Uz aicinājumu iepazīstināt ar savu pieredzi viņš atsaucas labprāt, bet uz zvanu Zigmunds atbild klusi, gandrīz čukstus, runā ar grūtībām, pa brīdim klepo. ”Uznāca krīze. Trīs dienas bija kā pasakā, forši. Nogāzos atpakaļ, bez temperatūras, bet ar klepu. Šorīt pirmo nakti pēc divām diennaktīm daudzmaz forši izgulējos. Guļu sēdus. Slīpi nevaru ne sekundi. Kā slīpi, tā ir klepus lēkmes. Cits nekas vairs netraucē. Temperatūras vairs nav,” viņš teic otrdienas rītā.

Dienu iepriekš gribējis iziet laukā, tomēr bezspēks liels, pieveikt četrus stāvus vēl ir par agru.

”Mēs nebijām antivakseri. Daži mūsu ģimenē ir potējušies, daži ne,” Zigmunds stāsta, ”pavasarī gaidījām zvanu no ģimenes ārsta, nepaspējām pie viņa, viņš nolēma vairs savā praksē nepotēt, jo cilvēki nenāca, vakcīnas vakarā vairs nebija, kur likt. Un pēc atvaļinājuma viņš vairs neatsāka vakcinēšanu. Tad atmetām ar roku. Tā mēs būtu sen jau sapotējušies, jo saprotam – mūsu vecuma grupā vainu ir pietiekami, lai to darītu. Sagaidīju vienas devas vakcīnu un 27. septembrī nolēmu sapotēties, jo gribu būt hokeja apritē. Bet todien man bija temperatūra, poti dabūt tādēļ nevarēju. 1. oktobrī man jau bija temperatūra pie 40 grādiem, nevarēju vairs pavākties, bet vēl aizgāju pats uz testu.

Todien smaku nost, izsaucu ātros, tie mani atstāja mājās. Nākamajā dienā uzzināju – tests pozitīvs. Pirmās sešas dienas bija temperatūra tāda, ka gulēju kā mironis.

Tad dažas dienas palika labāk. Bet trīs dienas vēlāk atkritu atpakaļ ar klepu.

Viens no maniem darbiem saistīts ar transporta pārvadājumiem pa Baltijas valstīm. Ar temperatūru jau biju atbraucis no Lietuvas, pieļauju, ka [slimību] norāvos tur. Temperatūru dzinu nost ar tabletēm. Bet vispirms sākās klepus, tikai tad vēl domāju, ka tas ir ikrudens smēķētāja krekšķis. Tas bija jau nedēļas divas iepriekš. Bet palika aizvien smagāk.

Tagad klepus lēkmes ir vienīgās, kas man traucē. Pēdējās trīs diennaktis sēžu pie vaļēja loga, tad jūtos omulīgi. Ieejot dziļāk istabā, sākas krekšķis, klepus lēkmes, tās traucē visvairāk. Pastāvīgi jākontrolē skābekļa rādītājs organismā.

Atbraucis no Lietuvas, mājās nenācu, nokārtoju, ka izolācijā varu palikt otrā darbavietā. Kamēr biju Lietuvā, mājās bija saslimusi sieva, bet daudz vieglākā formā. Domājam, ka mums dažādi vīrusi, tāpēc tagad drošības labad viņa mitinās pie dēla, bet es nedēļu esmu pilnīgi viens pats.

Ģimene un pāris draugu, kaimiņi pienes pārtiku, zāles – man te ir jau vesela aptiekas filiāle, lai gan kovidam nekas speciāli jau joprojām nav izdomāts. Apetīte ir švaka, lai gan kulinārs esmu labs. Paldies visiem, bet vislielākais – draugam Ainaram Virgam, viņš bija gatavs mani uzraudzīt pat naktī. Nožēloju, ka nolēmu dažiem draugiem pateikt paldies feisbukā – tas izraisīja milzīgu ažiotāžu, un par to tagad gribas atvainoties ģimenei.

Dienas desmit pat neieslēdzu televizoru. Mierīga mūzika fonā, Edgaru Liepiņu varu klausīties un klausīties.

Brīžiem uznāk depresijas pazīmes, bet turos. Vēl neredz galu slimošanai. Saplānoti tik daudzi darbi, netieku tiem klāt, par to laikam nervi bendējas visvairāk.”

“Jaunie varbūt citādi domā, bet mans gadagājums ir diezgan svārstīgs. Daudziem maniem paziņām bijušas smagas blaknes pēc potes. Zinu arī paziņas, kuri saslimuši potēti un izslimojuši daudz vieglāk nekā es. Tagad daži tuvākie paziņas pārmet, ka nebijām sapotējušies. Ko nu tagad pārmest – vilciens ir aizgājis. Bet mana attieksme joprojām ir neitrāla. Vakcinēšanās dēļ ne ar vienu nestrīdos. Tās piespiedu akcijas taču rada lieku neapmierinātību. Mans moto – dariet visu, lai nesaslimtu. Ļaunākajam ienaidniekam to nenovēlu!” viņš vēlreiz saka.