Braucot ar automašīnu, uzmanība jākoncentrē uz ceļu un nav iespēju lūkoties apkārt.

Pētertirgus jau pamodies. Pārdevēji piekārto preci. Uz galdiem āboli koši un krāšņi kā lapkritis, kura vēl nav, bet būs, kad naktīs salnas sāks darīt savu salto darbu.

Netālu sakņu tirgotāji. Tur skats ne tik krāsains, jo kādu gan pārsteigumu var gaidīt, piemēram, no kartupeļiem. No zemes nākuši bumbuļi, bet latvietim tie bijuši un būs otrā maize, lai arī ko par to veselīgumu vai neveselīgumu dažkārt saka un raksta uztura speciālisti.

Sirma kundze pārdevējai palūdz kilogramu un skaita vajadzīgos centus. Cik ēdienreižu vienam cilvēkam, taupīgi saimniekojot, sanāk no kilograma kartupeļu?

Ejot pāri gājēju pārejai, pretim nāk smaidoša sieviete, dārza kaimiņiene. Dialogs sanāk pavisam īss: “Uz darbu?” Atbilde: “Uz darbu!” Un dodamies katra uz pretējo pusi.

Kafejnīca, kas pilsētas centrā. Darbiniece iznākusi un ārpusē pie ēkas sienas, aizvējā saliek galdiņus, krēslus. Vēl agrs, apmeklētāju, kuri kārotu smaržīgu rīta kafiju, neviena. Lielie saulessargi paliek nepacelti.

Tagad, atšķirībā no vasaras svelmes, katrs siltuma pilnais saules stars tiek uztverts ar ilgošanos, nevis nelaimīgu nopūtu – cik nepanesami karsts…

Rožu laukums vēl mierīgi snauž jaunas dienas gaidās. Paprāva vārna paēdīs kārtīgas brokastis. Uz ceļa guļ sabraukts putniņš. Pelēkā, varen varenā to sagrābj knābī un brašā solī nes uz zālāja pusi.

Tālumā dzirdama spalga ātrās palīdzības automašīnas sirēnas skaņa. Kādam liepājniekam slikti, pat ļoti slikti, ja mediķi dodas palīgā ar ieslēgtām bākugunīm un sirēnām.

Atceros situāciju pirms pāris nedēļām Lielajā ielā, kad biju pie stūres automašīnā. Pēcpusdienā blakus Rožu laukumam, starp abām gājēju pārejām pēcrekonstrukcijas tradicionālais, kaitinošais, nesaprotamais sastrēgums.

Iela abās pusēs pilna automašīnām, diviem lieliem autobusiem.

No tirdzniecības kanāla puses dzird tuvojamies ātro palīdzību. Skaņas signāls tai ieslēgts. Pie veikala “Drogas” mediķu transporta līdzeklis iesprūst, paliek stāvam uz krietnu brīdi. Ne uz priekšu tikt, ne apbraukt.

Var manīt, ka šoferi, cieši cits aiz cita braucamos apstādinājuši, ir apjukuši, jo kā tik šaurā ceļa posmā, kura vidū vēl pacēlums, lai dod ceļu ātrajiem?!

Būtu interesanti uzzināt pavisam godīgus viedokļus, ko par Lielās ielas rekonstruēto, šauro posmu domā, kādu pieredzi uzkrājuši gan mediķu, gan ugunsdzēsēju glābēju automašīnu šoferi…

Kolēģe atgriezusies darbā pēc atvaļinājuma, pēc ceļojuma uz Kirgizstānu, Kazahstānu, un domās vēl peld piedzīvotās brīvības un skaisto skatu pasaulē.

Kurš tad nezina, ka pirmā diena pēc atvaļinājuma saprotami grūta!

Aiz loga iesilst diena un saule joprojām tik spoža, lai arī ne tik silta kā vasarā. Uz galda man priekšā sējums ar 1994. gadā izdotās avīzes “Kurzemes Vārds” pēdējā ceturkšņa avīzēm. Tieši tā gada otrā pusē pirmajā lappusē parādījās rubrika “Gaišai noskaņai”.

Lai negatīvās informācijas plūsmā, kuras pilsētas dzīvē patiesi netrūka ne dienu, ienestu kaut mazliet skaistuma, viegluma, gaišuma. Vai kādam lasītājam palīdzēja, vai ļāva uz mirkli sajusties priecīgāk, to nezinu teikt, bet centāmies.

Soļojot ceļa posmu no mājām līdz darbam, pārliecība tikai nostiprinājās, ka diena būs skaista. Lai arī visnotaļ ikdienišķa, bet saulaina un skaista. Kāpēc lai tā nebūtu, ja tieši tā to redzu un sajūtu?