liepajniekiem.lv
To citē politiķi, sabiedrība, tie iemūžināti piemiņas plāksnē. Nu šie vārdi izskanējuši arī Eiropas sirdī – 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Eiropas Parlamentā Briselē notika grāmatas “Gunārs Astra. Pēdējais vārds” prezentācija.
Izceļ no komforta zonas
Šis ir G. Astras gads, kas aizsākās pagājušā gada oktobrī ar viņa 90. dzimšanas dienas piemiņas pasākumu, bet noslēgsies 91. dzimšanas dienas atcerē šī gada 22. oktobrī.
“Gunārs Astra bija drosmīgs disidents, jo dzīvoja laikā, kad brīvības nebija. Viņš kā viens no ļoti retajiem atklāti nostājās pret padomju režīmu un atļāvās skaļi norādīt uz PSRS noziedzīgo rīcību mūsu valstī.
Astras vārdi stiprināja latviešus un palīdzēja nepadoties, kaut arī ļoti nedaudzi par viņa uzskatiem uzzināja uzreiz,”
pauž grāmatas prezentācijas rīkotāja, Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere, norādot, ka ir svarīgi, ka G. Astras pēdējais vārds izskan vēl plašāk Eiropā, jo īpaši, ņemot vērā padomju režīma mantinieces Krievijas šodien vērsto agresiju pret Ukrainu.
G. Astru tiesāja divas reizes. 1961. gadā viņu apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās, otro reizi 1983. gadā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu.
Grāmatas “Gunārs Astra. Pēdējais vārds” idejas autors un veidotājs, žurnālists un publicists Arnis Šablovskis spriež, ka
G. Astras 1983. gadā teiktais Latvijas PSR Augstākajā tiesā būtībā ir viena no svarīgākajām runām Latvijas vēsturē pagājušajā gadsimtā.
“Tā drosme un tas spēks, kas tajā ielikts, noteikti nepieder tikai Latvijai,”
atzīmē A. Šablovskis.
Arī mācītājs Guntis Kalme spriež, ka G. Astras teiktais pēdējais vārds un personība uzrunā mūs arī šodien.
“Tāpat kā toreiz, viņš izceļ mūs no komforta zonas, aicina meklēt atbildes uz grūtiem jautājumiem un – pāri visam – liek mobilizēt sevi cīņai ar ļaunumu.”
Grāmatas prezentācijā Briselē piedalījās arī G. Astras brālis Leons Astra. Tieši viņš stenografēja un pierakstīja brāļa teikto – tiesas materiālos šis teksts vairs nav atrodams.
Grāmatā izklāstītā G. Astras pēdējā vārda versija veidota, salīdzinot laikraksta “Atmoda” 1989. gada 3. aprīļa numurā publiski pieejamo tekstu ar L. Astras arhīva versiju.
“Šis pēdējais vārds aplidoja pasauli īsā laikā. Tā laika totālās nedrošības un faktu noklusēšanas gaisotnē tas likās kā bumbas sprādziens, to neviens ne gaidīja, ne cerēja, ka kaut ko tādu tiesas sēdē varētu pateikt,”
atceras L. Astra.
“Man sāp, un es jūtos pazemots…”
Izdevuma “Gunārs Astra. Pēdējais vārds” atvēršana Latvijā notika šī gada sākumā. Grāmata izdota piecās valodās – latviešu, angļu, vācu, franču un krievu (izdevējs VSIA “Latvijas Vēstnesis”). Tā ilustrēta ar Latvijas Okupācijas muzeja un L. Astras arhīvu fotoattēliem.
Ievadvārdu autors ir Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, tālāk seko īsa G. Astras biogrāfija, vēsturnieka Ginta Apala komentārs un slavenais pēdējais vārds, kas iesākas ar vārdiem: “A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautā mans kameras biedrs.”
Tos, kas grāmatu lasīšanai labprāt nododas stundām ilgi, šis izdevums zināmā mērā varētu apbēdināt, jo latviskais teksts satilpināts vien nepilnās 30 lappusēs, taču noteikti vilšanās nebūs satura dēļ.
