Uzņēmējas Dagnijas Lejiņas kājāmgājiens no Lietuvas robežas līdz Rīgai gar jūras krastu izpelnījies ne tikai viņas draugu un paziņu apbrīnu, bet arī preses uzmanību. Viņa gāja, neko neplānojot, līdzi bija paņēmusi tikai vienu mugursomu un naktsmājas atrada ceļā. Ceļš sākās jūlija pirmajās dienās, un vairāk nekā 500 kilometrus Dagnija nogāja mēneša laikā, 1. augustā sasniedzot Rīgu. Ceļotāja arī mums atļāva ielūkoties savā gājējas dienasgrāmatā, tajās lappusēs, kas atklāj ceļu tieši Liepājas apkārtnē.

1. diena

Nida–Pape, 12/16 km 

Mārtiņš Gineitis atved līdz Lietuvas un Latvijas robežai. Paldies, cita ceļa, kā tikt, te nav. Mani endorfīni jau trako par 500 km garo #jūrtaku līdz mājām Rīgā. Iešana man nav sveša, esmu kāpusi Himalajos Nepālā un Indijā, gājusi Korsikā un krustām šķērsām vienatnē tepat pa vietējiem mežiem un piekrastēm. Bet šis šķiet savādāk. Varbūt tādēļ, ka mēnesis vai ka jānokļūst mājās. Izdomāju šo maija sākumā.

Vajadzēja arī “izštepselēties” pēc pavasara pārsātinājuma un rosīšanās. Un mentāli jānoskaņojas rudenim, nākamajam dzīves ciklam.

Jo visa kā šķiet pa daudz. Fokuss jāatrod. Iešana ir labākais, kā atbrīvot prātu. Filozofs Ruso savās “Atklāsmēs” teicis, “kad tu ej, viss ir iespējams. Tava nākotne ir tikpat atvērta kā debesis tev priekšā. Un, kad ej jau vairākas stundas, pazūd identitāte. Tu tikai ej”. Perfekti sava kompasa nostādīšanai, jo, lai nepazustu ārējā troksnī, jāieiet savā klusumā. Tas [klusums], protams, mūsdienās ir liels luksuss.

Nida–Pape gan izcili viegls maršruts, pat ja grimst kājas smiltīs un akmeņos. Oļainākā Latvijas pludmale.

Sajūta gan kā Lietuvā. Tikai lietuvieši. Es parasti iedomājos šo Papesgalu kā pasaules nostūri, bet kā tas izskatās lietuviešiem? Varbūt viņiem tas gandrīz kā centrs? Te pilna pludmale ar atpūtniekiem.

Mākoņains, un vējš no muguras. Perfekti. Soma ap 11 kg gan mazliet par smagu. No kā lai atsakās – kindles, zīmēšanas bloka, kādas kleitas? Jau sapņoju, ka būs jāsāk pavingrot… Laiks paskrien ātri. Vakarā viesu nama kolorīts. Vakariņās līdaka no Papes ezera. Sāk līt. Jau ap deviņiem esmu gultā. Tālāk līdz Bernātiem – 25 km. Tad arī īstā iešana.

2. diena

Nida–Bernāti, 31/47 km 

Pelēks un apmācies, bet iešanai der. Sāku pa meža takām, bet tur par daudz odu, un saprotu kļūdu, maniem jaunajiem apaviem – “sietiņš”, kājas mitras. Tālāk gar jūru, pusceļā ap piecpadsmito kilometru nopeldos jūrā plika. Brīvība. Dienas laikā satieku vien divus cilvēkus pretī. Pie Jūrmalciema iegriežu pa meža ceļu. Nav prāta darbs iet visu laiku pa jūras slīpo krastu, muguru var viens divi satraumēt.

Skaists mežs, Bernātu dabas parks. Divdesmit kilometri soļojas raiti, tālāk jau sāku skaitīt. Bet daudz grūtāk, ja ar kādu kopā, tad pie divdesmitā jau sākas čīkstēšana, sarunas par visādiem ēdieniem, eksistenciāli jautājumi… Ap trīsdesmito jau – zeme, atveries! Pie divdesmitā kilometra saprotu, ka jaunās “La Sportiva” “draudzenes” mani “uzmet”, sāku just tulznas potenciālu. Labi, ka ir “gudrie” plāksteri un drošībai iemestas uzticamās, vieglās “Adidas” botas, ar ko izstaigāta Taizeme, Kambodža, Laosa un Bali. Velku laukā. Bet vai tiešām būs jāsūta uz Liepāju mani vecie ievalkātie trekinga apavi? Par to padomāšu rīt.

