Arī “Kurzemes Vārda” uzrunātie speciālisti uzskata, ka būtu jāmeklē kompromisi, kas apmierinātu bērnu dažādās vajadzības un ļautu izvairīties no izglītības iestāžu un vecāku viedokļu sadursmēm.

Gribētu diendusu likvidēt

“Man nav neviens jāpārliecina vai kāda priekšā jātaisnojas, ja viedoklis nesakrīt. Es uzskatu, ka lielajiem bērniem bērnudārzā diendusa nav jāguļ. Cik zinu, tad Zviedrijā, Anglijā un daudzās citās valstīs šāda nosacījuma nav jau sen. Kādēļ pie mums tik ļoti pie tā turas?

Mani bērni ziemā un tumšajā gada laikā iet gulēt ap pulksten 20–21, līdz ar to viņiem nav nekādu problēmu piecelties pulksten 7 no rīta un nesteidzīgi, ar prieku sataisīties uz skolu un dārziņu. Jūtas brīnišķīgi visu dienu. Man tas liekas pilnīgi normāli.

Šobrīd notiekošās diskusijas ir tieši par piecus un sešus gadus veciem bērniem. Protams, ja piecgadīgais vēlas gulēt diendusu, lai guļ, bet, ja neguļ, jāsaprot, ka arī tas ir normāli un nevajag spiest gulēt vai likt pavadīt laiku gultā, drīkst arī palasīt grāmatu vai kaut ko citu padarīt.

Tā vienkārši sēdēt gultā divas stundas, ja nenāk miegs, grūti būtu jebkuram cilvēkam, ne tikai bērnam. Man tiešām to bērnu žēl,”

savu nostāju pauž Anna Kalita, daudzbērnu mamma.

Liepājniece Ina Ormane priecājas, ka bērns jau iet skolā un par šo vairs nav jādomā, tomēr laikā, kad atvasīte gāja dārziņā, obligātās gulēšanas dēļ mamma izlēmusi savu bērnu no izglītības iestādes ņemt ārā ap pusdienlaiku, pirms diendusas.

“Citādāk viņš vispār negribēja iet uz bērnudārzu. Man šķiet pilnīgi normāli, ka ne visi bērni guļ diendusu, nav taču visi vienādi.

Dārziņš gan mums bija ļoti labs, audzinātājas foršas, domāju, ka tā drīzāk ir sistēmas vaina, jo diendusas laikā ir tikai viena audzinātāja, kura sēž pie bērniem telpā, kur viņi guļ.

Tāpēc tīri fiziski nebija, kas pieskata tos bērnus, kuri negrib gulēt un varētu klusām paspēlēties vai pazīmēt otrā telpā. Un tad nu tam manam septiņgadīgajam, kurš diendusas negulēja jau kopš trīs četru gadu vecuma, nācās sēdēt gultiņā, kaut vai ar acīm vaļā, atpūsties. Viņam tas ļoti nepatika, tāpēc meklējām kompromisu,” atminas mamma.

Viņasprāt, nav pareizi tik lieliem bērniem likt gulēt, viņiem tas ir nevajadzīgs stress, turklāt skolā tāpat diendusas negulēs.

Ina uzskata, ka risinājums būtu vieglāk rodams, ja izglītības iestādēs būtu vairāk darbinieku.

Zaigas atvases gan saskārušās ar labu pieredzi šajā ziņā, te gan būtiski atzīmēt, ka tā ir privātā izglītības iestāde.

“Mūsu dārziņā ir nerakstīts noteikums, un bērni to ļoti labi zina – dienā, kad tev paliek seši gadi, tu pats drīksti izvēlēties gulēt vai negulēt diendusu. Tad miega laikā var iet uz blakus telpu un ar audzītes palīgu paspēlēties, pakrāsot utt.

Ziniet, kā viņi gaidīja to dienu? Puika, atgriezies dārziņā pēc dzimšanas dienas svinībām, lepni paziņoja, ka no šīs dienas viņš ir lielais un drīkst negulēt. Man liekas, viņam bija svarīgi to saprast un apjaust, ka tās ir viņa tiesības izvēlēties.

Pirmo nedēļu nāca mājās pārguris, ne cepts, ne vārīts vilka līdz vakaram, tomēr pierada.

Man kā mammai tas liekas pareizi, jo skolā būs daudz citu lietu, pie kurām jāpierod, labāk, lai bez diendusas jau prot iztikt. Turklāt tas viņiem iemācīja daudz ko citu – cienīt mazāko draugu miega stundas, klusām paspēlēties savā starpā, arī tas ir vērtīgi.

