liepajniekiem.lv
Ar trosi pāri ezeram un sapni par tetovējumu
“Ja es varu sniegt interviju, braucot vilcienā vai esot poliklīnikā, tad jūs saprotat, ka arī daudzus rektores pienākumus man nācās veikt vienlaikus. Tā tas ir, tāda ir dzīve. Ja var izdarīt, vai kaut kas jālaiž garām?” nosmej D. Markus.
Arī šoreiz saruna ar portālu liepajniekiem.lv notiek, rektorei esot ceļā. Viņa piemin, ka ar interviju portālam sācies arī viņas darba posms LiepU rektores amatā.
“Ar to es iesāku, un tagad uz atvadām atkal tā sanāk. Aplis ir noslēdzies,” viņa norāda.
Spilgtu atmiņu par rektores amatā aizvadītajiem gadiem esot daudz. Viņa smejoties saka, ka daži notikumi ir tādi, par kuriem stāstīt nemaz nedrīkst. Arī no darba brīvie brīži pavadīti aktīvi un interesanti.
“Sasniedzot 50 gadus, nolēmu sākt jaunu tradīciju – katru gadu izdarīt vai apgūt kaut ko tādu, ko iepriekš neesmu darījusi vai pratusi. Pašlaik man “rezervē” ir tetovējums – mazs skorpioniņš. To varbūt ap 80 gadiem uztaisīšu,” smejas rektore.
Pagājušajā gadā viņa lidojusi ar gaisa balonu – tā bijusi dāvana no kolēģiem dzimšanas dienā. “Tas bija brīnišķīgi! Vēl gadu iepriekš ar trosi pārlaidu pāri Alūksnes ezeram. Arī tas bija labs piedzīvojums.”
D. Markus savulaik profesionāli nodarbojusies ar sportu – bijusi augstlēcēja, startējusi Latvijas izlasē.
Sportiskais gēns manāms arī viņas darbībā un gūtajos panākumos rektores amatā. LiepU labā ir izdarīts daudz – uzlabota infrastruktūra, īstenoti daudzveidīgi projekti, vairota augstskolas starptautiskā atpazīstamība. Rektore arī cīnījusies par universitātes statusa saglabāšanu. Tāpat pētniecība ne uz brīdi nav atstāta novārtā.
2018. gadā D. Markus uzrakstīja savu trešo grāmatu “Prognozējamā neprognozējamība. Bērnu valoda Latvijā”. Viņa pastāsta, ka reiz apstrīdējusi kāda psihoterapeita sacīto, ka sieviete pēc 50 gadu vecuma vairs nekam nav derīga: “Tās ir pilnīgas muļķības! Līdz 50 gadiem mums jārūpējas par bērniem, bet pēc tam uzplaukst gan profesionālā darbība, gan vēlme pēc pašrealizācijas!”
Sevi D. Markus raksturo kā emocionālu cilvēku: “Ļoti pārdzīvoju par visu. Tas jau no tā laika, kad nodarbojos ar sportu. Vienmēr pirms sacensībām bija uztraukums, bet tad, kad tu izej sektorā, uztraukums pazūd un ir vienkārši jālec. Un līdzīgi ir arī manā dzīvē.”
Kolektīvā ienesa mierīgumu
Arī kļūšana par LiepU rektori bijis kā lēciens. “Uz administratīvajiem amatiem pati nekad neesmu rāvusies. Man piezvanīja, aicināja uz LiepU, pārliecināja,” stāsta D. Markus.
Rektores amatā aizvadītie seši gadi bijuši ļoti aizņemti, reizēm jutusi, ka paliek pārāk maz laika personīgajai dzīvei.
“Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs negribu administratīvo darbu. Jau 2016. gadā skaidri un gaiši pateicu, ka piekrītu tikai vienam termiņam,”
nosaka D. Markus. Jautāta par sajūtām, aizejot no rektores amata, viņa saka: “Neteiksim, ka atvieglojums. Vienkārši būs citādāka dzīve. Mazbērni ļoti priecāsies, ka varēšu ar viņiem vairāk laika pavadīt kopā.”
D. Markus saka, ka LiepU kolektīvā iejutusies ātri, jo tas ir brīnišķīgs. “Nodevu visas savas zināšanas, un domāju, ka ienesu kolektīvā tādu kā mierīgumu – darīju visu, lai nebūtu traucējošu uzliesmojumu kolēģu savstarpējās attiecībās,” vērtē rektore.
“Apzinos, ka varu daudz, un dzīve taču ir tik daudzveidīga!” pauž D. Markus.
Viņa rektores amata pienākumus spējusi apvienot ar zinātnisko pētniecību un lekciju lasīšanu. Pēc rektores amata pamešanas D. Markus LiepU turpinās lasīt lekcijas logopēdijā un fonētikā. “Man ļoti patīk darbs ar studentiem, es to tiešām izbaudu. Sevišķi man patīk lielas auditorijas, jo tad ir daudz jautājumu.”