Tālāk eju dziedādama. Un tad vēl tās mellenes! Nodeva mežam, ko respektēju – neskaitāmie odu kodumi.

Sevi mierinu, ka stiprinu imunitāti. Pozitīvā psiholoģija palīdz arī te. Vakarā jāiet ciemos – uztaisu melleņu pušķi, atrodu pirmo beku. Kā ieeju Bernātos, sāk smidzināt. “Chillin” mani sagaida pati viesmīlība – “kā ķeizarieni” izguldina un paēdina. Kaut manī ceturtdaļa leiša, esmu priecīga būt atpakaļ pie latviešu viesmīlības. Vakarā ar draugiem no Londonas sarunas par dzīvi pandēmijas laikā. Par ko gan citu. Viņi plāno te pārvasarot. Nav jau starpības, strādāt Londonas attālinātajā birojā no metropoles piepilsētas vai no Bernātiem. Ap deviņiem jau gultā. Noguļu 10 stundas no vietas.

3. diena

Bernāti–Liepāja, 19/66 km 

Plezīra diena. Gājiens kā pa lidlauka trasi. Vējš no muguras nes pa gaisu, vien svarīgi izvēlēties īsto virzienu, lai viegli, lai pa vilni nes. Šodien viss skaisti – brokastis, atvadīšanās no draugiem, saule ripo pa zemes virsu, skaista mūzika, sauļošanās kāpās nūdistu pludmalē, viegls solis kaprona zeķītēs (militāristu “life-hack” pret tulznām – kaprona zeķi ievilkt), dažas sarunas darba lietās, vaigi patīkami svilst, pa ceļam Liepājā īsas, patīkamas, nejaušas tikšanās ar Rīgas paziņām, brīnišķīgs restorāns.

Vakarā sarunātas naktsmājas pie draudzenes omes. Pasaules mazums šoreiz iepriecina.

Tāda sajūta, ka var apkampt un samīļot. Laikam dēļ endorfīniem. Tie turpina trakot, pievienojušies arī dopomīna un seratonīna laimes hormoni. Pilnības atklāsme.

Interesanti, ka satiktie paziņas izbrīnā plati iepleš acis. Pie sevis prātoju – 500 km vai viena mēneša dēļ? Vai tādēļ, ka viena? Modernā dzīve ir ātrāka, nekā mūsu domāšanas un refleksijas laiks. Iešana ir mans interesantais sarunu laiks ar sevi. Pamēģiniet, un ceru, jūs atklāsiet, cik interesants dzīvotbiedrs esat pats sev. Nekad nebūs ne garlaicīgi, ne vientuļi. Tas arī ir mans “solo”, ar sevi centrā šajā garajā pastaigā (un es tiešām eju lēnām!), un apzināta vērība un dialogs ar apkārtējo.

4. diena

Liepāja–Ziemupe, 33/99 km 

Gara, gara diena… Bet zemeņu tortes un kurzemnieku viesmīlības dēļ bija vērts censties. Palieku pie Andra Lankas – viņš atstāj arī atslēgas skaistai mājai ar labu auru. Kļūst aizvien labāk!

5. diena

Ziemupe–Pāvilosta, 29/128 km

No rīta līst. Es priecīga, jo var nekur neiet. Man lietus patīk, jo piebremzē rosīšanos. Tā kā pandēmija. Dzeru gultā kafiju un vēroju stārķi. Pavingroju un fonā noklausos “Rīgas Laika” sarunas par psihi un dvēseli. Ieraugu jūru, pēkšņi esmu saviļņota – kāds iekšējs sajūtu stāvoklis! Un vienlaikus ārējs impulss, jo jūra ir ārpus manis…

Bet man jāiet. Atpūta būs Pāvilostā, tas motivē. Visa diena pa meža takām un netakām. Mēģinu kādu brīdi gar jūru, bet smiltīs grimst kājas un vējš apnicis. Saēdos meža zemenes. Un tad dvēsele “saviļņojas”, jo pamanu uz ceļa “izbirušas” gailenes. Bezgalīgs prieks. Salaužu ciemakukulim. Tālāk skatiens uz ceļu vien, meklēju gailenes.

Taču patīkamāk nekā Kalifornijā, kad pārgājienā pa takām gar okeānu jau otrajā kilometrā gandrīz uzkāpām virsū indīgajai klaburčūskai.

Vairs nekāda trallināšana, skats uz taku vien, nekādi okeāna skati… Bailes, protams, visu sašaurina, bet maņas asas kā adatas.

Šodien gan nesatieku nevienu dzīvu dvēseli, pat nevienu meža zvēru. Tik šķiet, garām aizlido pupuķis, bet varbūt tā bija mirāža.