Bet vispār esmu mamma, kura līdz bērnu piecu gadu vecumam pret diendusām izturējās ļoti strikti, gulēt bija jāiet arī brīvdienās. Esmu pārliecināta, ka režīms bērniem ir vajadzīgs,” pieredzē dalās divu bērnu mamma.

Liene un Inese stāsta, ka līdzīgi notiekot arī Dānijā un Zviedrijā, kur bērnus īpaši gulēt neliek vai arī to miega laikus saskaņo ar vecākiem.

Kāda no mammām atzīst, ka pati ar šausmām atceras piespiedu diendusas četru piecu gadu vecumā. “Es nekad nevarēju aizmigt, vārtījos pa gultu, un laiks vilkās tik lēni!” atceras Liene.

Daži vecāki gan bažījas, ka tad jau neatlikšot laika, ko pavadīt kopā ar bērnu, jo, ja viņš dārziņā neguļ, tad sāk miegoties jau septiņos vai astoņos vakarā. Ja vecāks no darba mājās atgriežas vien pulksten sešos, kas tur vairs atliek?

Tas tikai lieku reizi pierāda, ka katrs gadījums ir individuāls un ne vienmēr visiem der viens modelis.

Nav iespēju negulētājam veltīt laiku

“Bērns atrodas gultiņā, audzinātājas ļauj viņam klusiņām čubināties, palasīt grāmatiņu, ar viņu tiek sarunāts, ka netraucēs pārējiem, un paskaidrots, kāpēc viņš nevar atrasties pie galda vai spēlēties uz paklāja,” pirmsskolas izglītības iestādes “Sauleszaķis” vadītāja Liene Pētersone stāsta, kā viņas vadītajā iestādē rīkojas situācijā, ja bērns neguļ.

Vecākiem netiek uzlikts par pienākumu tādēļ bērnu izņemt ātrāk. No viņas sacītā izriet, ka bērnudārzs ir pretimnākošs diendusas jautājumā.

“Mēs rēķināmies ar to, ka vecāki strādā. Un viņiem arī ir jāplāno sava diena,”

skaidro L. Pētersone.

Sagatavošanas grupā, kur iet sešgadīgie, tūliņ jau skolēni, ir daži bērni, kuri “tiešām negrib gulēt”. “Ja vecāki mums apstiprina, ka arī mājās diendusa netiek gulēta, mēs izstāstām, kā šo situāciju risinām bērnudārzā, un viņiem pretenziju nav,” saka L. Pētersone.

Neviens bērnam klāt nestāv un strikti nenorāda, ka jāguļ. “Tā tas nenotiek. Bet bērnam ir jāatrodas gultiņā, viņam ir iespēja, piemēram, grāmatiņu paskatīties, palasīt. Tiek izstāstīts, ka arī viņam mazliet jāatpūtina mugura, kājiņas, lai spēks pēc tam darboties tālāk.”

L. Pētersone skaidro, ka dārziņā nav pieļaujams, ka bērns varētu kaut kur norobežoties, būt viens, kamēr pārējie guļ. “Kā zināms, bērnus nevaram atstāt vienus.

Un mums nav tādas greznības kā lieks cilvēks, kurš varētu, piemēram, zālē vai kaut kur citur ar bērniņu, kurš neguļ, darboties,”

atzīst dārziņa vadītāja.

Gulēšanas laikā bērnudārzā ir abi pedagogi – kamēr viens veic plānošanu, gatavo materiālus, pilda dokumentāciju, otrs atrodas kopā ar bērniem un vai nu palīdz iemigt, vai pieskata to, kurš lasa grāmatu, vai piekārto grupas telpu.

L. Pētersone stāsta, ka lielākā daļa sešgadīgo tomēr guļ, varētu būt tikai trīs bērni, kuri tiešām neaizmieg. “Viņiem diena ir dinamiska, un bērni ir noguruši,” skaidro vadītāja.

Pirmsskolas izglītības pedagoģei Evai, kura patlaban strādā pašvaldības bērnudārzā, ir bijusi darba pieredze privātā bērnudārzā, un tur nav bijis noteikums vecāko grupu bērniem obligāti gulēt diendusu.

