Lai gan raža sen jau novākta, mazdārziņu rajonā, kas atrodas Liepājas Reģionālās slimnīcas tuvumā, nebūt nav iestājies ziemas miers. Tas ir tikai šķietams. Atliek paieties gabaliņu pa kādu no pievedceļiem, lai sastaptu ne mazums cilvēku. Un katram no tiem ir savs nolūks. Redakcija ekspedīcijā uz šo klusuma un miera zonu devās, pavisam humānu iemeslu vadīts. Kāds no avīzes lasītājiem pastāstīja, ka pie dārza mājiņas piesieti visu gadu dzīvo divi suņi. Informētājs zināja, ka to saimnieki dzīvojot pilsētas centrā, kur īrē dzīvokli, bet turēt suņus mājas īpašnieks neatļauj.

Tā nu saimnieki dažkārt atbraucot pie dzīvniekiem, paberot sauso barību, bet citādi tie pamesti likteņa varā. Sunīši ir jāglābj, sacīja zvanītājs. Vieta, kur tie atrodami, esot Zaļajā birzī, iepretī Kārklu ielai.

Braucam iekšā pa pirmo ceļu. Sastopam jaunu vīrieti, kas izvedis pastaigā savu suni. Ceļš slapjš, tikko iekāp zālienā, tā slīkšņa, tāpēc vīrietis tērpies garos gumijas zābakos. Jā, viņš zinot tos suņus. Un rāda gabaliņu tālāk – jābrauc tur, un tad jau būs dzirdamas rejas. Viņš gan šauboties, vai dzīvnieki pamesti likteņa varā. “Tie ir klaidoņu suņi,” viņš saka un dodas tālāk. Tikai vēl painteresējas, vai mums neesot vajadzīgs suns. “Nē, mēs gribam pārliecināties, vai tos dzīvniekus tiešām kāds moka,” paskaidrojam. 

Pabraukuši vēl gabaliņu, griežam automašīnu apkārt, lai dotos līdz nākamajai iebrauktuvei dārziņos. Bet sastopam vēl kādu vīru ar suni, kas palaists izskrieties savā vaļā. Arī šis kungs pamet ar roku, lai braucam līdz nākamajai iebrauktuvei – tur atradīšot meklēto. Bet, lai nebrīnoties, ja ik pa laikam dzirdēsim suņu rejas – te vairums mikrorajonā dzīvojošie suņu saimnieki ved izskrieties savējos. Lai nebrīnoties, ja kāds skrien tāpat bez saimnieka – te tādu netrūkstot, bet tie nav klaidoņi. Te tāda vieta, ka var droši atlaist suni no pavadas.

Nonākam pie otras iebrauktuves. Mašīnai logi vaļā, klausāmies, vai nedzirdēsim izmisušu suņu rejas. Nekā! Braucam tālāk, un ieraugām nākam sievieti. “Vai esam uz pareizā ceļa?” “Jā, jā!” viņa norāda. Bet arī viņa šaubās, vai meklējamie sunīši pamesti likteņa varā. “Skatieties, jūs ieraudzīsiet būdiņu, kurai cauru diennakti kūp skurstenis,” viņa saka. Un pastāsta, ka pati katru dienu nākot uz šejieni pabarot savu kaķi. Viņai te esot dārziņš, un kaķis tā pieradis te dzīvot, ka mājās nemaz negribot. Viņa dzīvojot Kārklu ielā, tāpēc nāciens pie kaķa esot ikdienas pastaiga. Atvadāmies un dodamies tālāk.

Izrādās, te ir pamatīga kaķu kolonija. Gandrīz vai no katra celiņa skrien pretī pa kādam mincim. Un ne jau noplukuši klaidoņi. Viens koši balts lēnā gaitā cienīgi aizstaigā, kad mēģinām tam tuvoties, bet kāds cits – pelēki raibs ar veselīgi spīdīgu kažoku – izrādās vareni draudzīgs: glaužas pie kājām un gatavs nākt līdzi. Bet mincis paliek pavisam bēdīgs, kad nesēdinām to mašīnā.