Bail nav necik. Esmu atslābusi. Varbūt es no malas arī pēc mirāžas izskatos. Pauze pie Akmeņraga bākas. Priecīga, ka takas galā ar auto mani sagaida Kristīne, pa Pāvilostu vairs spēka nebūtu. Sirsnīgas sarunas, karsta vanna, vienkārši prieciņi ķermenim, un dvēsele arī gavilē. Piefiksēju, ka neesmu nevienu saulrietu redzējusi. Kristīne saka, ka tos Pāvilostā katru vakaru tikai rīdzinieki iet skatīties, vietējie ne. Laikam tur nekas “nesaviļņojas”, ja zina, ka būs gan rīt, gan parīt, gan aizparīt.

6. un 7. diena

Pāvilosta, 20/149 km

Pastaiga pa sētu, līdz veikalam un lielajam jūrakmenim. Atpūtas diena, kurā iekrītu Vitas un mākslinieku rezidences viesmīlības apskāvienos. Jūtos kā saules sasildīts tomāts. Mazliet pastrādāju, palasu, paguļu, pavingroju un pamasēju potīti. Mans Ahileja papēdis burtiskā nozimē ir mans Ahilejs. Fizioterapeits Raivis atsūta masāžas un vingrojumu sarakstu.

Kārtējā mācība par balansu – nospriegot un atspriegot, saspringt un atslābt. Jūtu, ka pamazām sāku “izštepselēties”, sāk jukt vārdi, vietas, notikumi, bet gribas daudz runāt. Spraucas ārā visādi klejotāju stāsti. Ģimeniskas vakariņas, draudzene atnes meža zemenes un piparmētras, jaucam baltvīnu ar spraitu un ledu. Škiet, visvairāk limonāde garšo Vilnim, sola turpmāk dēvēt manā vārdā.

Nu, paskatīsimies, – atkārtoju mantru, kas atspriego. Vakarā saulriets. Pamostos ap četriem naktī. Pa logu trako saullēkts. Esmu apmulsusi, kā tas var būt, ka vienā jūrā saule gan riet, gan aust. Palaižu domu un ieslīgstu sapnī. To man daudz, krāsaini spilgti, ar notikumiem un cilvēkiem.

Pa nākamo nedēļu jātiek līdz Kolkai. Priecāšos par naktsmāju ieteikumiem. Cilvēki ir mana piedzīvojuma nozīmīgākā daļa.

Dita saka, ka vajag iegremdēt rokas dzintarā. Tā arī daru. Iegremdējos Pāvilostā – sarunas, brokastis, dzimšanas dienas ballītes, nejaušas priecīgas atkalsatikšanās un šampanietis, saule, tējas ceremonijas… Paldies visiem, kas padarīja šīs dienas tik īpašas! Bet tagad pūš labs ceļavējš un man jādodas tālāk piedzīvojumos.

8. diena

Pāvilosta–Jūrkalne, 22/171 km

Mēģinu izlauzties no Pāvilostas viesmīlības skavām. Man jāiet tālāk. Vienmēr jau ir tās mūsu pašu izvēles.

Vēlos balansu, tādēļ šoreiz priekšroka kustībai.

Pa ceļam vēl zīmējums, brokastis, nejauša tikšanās, ātra ideju apmaiņa. Tā atver robežas, manī atkal ieviļņojas ideja pārziemot Bali. Spontāni izlasu horoskopā, ka “labas izdevības neiedzen pāļos zemē, labas izdevības ir kā labs vilnis, kas jāmāk noķert”.

Mācos saskatīt nejaušību veiksmes viļņus un maksimalizēt tos. Pa ceļam vēl tējas namiņā “Pie Oskara” sarunas. Stundas paskrien. Ap diviem eju ārā. Viegla sirds un kājas. Jo viss vieglums jau ir mūsu galvā. Domas? Pie tām daudz jāstrādā. Tas arī mūsu pasaules pašportrets. Iešana uz Jūrkalni ir viegla. Eju jau trešo reizi pa šo maršrutu.

Pa ceļam akmeņi, daži stāvkrasta nogruvumi, jāforsē maza upīte. Kuras ir skaistākās pludmales? Grūti definēt. Tā ir ne tikai ģeogrāfija, bet saules un dvēseles stāvoklis, kompānija un ūdens temperatūra, auksts proseko un vēja virziens. Bet šoreiz es pavāļātos kādā Ulmales stāvkrasta kāpas ielokā. Jūrkalnē mani sagaida Līga ar miera terapiju savās mājās.

