24. februārī misijā uz Gruziju devās bijušais Valsts robežsardzes Liepājas pārvaldes priekšnieks Jānis Lūks. Šodien, kad lasīsiet šo rakstu, lidmašīna jau būs nolaidusies Tbilisi. Par to, kādēļ viņš spēris šādu soli, īsi pirms aizbraukšanas runājām ar pašu misionāru. Jānis pastāsta, ka misijai pieteicies vairāku iemeslu dēļ.

Ar smeldzi

11.martā viņš pārkāps 50 gadu slieksni, un, kā zināms, Iekšlietu struktūrās dienošajiem tas ir vecums, kad jāatvadās no aktīvā dienesta, lai dotos izdienas pensijā. “Martā man dienests būtu jābeidz,” atzīst Jānis. To apzinoties, pērnā gada nogalē, kad viņam piedāvāta iespēja doties misijā uz Gruziju, viņš piekritis desmit minūšu laikā. “Tādējādi pagarināsies dienests, jo Gruzijā dienēšu gadu un trīs mēnešus – līdz 2010.gada 31.maijam. Un arī pensija līdz ar to būs lielāka. Tik ilgu laiku nekad prom no mājām neesmu bijis. Ir neizskaidrojama smeldze,” atzīst Jānis, turklāt tā aizvien pastiprinoties, izlidošanai tuvojoties.

Sakarnieki

No Latvijas misijā dodas trīs robežsargi, no Kurzemes Jānis ir vienīgais – viņa kolēģi ir no Viļakas un Daugavpils. Pirms izlidošanas bija zināms, ka apmešanās vieta būs Tbilisi: “Plānots, ka strādāsim Latvijas vēstniecības Gruzijā telpās.” Jāņa amats būšot sakaru virsnieks imigrācijas jautājumos.

Par drošību liepājnieks nav nobažījies. Viņš pastāsta: “Pašlaik situācija Gruzijā ir normāla. Turklāt mums nebūs jāstrādā uz robežas ar Osetiju un Abhāziju – amata aprakstā nekas par to nebija minēts. Plānots, ka strādāsim Tbilisi, un galvenokārt tas būs kantora darbs. Galvenais pienākums būs informācijas apmaiņa starp Latviju un Gruziju. Tāpat sekosim līdzi informācijas par imigrāciju apritei medijos, jo Gruzija izrāda interesi par iespēju iestāties NATO un ES.”

Spirāle turpinās

Ja Jānis došanos prom uztver kā kārtējo uzdevumu, tad ģimene gan ar katru dienu izrādījusi aizvien lielāku satraukumu, kaut arī iepriekš viss bijis izrunāts un saskaņots. “Sākumā uztvēra mierīgi, bet tagad, kad aizbraukšana jau tepat… Sākumā – ar karogu uz priekšu, bet tagad bažījas, jo ir neziņa,” atzīst misionārs. Un optimistiski piebilst: “Bet brauciens būs uz labu – pamācīšos, gūšu jaunu pieredzi.”

Bijušajiem kolēģiem par Jāni katru dienu atgādinās viņa portrets pārvaldē pie sienas. Tāda ir tradīcija, ka priekšnieki cits pēc cita rindojas godasardzē. “Priekšnieka amatā jau nebiju ilgi – tikai pāris gadu,” bilst Jānis. Taču atzīst, ka kopējais dienesta laiks Robežsardzē gan esot vērā ņemams – kopš 1992.gada 9.marta: “Man marts ir svarīgs mēnesis: 11.martā esmu dzimis, 9.martā sāku dienestu, bet 26.martā apprecējos. Un misiju arī sākšu uz marta sliekšņa.”

Viņš prom no mājām dodas ar lieliem plāniem. Jānis apņēmies pēc atgriešanās lūgt pagarinājumu un turpināt dienestu Valsts robežsardzē, jo uzskata, ka 50 gadu nav tas vecums, kad cilvēka profesionālajām gaitām jāapstājas. Viņš negribot kā iepriekšējie pārvaldes priekšnieki mainīt darbības profilu. Un tomēr aizbraucot ar smagu sirdi, jo, tāpat kā vairums mūsu tautiešu, ir satraucies par valsts nākotni. Viņš saka: “Kaut kāds varētu pateikt, kurā brīdī būsim tās bedres pašā dibenā un kad sāksies augšupeja. Visvairāk žēl par tiem, kas zaudē darbu, jo citu atrast ir neiespējami. Tomēr spirāle griežas, un jācer, ka pēc diviem vai trim gadiem būs labāk.”

Una Zāģere,
“Kurzemes Vārds”

“Uz tikšanos!” pirms došanās prom Jānis Lūks atsveicinās no Liepājas un liepājniekiem. Tikai tāds pasvešs bez tik ierastās tumšzaļās robežsarga uniformas.