesors Raimonds Cinovskis, kas jau aizvadītā gadsimteņa astoņdesmitajos gados  izloloja ieceri Dienvidlatvijā izveidot jaunu dendrāriju jeb arborētumu. Viņš bija tālredzīgs un saprata, ka klimatiskās izmaiņas ir neizbēgamas, tāpēc bez lielas kavēšanās jāmēģina izaudzēt jaunas izcelsmes mērenās klimata joslas augi. Tie varētu būt piemēroti nākotnes stādījumiem ja ne visā Latvijā, tad Kurzemē pavisam noteikti.

– Un kāpēc projekta īstenošanai izraudzījās tieši Rucavas pagastu?
– To noteica vairāki būtiski faktori. Šeit bija labvēlīgi un maigi klimatiskie apstākļi, pretimnākoša vietējā pašvaldība, stādījumiem piemērotas vietas. Un pat tad pagāja apmēram pusgads, kamēr mēs pieņēmām galīgo lēmumu. Stādījumus paredzējām ierīkot trīs vietās. Muižas kalns pie Sventājas ielejas – tā bija mana izvēle. Šī vieta, lai gan tā tolaik bija krūmājiem aizaugusi un kritušiem kokiem piedrazota, mani ar kaut ko ļoti piesaistīja. Savukārt Rucavas jeb Paurupes centrā ekskluzīvu košumkrūmu rododendru un magnoliju, kā arī dažādu formu skujkoku stādījumu veidošanai plānojām izmantot baznīcas zemi. Trešo izraudzījāmies skolas apkārtni, jo tur  pletās priežu sils, kas Rucavas pagastam ir raksturīgi. Tur plānojām stādīt rododendrus un ēriku dzimtas augus. Mums par prieku kāds jau tur bija uzsācis rosīties, bija iestādījis košumkrūmus, izracis lielu dīķi. Atlika šos centienus tikai turpināt. Stādījām katru gadu. Arī šopavasar kolekciju bagātinājām ar 15 jaunām rododendru sugām. Pavisam Rucavas pagastā esam iestādījuši 839 jaunas sugas, kopskaitā vairāk nekā 3000 koku un krūmu.

– Tagad jau jāatzīst, ka gan vienā, gan otrā, gan trešajā vietā ir arī daudz ko redzēt.
– Jā. Stādījumi ir krietni pastiepušies augumā un sakuplojuši. Diemžēl profesoram Cinovskim to neizdevās pieredzēt. Taču vienmēr, kad pēc kārtējās talkas beidzam stādīt kokus, mēs pamājam mākonītim ar roku, jo ticam, ka viņš to redz un atbalsta. Tāpēc jau projekts nav apsīcis un turpinās, ka mūsu darbošanos  sekmē labas gribas cilvēki visā pasaulē. Pastāstīšu tikai vienu piemēru. 1990.gadā man bija iespēja apmeklēt Amerikas Savienotās Valstis. Masačūsetsas pavalstī ir vieta, ko sauc par Vestonu. 1920.gadā tur uz dzīvi bija apmetusies latvieši – Jānis un Pēteris Miezīši. Viņi uzsāka nodarboties ar daiļdārzniecību un augļkopību. Apkārtnē aug daudz savvaļas rododendru. Tad nu brāļi Miezīši, kas nezaudēja cerību kādreiz atgriezties Latvijā, nolēma izveidot sala izturīgu rododendru šķirni. Viņi krustoja vietējos augus ar Tālajos  Austrumos augošo Daurijas rododendru. Tādējādi selekcionāriem ir izdevies iegūt daudz jaunu un interesantu hibrīdu. Biju iegriezusies tautiešu stādu audzētavā, kurā tagad saimnieko Jāņa un Pētera mazbērni. Viņi man uzdāvināja vectēvu izveidotas rododendru 20 šķirnes. Un tas violetais krūms pie Rucavas baznīcas sienas, kas šopavasar tik koši ziedēja, ir viens no tiem.

– Tā jums, jādomā, par katru “Arborētum” īstenošanas gaitā iestādīto koku un krūmu ir atmiņā savs aizraujošs stāsts?
– Arī tā nav nejaušība, ka mūsu projektā iesaistījās olimpieši. Kad pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm izplatījās sauklis katram olimpietim iestādīt vienu koku, pie manis atnāca slavenā šķēpmetēja  Inese Jaunzeme un lūdza palīdzēt Latvijas sportistiem un sporta veterāniem īstenot šo aicinājumu. Es teicu, ka varu palīdzēt, bet tikai tādā gadījumā, ja viņi ir ar mieru atbraukt uz Lejaskurzemi. Tā arī sākās šī sadarbība, kas turpinās joprojām. Kokus Rucavā ir iestādījis  Jānis Lanka, Mārtiņš Rubenis, Ingrīda Barkāne, Inese Jaunzeme un daudzas citas Latvijas sporta slavenības. Šogad olimpieši iestādīja pagasta centrā trīs lielus valriekstu kokus, kuru izcelsmes vieta ir olimpisko spēļu dzimtene Grieķija, bet olimpietes – magnolijas.

– Kādus mērķus izvirzāt zinātniski praktiskajai dendrologu konferencei, ko esat sarīkojusi Rucavā?
– Jubileju atzīmējot, bija svarīgi satikties ar kolēģiem, dzirdēt viņu domas un ierosinājumus. Šeit ir iestādīti interesanti augi. Daudzi no tiem ne tikai uzziedējuši, bet devuši arī augļus. Piemēram, īstie ēdamie kastaņi, kas labi pārziemojuši un dod ražu jau divus gadus. Turklāt augļi, ko esam ievākuši, ir izrādījušies dīgtspējīgi. Tas devis iespēju iegūt stādus, kurus varēsim pārvietot tālāk ziemeļu virzienā.   Dendrologi sacītu, ka ir notikusi ģenerācija. Un tā tas nav tikai ar kastaņām. Ražu dod arī citas koku sugas. Mēs vācam sēklas, ko liekam starptautiskajā sēklu bankā, lai veiktu apmaiņu ar citām valstīm. Es domāju, ka Rucava pamazām kļūs pazīstama pasaulē ne tikai ar saviem košajiem tērpiem un dziesmām, bet arī ar augu daudzveidību. “Arborētum” projekts var kļūt par labu atbalsta punktu augu audzētājiem daudzās valstīs. Rucavā notiek arī dažādi eksperimenti. Mēs šeit, piemēram, veicam izmēģinājumus ar krūmu mellenēm un zilenēm, kas atceļojušas no ASV. Tās varētu būt nākotnes kultūras vietējiem zemniekiem. Kā liecina novērojumi, vieglās smilts un kūdras sajaukuma augsnes savienojumā ar piejūras klimatu ir ļoti piemērotas gan zilenēm, gan mellenēm, kuras arī jau dod ražu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Projekta “Arborētum” vadītāja Ināra Bondare uzskata, ka Rucavā veidojas jauns, starptautiskas nozīmes dendrārijs.