Pirms diviem gadiem rudenī iestādītie stādiņi šogad deva pirmo lielo ražu.

Stāvot vagas sākumā un lūkojoties uz tās galu, tūlīt bija skaidrs, ka viegli nebūs, taču cauri lapu zaļumam manāmās sarkanās zemenes vilināt vilināja.

Vienu mutē, otru spainī. Tāds ritms saglabājās labu laiku, kamēr… vairs negaršoja.

Pēc tam jau visas krita tikai spainī. Ar guvumu mājās braucot, domas bija tikai divas: pirmā – šovakar jāpagūst visas notīrīt un arī sagatavot ziemai, otrā – zemeņu audzēšana un lasīšana nebūt nav viegls darbiņš.

Ir laiks, kad namamātes sāk domāt par pašu gatavotiem krājumiem ziemai.

Kad šī pavasara rabarberi sagriezti un saldētavā noglabāti, klāt zemenes. Kas paši tās neaudzē vai kam nav radu, draugu ar zemeņu laukiem, tie dodas uz tirgu.

Protams, vietējās ogas nav lētas. Ne salīdzināt ar tām cenām, kādas, piemēram, no Polijas vai Grieķijas ievestajām.

Kopš pati tupus rāpus un stāvus ņēmos pa zemeņu vagu, tās lasīdama, tirgus cenas nebūt vairs nešķiet lielas…

Kur nu vēl darbs, kas jāiegulda to audzēšanā, laistīšanā, kopšanā, aizvešanā līdz tirgum utt.

Lēni un pamazām piepildot savu spainīti, prātā nāca stāsti par braukšanu peļņā uz citām valstīm lasīt ogas.

Pavisam godīgi, man kam tādam noteikti nepietiktu ne pacietības, ne spēka. Bet arī mūsu saimnieku zemenes kāds lasa, un, visticamāk, strādā ne jau par velti. Arī tās ir izmaksas, kas veido cenu.

Atgriežoties pie vēderpriekiem, namamātes zina, ka katra pašas gatavotā ievārījuma burciņa vai konservējums nav nokritis no gaisa kā necerēts brīnums. Ir vajadzīgs laiks, materiāls un, galvenais, patikšana.

Veikalu plauktos netrūkst ne dažādu ievārījumu, ne konservu, bet kāpēc joprojām daudzas namamātes tos gatavo pašas. Kaut kāda viltība visā slēpjas!

Mēģinot pārskaitīt vairākus aspektus, tiku līdz šādiem: pašas gatavots tomēr ir garšīgāks; saimniece zina, kādus tieši produktus izmantojusi; ir iespēja palepoties ar savām prasmēm un čaklumu; ziemā nav jāskrien pēc ievārījuma burciņas uz veikalu, jo viss jau mājās; ievārījumi un cits gatavotais ir oriģināls un labs ciemakukulis.

Ar salasītajām un mājās atvestajām zemenēm galā tiku tikai pēc pusnakts. Bet nu smuki gan tās piepildītās burciņas izskatās! Kaut kas pašas paveikts, taustāms un, ko tur liegt, arī garšīgs.

Jā, un ir patīkami, ka tad, kad burciņa attaisīta, ģimene paslavē par garšīgo saturu.

Taču pats, pats labākais, ja mammas un vecmāmiņas aicina palīgos savējos (kuri neatsaka!), kad sākas ziemas krājumu gatavošanas laiks. Kā citādi bērni un mazbērni redzēs, paši piedalīsies un iegūs pieredzi mājas gardumu gatavošanā?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.