Vērtējot LiepU darbību, par saviem nopelniem viņa izsakās visai pieticīgi, vairāk uzteic docētājus un kolēģus: “Man jāsaka, ka viņi ir malači!
Rektors bez stipra kolektīva nevar izdarīt neko. Viss labais ir kopīgi paveikts.”
Viņas veikums esot jāvērtē citiem. “Es sevi nevērtēju, es vienkārši daru. Ja ir kļūdas, tad cenšos tās labot,” pauž D. Markus.
Viņa arī norāda, ka jaunajam rektoram jābūt ne vien ar zinātņu doktora grādu, bet arī tādam, kurš prot vienkārši cilvēciski sarunāties.
Bažu par augstskolas attīstību rektorei nav: “Es atbalstu LiepU padomes vīziju par Kurzemes Universitāti un novēlu nezaudēt dūšu, jo mēs zinām, ka te notiek lielas un labas lietas!”
Ar sirdi un dvēseli latviskajā
“Man kā domes priekšsēdētāja vietniekam bija īsa, bet vērtīga sadarbība ar rektori. Visvairāk atmiņā palikusi Daces Markus atvērtība un labie nodomi,” saka bijušais Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks un tagadējais LiepU padomes pārstāvis Vilnis Vitkovskis.
“Patīkams gandarījums ir par Liepājas teātra, Liepājas Universitātes un tā brīža Liepājas pašvaldības izloloto aktieru kursu. Tā bija drosme un neatlaidība no visiem!” pauž V. Vitkovskis, kurš kopā ar D. Markus darbojas domubiedru un entuziastu grupā, kas organizē Pasaules diktāta latviešu valodā rakstīšanu un cenšas padarīt šo dienu par latviešu valodas svētkiem.
Malēnija ir Vidzemes ziemeļaustrumu daļa. Tas ir novads, no kura nāk un ar kuru lepojas D. Markus.
Ar malēniešu saknēm ir arī bijušā Priekules novada priekšsēdētāja Vija Jablonska. Viņu kopā ar pārējo septiņu Lejaskurzemes novadu vadītājiem LiepU rektore aicinājusi uz tikšanos, lai slēgtu sadarbības līgumus.
“Tā bija rektores iniciatīva. Viņa zināja, ka pašvaldībās trūkst darbinieku, īpaši sociālo darbinieku un izglītības jomas speciālistu. Viņa gribēja izprast, kādus speciālistus vajadzētu gatavot augstskolā, kā aizpildīt robus un risināt situāciju,” stāsta V. Jablonska.
“Saistībā ar mūsu dzimto pusi iepriekš nebijām pazīstamas. Mums katrai bija savas gaitas, un, tikai satiekoties Liepājā, noskaidrojās šāda izcelsmes kopsakarība,” norāda V. Jablonska. Pēc viņas teiktā,
D. Markus kā malēnieti raksturo pozitīvisms, pretimnākšana, līdzjūtība, sapratne.
Šogad maija beigās kopīgā sadziedāšanās pasākumā “Bārta – Malēnija”, kura iniciatore bija D. Markus, satikās Bārtas etnogrāfiskais ansamblis un folkloras grupa “Malēnija”.
Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna teic, ka šī nebija pirmā tikšanās ar D. Markus.
“Viņa ir patīkams un gaišs cilvēks. Vienu reizi, bet tas bija kaut kad agrāk, viņa pie mums bija ieradusies uz ansambļa mēģinājumu, paklausījās, kā mēs dziedam, un pēc tam noteica: “Mums tas ir jādabū gatavs!”,” atceras G. Klievēna.
“Zinu, ka Dace Markus nāk no dziedošas dzimtas, viņai ir ļoti spēcīga, augsta balss,” teic bārteniece. “Viņai dzimtās puses tradīcijas nozīmē ļoti daudz. Tā, kā es par Bārtu, tā viņa par Malēniju! Bet vienlaikus Dace Markus ir ļoti ieinteresēta visas Latvijas tradīcijās, tostarp izrāda neviltotu interesi par mūspuses tradīcijām un tur tās godā! Ar sirdi un dvēseli latviskajā!” papildina G. Klievēna.
Vizītkarte
Dace Markus
- Dzimusi 1950. gada 13. novembrī Alūksnes rajona Mārkalnē.
- Studējusi filoloģiju Latvijas Universitātē.
- Filoloģijas zinātņu habilitētā doktore.
- Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.
- Bijusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas rektore.
- Māte četriem dēliem un vecmāmiņa sešiem mazbērniem.
- Vaļasprieki: slēpošana, dejošana, dziedāšana.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.