9. diena

Jūrkalne–Užava. 20/191 km 

Domas sabirušas kā stikla gabaliņi, kas ik pa laikam iezaigojas un uzplaiksnī saulē. Pamostos no piparmētru smaržas spilvena, ko Līga man sačubinājusi. Pa rasu aizbrienu līdz jūrai un atrodu savu perfekto kafijas vietu. Labsajūtā saplūstu ar horizontu. Vakardiena liekas, kā cita dzīve.

Tagad jauna diena, jauna dzīve. Kā tu pavadi dienu, tā tu pavadi dzīvi.

Mans vārds “Dagnija” nozīmē “jauna diena”, varbūt tādēļ mans laimes ceļš ir dienas mērs. Meklēt nemirstību dienas nogrieznī, ne bezgalīgā starā. Brokastīs pankūkas, jo kāpēc gan lai svētdiena nebūtu katru dienu… Ceļā man pievienojas Līga. Izrunājam dzīves kristālus krustu šķērsu. Jūra mūs izaicina – staro. Pa vidu vēl zeltainais dzintars, vēsais opāls, zaigojošais akvamarīns un miljoniem briljanta putekļu – visi pasaules dārgakmeņi sabiruši jūrā pie Sārnates.

Liedags kā Monako, bet tepat, zem kājām. Mana skaistākā pludmale, kur var izritināt arī sarkano paklāju. Un nevainīgi balta Užavas bāka, lai dvēsele nenomaldās pārpilnības hedonismā… Užavā mani sagaida Edgars, aizved uz Ventu. Balansam paviļņojos laivā. Naktsmājas kā princesei. Pilnai laimei zem segas ielien un pieglaužas suns.

10. diena

Užava–Ventspils, 23/237km 

Pamostos ar saullēktu. Brokastīs auzu pārslu putra ar banānu. Diena sākas agri. Jau astoņos esmu “atpakaļ trasē” pie Užavas bākas. Edgars man sarunājis naktsmājas pie draugiem Ventspilī un… masieri Pāvelu. Tagad man ir mērķis. Šis pašmēnesis ne tik daudz par nektāru un ambroziju, cik par fizisko rūdījumu.

Sākumam nevajag daudz. Katrs var noiet vismaz 15 km, ar vieglu nogurumu – 20 km, čīkstēdams – 25 km un dzīves jēgas jautājumiem – virs 30 km. Galvenais, labi ievalkāti pārgājiena apavi, kaprona zeķītes un jaunas zeķes. Litrs ūdens, rieksti un šokolāde ķermeņa “degvielas” uzturēšanai. Man vienmēr līdzi arī nūjas atspērienam un cepure pret sauli un kur ziedus saspraust.

Aizsargkrēms “Spf 50” un vēl arī viegli zīda vai kašmira lakati pret sauli un… kā buru izvilkt, lai pa vējam nes.

Līdzi arī kleita un sarkana lūpukrāsa. Balansam. Bet aizmirstu par kāju izstaipīšanu pirms un pēc gājiena, jo pārgājiens šķiet kā pastaiga, ne sports. Viens mēnesis, protams, – tas arī. Ak, mans Ahilej, šodien par tevi parūpēšos! Gājiens līdz Ventspilij viegls. Straujajai Užavas upītei pāri tieku, jo kāds nez no kurienes piesteidzas un padod roku. Turpinu pa vientuļo pludmali, piejūras smiltīs palaižu bērnu sevī un pa pliko vien. Ķermenis mans templis, esmu pateicīga, ka tas mans skolotājs.

Tālumā Ventspils osta, pludmale akmeņaina, grimst kājas, laiks samācies. Bet Anija ar Māri pārķer mani pludmalē un gandrīz aiz rokas līdz Pāvela kabinetam aizved. Viņš divas stundas mani mīca, stiepj, velk, savelk, “sateipo” ar enkuru motīvu. Pāvels te ievācies no Daugavpils, trīs bērnu tēvs, peldēšanas treneris un karjeras konsultants, divi maģistri jau rokā un domā par doktorantūru. Divas stundas paiet nemanot.

Izrādās, esmu viņa pirmā kliente šajā kabinetā. Saku, ka laba zīme, ja cilvēks pie masiera 200 km no Nidas kājām atnācis. Mans ķermenis ir pateicīgs. Arī par to, ka jau gadu katru nedēļu pie Ilonas masāžā visu salieku pa vietām un ka iknedēļas pirmdienu agros rītos uz vingrošanu pie trenera eju kā baznīcā pie bikts. Tā es gatavojos pārgājienam, visu gadu, jo – ja nu spontāna doma ienāk prātā.
Vakarā mani izvadā ekskursijā pa Ventspili. Vakariņas restorānā, alus B vitamīnam. Uzsitu kādu īsziņu, iekrītu dūnu pēļos un sekundes laikā esmu aizmigusi.