Daiga Lutere: Suņa atstātā brūnā čupiņa palika dziestam
Torīt uz darbu soļoju kājām. Pa ceļam ir diezgan plašs, zālains laukums ar kokiem. Iecienīta vieta, kur apkārtējo namu iedzīvotāji pastaigās izved suņus. Šķiet, ka visi tie, kas šajā laukumā rītos, vakaros un citos diennakts laikos satiekas, cits citu zina, pazīst. Kā cilvēki, tā suņi.
liepajniekiem.lv
Tajā rītā saimniece, sieviete vidējos gados, pastaigā bija izvedusi mazu sunīti, čivavu. Tas zālītē un rudens lapās sāka grozīties uz rinķi. Suņu saimnieki zina – tūlīt, tūlīt būs lielās darīšanas.
Gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Nē, ne jau par fizioloģisko procesu runa! Kā rīkosies saimniece? Vai sievietei ir maisiņš, kurā savākt suņa kaku? Cerības neattaisnojās. Sunītis izdarīja darāmo, ar savām mazajām kājelēm, instinkta vadīts, mēģināja atstāto čupiņu apkasīt, nomaskēt.
Nolūkojusies procesā, saimniece parāva pavadu un soļoja prom. Sauciet mani par piekasīgu, bet… nevarēju klusēt un uzrunāju sunīša īpašnieci. Pajautāju, vai viņai līdzi ir maisiņš. Atbilde skanēja visnotaļ nīgri: ”Kāds vēl maisiņš?!” Skaidroju: ”Lai jums būtu, kur savākt jūsu suņa atstāto kaku.” Un atkal tas pats atbildes tonis:
”Es neko netaisos vākt! Neesmu to darījusi un nedarīšu. Cik tad tur izspieda, tikai kādu nieku… Lai sētnieks savāc, ja grib.”
Tā arī mazā, brūnā čupiņa palika dziestam zaļajā un kritušo, dzelteno lapu rotātajā zālītē.
Kā liecina pašas novērojumi, uz parku izvedot pastaigā mammas suni, saimnieki tomēr kļuvuši apzinīgāki. It sevišķi gados jauni ļaudis, kuri pilnīgi pašsaprotami uztver to, ka, dodoties pastaigā ar savu dzīvnieku, kabatā jābūt polietilēna maisiņiem kakas savākšanai. Tie nevis tikai kabatā klusiņām dzīvo, bet arī tiek izmantoti.
Grūtāk ar savākšanu iet vecajiem ļaudīm, pensionāriem. Pieļauju, ka ne negribēšanas, bet nevarēšanas dēļ. Reiz pati biju lieciniece gadījumam, kad sirmgalvis bija nometies uz viena ceļa, lai maisiņā savāktu kaku aiz sava sunīša, bet spēka trūkuma dēļ nespēja vairs piecelties.
Atbalstoties pret pasniegto roku, viņš tika augšā. Jā, gadu daudz un esot grūti pieliekties, bet Robīša (sava suņa) kaku parkā atstāt negribot. Kauns arī, ja kāds pienāks un aizrādīs, ka nesavāc aiz sava suņa. Kad parunājāmies, vīrietis sprieda, ka vajadzēšot meklēt un iegādāties spieķi. Balstoties uz tā, būs vieglāk tik augšā, kad maisiņā viss būs savākts.
Citā reizē bīglu pastaigā bija izvedis jauns puisis, vēl skolnieks. Arī negrasījās savākt brūno čupiņu, bet, kad piedāvāju maisiņu (dodoties pastaigā, tos ņemu līdzi vairākus), bija priecīgs un pateicīgs.
Aizmirsis steigā paņemt savējos. Sanāca suņu saimnieku solidaritāte – man ir, tev nav. Labprāt padalīšos!
Visiem tiem, kas šo lasa un nesavāc aiz sava suņa, no personīgās pieredzes varu apgalvot pavisam droši – pieliekties un līdzi paņemtajā maisiņā savākt sava mīluļa kaku nav ne briesmīgi, ne riebīgi, ne pazemojoši. Gluži pretēji – tas liecina par cieņpilnu attieksmi kā pret sevi, tā apkārtējiem. Pret cilvēkiem un vidi. Nu un kas, ja aizsietais maisiņš jāaiznes līdz tuvākajai atkritumu urnai? To darīt ir pareizi un pieklājīgi.
Varbūt smaidīsiet, bet esmu noskaņota optimistiski – paies vēl kāds laiks, un sava suņa pastaigas laikā atstātās kakas savāks visi saimnieki. Sētnieki brīnīsies: tas nevar būt! Vai varbūt jums ir citas domas?
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.