Pieturas ārpusē arī divi plakāti, un uz katra pa vīrietim. Ar to pašu uzrakstu. Tur viss saprotams. Šie plakāti sabiedriskā transporta pieturu vietās izlikti nu jau pirms laba laika. 

Kad ar fotogrāfiju, uz kuras abas sievietes un uzraksts vīriešu dzimtē, dalījos feisbukā, sacēlās negaidīta viedokļu vētra. Izrādās, ne man vienīgajai neizpratni rada vārdu salikums vīriešu dzimtē, kas padarīts par saukli “Lepns kā liepājnieks”. Ja uz šī plakāta būtu mans foto, es pie tā gribētu uzrakstu sieviešu dzimtē, jo neesmu vīrietis.

Pēc laika uz pieturu gāju vēlreiz, lai tur parunātu ar liepājniekiem. Krieviem, kas neko nesaprata latviešu valodā, uzraksts un cilvēku attēli bija vienaldzīgi. Kāda tur vēl sieviešu un vīriešu dzimte? Latviešiem domas dalījās. No tā paša “pilnīgi vienalga” līdz “šis nu galīgi garām”.

Vairāki uzrunātie atzina, ka sajūtu līmenī kaut kas īsti labi nav. Kāpēc attēlā sievietes, bet vārds “liepājnieks” vīriešu dzimtē. “Tagad jau neko nevar saprast,” pukojās viena pensionāre.

“Ik uz soļa uzraksti, nosaukumi angļu valodā. Sievietes kļūst par vīriešiem un otrādi. Bet kaut kādu kārtību tomēr vajadzētu.”

Cita uzrunātā vecmāmiņa stāstīja, ka, gaidot autobusu kopā ar mazdēlu, trešās klases skolnieku, nav mācējusi viņam paskaidrot, kāpēc nofotografēta sieviete, bet uzraksts, ko zēns izlasīja, neattiecas uz sieviešu dzimti. Atrunājusies, ka kāds tā uzskata par pareizu, un viss. 

Ja ir kāda reklamējoša, šajā ziņā pilsētu reklamējoša kampaņa, tad tai vajag skanīgu nosaukumu, devīzi. Jo īsāk un ietilpīgāk, jo labāk. Kāpēc ne “Lepns kā liepājnieks!”? Nav nekādas vainas, bet tikai latviešu valodā ir divas dzimtes – sieviešu un vīriešu. Un pilsētā dzīvo divu dzimumu pārstāvji. Ja esi sieviete, tad lepna kā liepājniece.

Feisbukā komentāru uzrakstīja viena no plakātā redzamajām personām, ka lepojas, jo var piedalīties šajā kampaņā. Gāju vēlreiz uz autobusu pieturu, skatījos, meklēju. Tur ne zilbes, ne uzraksta, ne paskaidrojuma, ka “Lepns kā liepājnieks” ir kampaņa.

Kaut kad jau noņems tos plakātus, kur ar bildi neiet kopā tas, kas uzrakstīts. Bet šis vēl vairāk nostiprina pārliecību, ka dzimtās valodas likumi ir viens, bet, kā tos izmantojam, gluži cits.

Patiesībā jau ļoti daudzas sievietes pašas sevi padara par vīriešiem, it sevišķi, kad nosauc savu nodarbošanos. Turklāt augstāko izglītību ieguvušas sievietes, skolotājas, lepni saka: “Es esmu pedagogs!” Vai tiešām tu esi vīrietis? Pedagogs? Varbūt tomēr pedagoģe? Vai: “Esmu sociālais darbinieks.” Bet kāpēc ne sociālā darbiniece? Utt.

Varbūt tas saistīts ar izdomātu pieņēmumu, ka viņas profesija vīriešu dzimtē skan daudz nopietnāk, pārliecinošāk? Vai tomēr tas ir lepnuma, pašcieņas trūkums tādēļ, ka esi sieviete un tāpēc nelabprāt izrunā galotni sieviešu dzimtē?

Varbūt vispirms vajadzētu lepoties ar savu dzimto valodu un tās likumiem un tikai pēc tam, ka esi liepājnieks un liepājniece?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.