“Man bija gan tie, kas tieši togad beidza, gan arī gadu jaunāki. Miers bērnam tomēr ir vajadzīgs. Es praktizēju tā: ja bērns negribēja gulēt, tad varēja negulēt, bet jābūt mieram un klusumam, lai arī viņš pats mazliet atpūstos. Visas dienas garumā ir notikumi, piedzīvojumi, kas emocionāli nogurdina.

Varēja redzēt, ka jaunākajiem bērniem izteikti nāca miegs, viņi bija vairāk saguruši.

Mums bija arī gadījumi, ka viņi aizmiga, ja dienas pirmā puse, rīta cēliens bija piesātināts notikumiem, piemēram, teātra apmeklējums, pārgājiens.”

Šī kārtība iepriecināja bērnu vecākus, novērojusi Eva. “Patika, jo vakaros pusdeviņos, deviņos bērnu mājās vakarā varēja mierīgi nolikt gulēt,” skaidro pedagoģe. “Ir loģiski, ja bērns dārziņā guļ diendusu, tad automātiski pabīdīsies bērna aizmigšanas laiks uz nakti.”

Vecākiem šī kārtība patikusi arī tādēļ, ka dažkārt vienos, pusdivos viņi braukuši uz dārziņu bērnam pakaļ, jo jāved uz sporta nodarbībām vai pulciņiem.

Sagaida pusnakti nomodā

Epilepsijas un miega medicīnas centra (BKUS) miega speciāliste, pediatre Marta Celmiņa atzīst, ka nav īsti tāda jēdziena kā “obligāti” vai “neobligāti”, ja runājam par diendusām, tomēr bērniem līdz piecu sešu gadu vecumam fiziski diendusas esot nepieciešamas.

“Protams, ir bērni, kuriem arī pēc trīs četru gadu vecuma vairs nav vēlmes gulēt diendusu, tieši šī iemesla dēļ pēdējā laikā ir aktivizējušies vecāku jautājumi par to, kādēļ bērnam spiež gulēt. Vēl šonedēļ pie manis bija mamma, kuras bērnam liek gulēt dārziņā.

Viņas raizes bija par to, ka mājās bērns nekādi nespēj iemigt līdz pusnaktij. Bērniem ir ļoti dažāda nepieciešamība pēc miega,”

uzsver M. Celmiņa.

Speciāliste apstiprina, ka citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, patiešām šādas prasības nav, tur arī trīsgadīgie neguļ diendusu, un vērš uzmanību uz to, ka arī Latvijas likumdošanā nav teikts, ka bērnam pirmsskolas izglītības iestādē obligāti būtu jāguļ.

“Normatīvajos dokumentos nav minēta diendusa, bet gan atpūtas brīdis, ko iestāde organizē pēc saviem ieskatiem. Tā var būt vienkārši klusā stunda, kuras laikā bērni mierīgi spēlējas, atpūšas un neskrien.

Miega poliklīnikā ne reizi vien vecāki vēršas ar sūdzībām, ka bērns naktī nevar aizmigt, jo dārziņš nespēj ne telpu, ne personāla ziņā nodrošināt kādu alternatīvu gulētiešanai,” pārliecinājusies speciāliste.

Teju visi vecāki zina, ka vien retais bērns labprātīgi pats piesakās iet pagulēt, lielākoties tas ir īpašs rituāls, ko ievēro visa ģimene. Tieši šī iemesla dēļ būtu svarīgi radīt gulētiešanai pozitīvu gaisotni.

Vecāki satraucas, vai šāda piespiedu atrašanās gultā vairāk nekā stundu vai pat divas bērnam priekšstatu par saldo miedziņu nesabojās uz visiem laikiem.

“Taisnība ir tajā, ka gulta domāta tikai miegam. Kā bērniem, tā arī pieaugušajiem būtu jāievēro, ka gultā nevajag spēlēties, strādāt utt.

Ideālā gadījumā pedagogi ar bērniem varētu vienoties, ka bērni pasēž gultiņā, kamēr pārējie aizmieg, un tad klusītēm drīkst izkāpt no gultiņas un paspēlēties,” iesaka miega speciāliste.

Tas, ko vecāki var darīt no savas puses, ir ievērot mājās bērnam piemērotu miega režīmu un stingri pieturēties pie tā, savukārt ar pedagogiem, kuri rūpējas par atvasi ikdienā, izrunāt to, kādas alternatīvas varētu piemeklēt dienas vidus atpūtai tiem bērniem, kuriem papildus miega stundas nav nepieciešamas.

Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka apstiprina M. Celmiņas sacīto, ka MK noteikumi Nr.890 nosaka, ka pēc pusdienām bērniem ir jānodrošina atpūta. “Bet nekur nav minēts, ka tā ir gulēšana,” atzīmē I. Drišļuka.

“Atpūta pēc pusdienām ir pieļaujama kā brīvais laiks vai kāda cita mierīga aktivitāte, un tai nebūt nav jābūt gulēšanai, pat normatīvi neregulē to, ka obligāti jābūt gultai. Tikpat labi viņš var rotaļu zonā uz spilveniem atpūties, grāmatas lasīt, darīt kaut ko tamlīdzīgu.”

Kārtību, dienas režīmu, aktivitāšu plānu iestādē nosaka vadītājs vai dibinātājs.

Diendusas ir sistēma, ko iespējams lauzt, uzskata I. Drišļuka. “Tas ir kopīgi jāpieņem un jāsāk mainīt, jāpārkārtojas, un tad jau viss aizies,” viņa iedrošina, lai gan piebilst, ka sākotnēji tas var šķist ļoti grūti. “Bet dzīve mainās, bērni mainās, un ir jāiet līdzi šīm izmaiņām.”

Piedāvāt alternatīvu atpūtas veidu

Mārtiņš Iltners, Klīniskais un izglītības psihologs

– Kā obligāta gulētiešana ietekmē bērnu?

– Lai arī aktuāli pētījumi rāda, ka diendusa bērnudārzā atstāj pozitīvu iespaidu uz bērna atmiņas spējām, mācīšanos un emocionālo labklājību, tomēr šajā jautājumā būtiski ņemt vērā arī katra bērna individuālās temperamenta iezīmes un atšķirības attīstības ziņā, kas var izteikt to, cik daudz bērnam nepieciešams miegs diennakts laikā.

Optimāli šī vecuma bērniem diennaktī ir nepieciešams gulēt ap 10 stundām, ieskaitot īsas snaudas. Taču tas nenozīmē, ka tām obligāti jābūt ilgstošākām diendusām.

Uzstājība drīzāk var būt šķērslis emocionāli ciešāka kontakta veidošanai ar bērnu, jo bērnam ir svarīgi justies saprastam un uzklausītam.

Ja bērns nevēlas gulēt diendusu, tad var piedāvāt kādu alternatīvu atpūtas veidu, piemēram, mierīgi apskatīt kādu grāmatu.

Šāds sadarbības modelis varētu kalpot par atbalstu pozitīvas uzvedības veicināšanai, pretstatā uzstājībai – tādi, iespējams, provocējot nevēlamu uzvedību.

– Ievērot režīmu vai ļaut bērnam lemt pašam?

– Bērniem šajā vecumā ir svarīgs skaidrs dienas režīms, plāns, pēc kura vadīties. Tas viņiem palīdz.

Bērnam ir jābūt skaidri saprotamai secībai, kad dienas laikā būs aktivitātes, kad mācīšanās, kad atpūta, kad ēšana. Reizēm bērniem pat sagatavo ilustratīvas kartītes ar dienas plānu.

Lielāku vaļu var atvēlēt tieši aktivitātēm, kur bērns var attīstīt savu fantāziju un kreativitāti.

– Vai nospraustas robežas ļauj bērniem justies droši?

– Atkārtošos, bērns var justies droši, ja tiek ņemtas vērā viņa individuālās temperamenta un attīstības iezīmes. Vienmēr nāks par labu, ja viņš tiks uzklausīts un nepieciešamības gadījumā būs piedāvāts alternatīvs variants, piemēram, diendusas gulēšanai, ja bērns to nevēlās.

Svarīgi arī izprast katru situāciju detalizētāk – kādi ir iemesli, kādēļ bērns kaut ko nevēlās? Ko viņš tā vietā gribētu darīt? Ne mazāk svarīgi – kādas ir iespējas to nodrošināt?

– Kad bērniem būtu jāpiedāvā iespēja izvēlēties?

– Izvēles iespējas noteikti var dot mācīšanās procesā un aktivitātēs. Pedagogs var piedāvāt vairākus uzdevumus un aktivitātes, ļaujot bērniem izvēlēties, piemēram, balsot par to, ko viņi vēlas darīt. Iespējams, salikt pat savu uzdevumu secību. Tas ļaus viņiem sajusties uzklausītiem.

