Sieviete bija uzskrūvējusies un gribēja turpināt runāt vēl un vēl par briesmīgo rudeni un vēl briesmīgāko ziemu, kas tikai nāks. Nespēju pievienoties ne viņas sāktajai tēmai, ne tonim un mēģināju sarunu virzīt uz citu pusi.

Man rudens nebūt nav tas neciešamākais gadalaiks. Jā, dienas kļūst īsākas, bet tas liek visu padarīt ātrāk, lai ļautos mierīgam vakara cēlienam. Patīk temperatūras kontrasts, kad vakars, nakts un rīts krietni vēss, bet diena vēl joprojām spēj iesilt līdz krietniem plusiem.

Pēc tikšanās ar paziņu atcerējos gudrību, ka nevajag cīnīties ar tumsu, bet gan iedegt gaismu, un tumsa atkāpsies. Vai ir vērts stresot un dusmoties par to, kas tāpat notiks (rudens, ziema)? Gadalaiki mainās katru gadu, un pieaugušam cilvēkam būtu tā kā laiks saprast, ka pēc septembra nāks oktobris un uz maija ziedoni nav ko cerēt.

Te prātā nāk līdzība ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un to, ka daļa sabiedrības vairāk vai mazāk augstprātīgi mīl uzmest lūpu un paust pārliecību, ka vēlēt neies, jo ”nekas labs nav gaidāms”, ”no manas balss nekas nav atkarīgs”, ”tie paši vēži vien ir, tikai salīduši citās kulītēs” utt. Vai neesat domājuši, ka tai jūsu vienai balsij tomēr ir vērtība?

Pirms neilga laika intervēju jaunu, enerģisku un gudru sievieti, kura stāstīja, ka savulaik par Saeimas deputāti nav kļuvusi tikai tādēļ, ka viņai pietrūkusi viena – apaļa viena – vēlētāja balss!

Tāpat kā mainās gadalaiki, ik pēc četriem gadiem Latvijā vēlējam jaunu Saeimu, un manā izpratnē tas ir katra mūsu zemes pilsoņa pienākums iet uz vēlēšanām un nobalsot. Gluži tāpat, kā katrs kārtīgs saimnieks rudenī nesūdzas, ka nama priekšā sakritušas koku lapas, bet ņem slotu un satīra. Saimnieks uz lauka neatstāj kartupeļus, bet tos novāc, jo zina, ka par ģimeni jāparūpējas.

Ir viedoklis, ka uz vēlēšanām nav jāiet, jo ”es zinu – nekas tāpat nemainīsies”. Vai tomēr, ar absolūti vēsu prātu apsverot, ar katru gadu dzīve Latvijā nepaliek labāka, sakārtotāka, jā, arī drošāka? Vai šodien patiesi ir sliktāk nekā, piemēram, deviņdesmito gadu sākumā?

Te arī vērts palūkoties plašāk – pāri robežām un saprast, ka diemžēl pasaulē nav tādas valsts, kurā visi, pilnīgi visi dzīvo nepārejošā laimē un pārpilnībā.

Mums ir dota brīvība un iespēja atdot savu balsi brīvās vēlēšanās, kas patiesībā ir ļoti daudz, nevis tikai sēdēt stūrī un ar etiķskābu ģīmi burkšķēt, ka viss slikti. Tādus ļaudis nemaz negribas žēlot.

Atgriežoties pie rudens. Cita paziņa (ne tā, kas sākumā minēta) kopā ar vīru pavasarī iegādājās pirms daudziem gadiem celtu vecu vasarnīcu ar nelielu dārziņu. Cik viņa bija priecīga par dažiem pašas zemē izaudzētajiem burkāniem un bietēm, lai arī cits šo ražu noteikti sauktu par nožēlojamu un smieklīgu.

Namiņam vajadzīgs kārtīgs remonts, arī dārzā vēl ļoti, ļoti daudz darba, lai to sauktu par skaistu un labiekārtotu. Bet viss būs, jo šai latviešu ģimenei ir dūša dzīvot uz priekšu, strādāt un rūpēties par savu zemi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.