Meklējot mājiņu ar kūpošo skursteni, paejamies vēl pa kādu sānceliņu. Atkal aizdiebj divi kaķi. Ik pa laikam uzduramies palielām gružu čupām, lielākoties dažādiem plastmasas atkritumiem – pudelēm, maisiņiem u.c. Bet pie kādas mājiņas atklājas īsta bagātību krātuve: dažādas izjauktas elektroniskas ierīces, paplukuši darbarīki un citas saimnieciskas lietas. Tā vien šķiet, ka te notiek lielā vētīšana, lai citviet savākto sašķirotu pēc lietderības un vēlāk realizētu. Taciņa uz šo pussabrukušo namiņu iemīta stingra jo stingra – te noteikti kāds staigā katru dienu.

Braucam uz priekšu pa Grīzupes ielu. Un tur beidzot labajā pusē ieraugām mājiņu ar kūpošo skursteni. Jā, arī rejas dzirdamas. Un skaidri saprotams, ka troksni netaisa viens vien suns. Izbrienot slīkšņu, nonākam pie īsta Sūnu ciema, kas tā vien gaida Laimes lāci. Te kāds mitinās, taču saimnieku mājās neatrodam. Mūs sagaida divi piesieti suņi, kas skaļi vēstī par svešinieku tuvošanos. Visapkārt ir dubļu jūra, bet pa vidu atkal derīgo atradumu atlieku kalni. Pat datora monitors.

“Tie ir tie paši suņi, kas kopā ar savu saimnieku nāk pārrevidēt atkritumu konteinerus,” žēlojas tuvumā esošo Kārklu ielas māju sētniece. “Kamēr saimnieks meklē ko vērtīgu, suņi velk ārā atkritumu maisus, tos plosa un meklē ēdamo. Mājas iedzīvotāji varētu uzrakstīt kādam sūdzību.” To, ka sētniece nemelo un gandrīz vai ik rītu pie atkritumu konteineriem izskatās kā pēc kaujas, pārliecināmies arī mēs. Un arī vīrietis ar suni tur patiešām ir biežs viesis. Vai viņi ir vienīgie vaininieki atkritumu izmētāšanā, vai arī māju iedzīvotāji paši tos pavirši nomet pie konteinera, to gan grūti pateikt.

Nesastapuši saimnieku, dodamies pa to pašu slīkšņu projām. Te ieraugām kādu nākam. Tas ir Pēteris. Pastāsta, ka namiņā dzīvojot viņa draugs Žora – viņš ejot to apciemot. Pats dzīvojot Zaļajā birzī pie meitas, bet Žora te pa dārziņiem jau gadus desmit. Dzīvokli atstājis dēlam, pensija viņam neliela, un tā abi ar sievu pārcēlušies uz dārza mājiņu. Kurināmā netrūkstot. Un dzīvojot Žora labi – iekšā viss nosiltināts, tā ka par nosalšanu nevarot būt ne runas. Vienīgi žēl, ka sieva pērn nomirusi – sievietes rokas mājā tomēr nepieciešamas.

Jā, Pēteris neslēpj, ka Žora apsirojot arī vietējos gružu konteinerus – cilvēki pat nevarot iedomāties, cik daudz vēl noderīgu mantu tajos var atrast! Pēteris gan neslēpj – šajā laikā tomēr grūti, kad viss ir tik slapjš un dubļains. Tāpēc arī pats, nākot pie Žoras, uzģērbis garos zābakus.  

Mūsu atrastie suņi patiešām neizskatās izbadējušies un novārguši. Bet varbūt tie nemaz nav tie, par kuriem vēstīja mūsu lasītājs. Varbūt pie kādas citas mājiņas, kuru neatradām, patiešām badā mirst kāds dzīvnieks. Tādā gadījumā, lūdzu, ziņojiet, liepājnieki!

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Žoras sētas sargs pret nācējiem ir visai neiecietīgs.

Pēteris stāsta, ka regulāri apciemojot Žoru. Un par to, ka suņi tur badā nemirst, viņš ir pilnīgi pārliecināts.

Lai arī vasarā šķiet, ka sabiedriskajā transportā uz dārziņiem braucēju netrūkst, vairums mazdārziņu aizauguši un izdemolēti. Šķiet, civilizācija šeit palikusi pagājušā gadsimta līmenī.

Dažādas izjauktas elektroniskas ierīces, veci darbarīki un daudz kas cits atrodams pie izdemolētajām mājiņām. Izskatās, ka te atrastās mantas sašķiro.  

Nelegālas atkritumu izgāztuves dārziņos var ieraudzīt ik uz soļa.