Tikai izvedama tvertne

Saldus novada pilsētā un ciemos pieļauj divus kanalizācijas sistēmu variantus – vai nu pieslēgumu centralizētajai sistēmai, vai arī kanalizācijas satura uzkrāšanu šķidrumnecaurlaidīgās tvertnēs un regulāru tā izvešanu – to kontrolē pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Saldus komunālserviss”.

Septiķi nav atļauti, jo tie pēc būtības ir videi nedraudzīgākais kanalizācijas novades veids (protams, ja neskaita tualešu satura primitīvu novadīšanu vidē, bet tā ir aizliegta).

Tomēr arī pret bioloģiskām attīrīšanas iekārtām pašvaldībā izturas ar neuzticību, jo tās pašas par sevi negarantē ne labu, ne sliktu rezultātu, – to efektivitāte atkarīga no īpašnieku atbildības un disciplinētības.

“Ja iedzīvotājs neprasmīgi rīkojas ar bioloģisko attīrīšanas iekārtu un baktērijas aiziet bojā, vidē nokļūst neattīrīta kanalizācija,” skaidro I. Andersone. “Pirmkārt, tiek piesārņota vide, otrkārt, blīvi apbūvētā teritorijā tādēļ var ciest kaimiņi gan smakas, gan grunts piesārņojuma dēļ. Pašvaldība nespētu izkontrolēt bioloģisko attīrīšanas iekārtu pareizu ekspluatāciju.”

Viņa piebilst, ka, iespējams, nākamajos teritorijas plānošanas dokumentos tomēr varētu tikt iekļautas arī bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, varbūt – ar īpašiem nosacījumiem.

Runa gan būtu par samērā nelielu iedzīvotāju daļu, jo Saldus pilsētā mērķtiecīgi īstenoti ūdenssaimniecības projekti, un lielākajā daļā pilsētas privātmāju īpašnieki savus īpašumus pieslēguši centralizētajai kanalizācijas sistēmai. “Tikai dažās vietās tā nav pieejama,” apstiprina SIA “Saldus komunālserviss” valdes priekšsēdētājs Jānis Blūms. Turklāt ūdenssaimniecības projektiem Saldū esot laba atdeve – aptuveni 80% mājsaimniecību izmantojušas iespēju tiem pieslēgties, bet centralizētā sistēma pilnībā nav pieejama vien niecīgai daļai saldenieku.

Lauciniekiem plašāka izvēle

Saldenieks Dzintars Irbe dzīvo Saldus pagastā, pie pašas pilsētas robežas. Būvējot māju, viņš izmantoja laucinieka statusu un ierīkoja bioloģisko attīrīšanas iekārtu. Ar to ir ļoti apmierināts – iekārta darbojas tik efektīvi, ka pat pēc dažiem gadiem nosēdumu tvertni nav bijis jāizved.

Viņš atstāsta iekārtas pārdevēja apgalvojumu, ka tā saukto tehnisko ūdeni pēc novārīšanas drīkstot pat dzert, tomēr piebilst, ka pats nav to mēģinājis. Neskaitot investīcijas iekārtas iegādei un uzstādīšanai, pastāvīgās izmaksas ir ap 4,60 eiro mēnesī par elektrību kompresora darbināšanai, jo baktēriju uzturēšanai iekārtā nepieciešams gaiss.

Bioloģisko attīrīšanas iekārtu izplatītāja SIA “Rotons” pārstāvis Bruno Vagulovičs apstiprina Dz. Irbes teikto un papildina to ar savu pieredzi – apmēram pirms pusgada arī viņš savai mājai iegādājies un iebūvējis darbavietā tapušu iekārtu, jo, pirmkārt, aprēķinājis, ka tā dažu gadu laikā atmaksāsies, kā arī būs ietaupījums no asenizācijas pakalpojumiem. Otrkārt, valstī vides aizsardzības jomas likumi arvien vairāk vērsti uz efektīvu kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu, un nākotnē par primitīvu risinājumu var nākties maksāt vairāk.

“Ir jēga ieguldīt iespējami gudrākā iekārtā, lai dažādi no jums neatkarīgi apstākļi to nespētu ietekmēt,” saka B. Vagulovičs.

“Parastās caurteces sistēmas jutīgi reaģē gan uz sistēmā nonākušo vielu daudzumu (piemēram, ja mājās ir ciemiņi vai ja saimnieku ilgstoši nav mājās), gan uz citiem apstākļiem, tajā skaitā lietu.”

Viņš piemin neveiksmīgas izvēles piemēru – ceļa posmu no Dubultiem līdz Asariem Jūrmalā, tur māju iedzīvotāji iegādājušies parastās caurteces iekārtas un notekūdeņus novadījuši grāvī (ko drīkst darīt, ja iekārtas normāli strādā). Lietainā laikā visa iela smirdot pēc kanalizācijas.

Jāmaina paradumi

Ar automātisku vadības ierīci aprīkotas jeb SBR iekārtas mazliet domā saimnieku vietā, regulējot gaisa padevi un tādējādi ietekmējot kanalizācijas baktēriju vairošanās intensitāti. Pāris dienu tās var apkalpot arī vairākus ciemiņus, bet, saimniekiem aizbraucot, noregulē minimālu gaisa pieplūdi, lai baktērijas būtu neaktīvas. Attīrīšanas iekārtu testē deguns – ja neko nesajūt, tātad iekārta darbojas nevainojami.

Dz. Irbe atzīstas, ka palaikam podā noskalo arī kāda neizēsta šķīvja saturu, bet B. Vagulovičs šajā ziņā ir stingrs: bioloģisko iekārtu īpašniekiem jāmaina paradumi. “Baktērijas, kas apstrādā pārtiku, kanalizācijas radībām ir tādas kā plēsoņas,” viņš skaidro.

Visbīstamākie esot saldi dzērieni, piemēram, ceturtdaļlitrs kolas var paralizēt attīrīšanas iekārtas darbību.

Vēl jāsargājas pārmērīgi lietot antibakteriālus tīrīšanas līdzekļus, jo tie iznīcina visas baktērijas, kas trāpās ceļā, – arī kanalizācijā. Par pārkāpumiem var uzzināt drīz vien – no smirdēšanas.

B. Vagulovičs attīrīto tehnisko ūdeni novada augsnē tā sauktajā infiltrācijas laukā, taču no sadarbības partneriem vāciešiem uzzinājis, ka viņi to izmanto, piemēram, zāliena laistīšanai.

Saldus nomalē uzņēmumā “Jets Vacuum” ražo, iespējams, videi visdraudzīgākās kanalizācijas sistēmas, sākot ar vakuumsūkņiem un beidzot ar efektīvām attīrīšanas iekārtām gan mājsaimniecībām un publiskām būvēm, gan transportlīdzekļiem. Liels uzsvars šeit uz notekūdeņu samazināšanu, jo ar vakuumsūkni aprīkots pods patērē pat par 90% mazāk ūdens nekā parastais ar tā saukto nolejamo kasti. Pasaulē, kur saldūdens kļuvis par dārgumu, nevar atļauties 25% šī resursa noskalot podā.

Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas izbūvēt ir vienkārši – savienot caurules spēj arī nespeciālists, apgalvo ražotāji, kas piebilst, ka iekārtu testē deguns: ja neko nesajūt, tātad tā darbojas nevainojami.