Taču stingri jāpieturas pie iekšējās kārtības noteikumiem un to ievērošanas – cieņa vienam pret otru.

Arī šajā ziņā bērniem ir būtiskas īsas, skaidras un konkrētas norādes. Līdzīgi kā dienas plāns – režīms.

Uzziņai

“Miega normai” ir plašas variācijas:

1–3 gadi. Lielākoties šajā vecumā bērni guļ 9–16 (vidēji 11–14) stundas diennaktī, ieskaitot diendusas.

Pusotra gada vecumā bērni lielākoties guļ tikai vienu diendusu pēcpusdienā, bet tā ir samērā gara – 1,5–3 stundas. Daži bērni turpina gulēt divas īsākas diendusas;

3–5 gadi. Šajā vecumā bērni guļ vidēji 10–13 stundas, ieskaitot diendusas. Gulēto stundu skaits bērniem var atšķirties, tādēļ par to nevajag satraukties, ja bērns jūtas labi.

Novirzes no parastās ikdienas rutīnas, slimība, stress (piemēram, uzsākot dārziņa gaitas), emocijas, jauni iespaidi – tas viss var ietekmēt miegu;

6–12 gadi. Šajā vecumā bērniem ir nepieciešamas 9–11 stundas miega. Tomēr, ņemot vērā dažādus apstākļus, arvien biežāk bērni guļ par maz. Lielākoties tas ir pārmērīgas noslodzes un viedierīču dēļ.

Bērni, kas guļ par maz, dažkārt var būt nepaklausīgi un agresīvi. Šajā vecumā (it sevišķi mazākiem bērniem) nepietiekams miega daudzums izpaužas kā hiperaktivitāte, nevis miegainība.

Dažkārt pat papildu 30–60 minūtes miega uzlabo bērna garastāvokli un uzvedību.

Avots: veselapasaule.lv

Es domāju tā: Cik liela brīvība jādod pirmsskolas vecuma bērnam?

Uldis Akselrods – uzņēmējs:

– Man ir piecas meitas, un mans uzskats, ka vecākiem ir jānosaka robežas, kas jāievēro. Bērni, protams, visu laiku cenšas šīs robežas testēt, pārbīdīt pa savam. Brīvībai jābūt tādai, lai bērns pats nekļūst apdraudēts. Bērnudārzā, kurā gāja jaunākā meita, ja kāds kategoriski atteicās gulēt, tad nespieda to darīt. Vairums gulēja, jo tas bija forši. 

Ivita Pūķe – sociālā darbiniece:

– Sarežģīts jautājums, jo daudz kas atkarīgs no paša bērna. Visatļautību, protams, nedrīkst pieļaut, bet daudz kas atkarīgs no vecuma. Zinu, ka bērnudārzos Skandināvijā bērnus neliek gulēt. Ja bērns neguļ pa dienu, viņš ātrāk un vieglāk aizies gulēt vakarā mājās. Ir bērni, kuriem nav nepieciešams miegs pa dienu.

Vineta Meijere – strādā:

– Kāda tur brīvība, jo bērnam jābūt vecāku uzraudzībā un kontrolē. Bērns taču vēl neapzinās, kas labs, kas slikts. Ja katru dienu viņš prasīs limonādi, tad vecāki to dos? Gulēšana ir dabisks process, un jāguļ tad, kad gribas to darīt, nevis kad vajag. Tad jau arī var pieprasīt, lai uz poda iet tad, kad kāds to izdomā, nevis kad patiešām gribas.

Gvido Jansons – tētis:

– Kad sešu gadu vecumā gāju dārziņā, es negulēju un tēvs man brauca pakaļ jau pulksten vienos. Bet visiem nav tādu iespēju. Tagad manai meitai divi gadi, un viņa ļoti labprāt pa dienu iet gulēt kopā ar pārējiem bērniem. Guļ visi. Ja mazie neguļ, viņi paliek niķīgi, nepaklausīgi. Meitai vieglāk aizmigt dārziņā, nevis mājās.

Lāsma Krakupe – strādā:

– Visam jābūt saprāta robežās, protams, ļaujot arī bērnam pašam domāt, pieņemt kaut kādus lēmumus un arī kļūdīties. Divi vai seši gadi tomēr ir atšķirība. Visatļautība labu nenes, kaut kādam režīmam ir jābūt. Ja negrib gulēt dārziņā, tad vispirms jāizvērtē, kādi tam patiesie iemesli, cēloņi.