G. Astras vēstījums un aprakstītās izjūtas ir tuvas teju ikvienam latvietim, kurš piedzīvojis padomju laikus, un ne tikai, jo daudz kas no viņa sacītā aktualitāti nav zaudējis arī šodien. Ik pa laikam tas liek grāmatas lappuses atšķirt atpakaļ, padomju režīma pretinieka pausto pārlasīt vēlreiz un aizdomāties – kas kopš tā laika mainījies?
“Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, atsevišķu masu informācijas līdzekļu darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši nospiež dižā krievu mēle.
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts, un neviens eksaminators šīs valodas zināšanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas mācēšana ir pilnīgi obligāta.
Man sāp, un es jūtos pazemots, ka šie pašu latviešu skolēni savu nespēju izteikties dzimtajā valodā kompensē ar neķītru krievu lamu vārdu palīdzību…,” pirms nepilniem 39 gadiem tiesas zālē sacīja padomju laika disidents.
G. Astras teiktajam vēl lielāku aktualitāti šodien piedod Krievijas prezidenta Vladimira Putina impēriskās ambīcijas un sāktais karš Ukrainā. Uz to grāmatas prezentācijā Briselē norādīja gan I. Vaidere, gan viņas kolēģes – EP deputāte no Lietuvas Rasa Juknevičiene, EP viceprezidente Heidi Hautalama no Somijas un videouzrunā arī EP prezidente Roberta Metsola.
G. Astra savā pēdējā vārdā minējis Francijas imperatora Napoleona Bonaparta atziņu, ka “visas impērijas iet bojā gremošanas traucējumu dēļ”.
Viņa vārdi, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”, kļuva pravietiski – 1991. gadā PSRS impērija sabruka. “Es ticu, ka tas piepildīsies arī otrreiz, beidzot pastāvēt Krievijas imperiālismam,” savas runas nobeigumā grāmatas prezentācijā sacīja G. Kalme.
UZZIŅAI
Gunārs Astra
- Dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā.
- Pēc skolas beigšanas iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā.
- Strādājis rūpnīcā VEF, Rīgas Radio rūpnīcā, Latvijas Valsts Universitātes Skaņas un gaismas uzskates laboratorijā.
- 1958. gadā iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, neklātienē Latvijas Valsts universitātē studējis angļu valodu.
- 1961. gada februārī arestēts, sākotnēji apsūdzēts pretpadomju aģitācijā un propagandā, pēc tam dzimtenes nodevībā un spiegošanā.
- Baltijas kara apgabala Kara tribunāls viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu izcieta dažādās Mordovijas APSR un Permas apgabala labošanas darbu nometnēs.
- 1976. gadā, pēc atgriešanās no ieslodzījumā, sāka strādāt rūpnīcā “Straume”.
- Tajā pašā gadā apprecējās ar Hertu Līviju Vagali.
- 1978. gadā sāka strādāt Rīgas Elektromašīnbūvēs rūpnīcā.
- 1979. gadā viņš iztulkoja 45 baltiešu disidentu parakstīto Baltijas hartu.
- No 1980. gada februāra sāka strādāt Rīgas ceļu pārvaldē.
- 1983. gadā viņu arestēja un tiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu.
- Lietu 1983. gadā no 1. līdz 19. decembrim izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas viņu atzina par vainīgu pretpadomju aģitācijā un propagandā, piespriežot 7 gadus ieslodzījumā, sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, un 5 gadus izsūtījumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu.
- 1987. gadā Latvijā notika plaša kampaņa par G. Astras atbrīvošanu, kas pakāpeniski ieguva arī starptautisku rezonansi.
- 1988. gada janvārī PSRS varas institūcijas G. Astru amnestēja, un 1. februārī viņš tika atbrīvots.
- Tā paša gada marta sākumā pa ceļam uz Ļeņingradu vilcienā viņš pēkšņi saslima un nonāca slimnīcā. 19. martā viņu pārvietoja uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur 6. aprīlī viņš nomira.
- Pēc nāves viņa iekšējie orgāni tika izņemti, neatkarīga ekspertīze netika pieļauta, tādēļ joprojām ir spēkā aizdomas, ka G. Astra noindēts.
- 1988. gada 19. aprīlī G. Astra apbedīts Rīgā, II Meža kapos, viņa kaps tika aizbērts ar rokām.
- PSRS ieslodzījuma vietās viņš kopumā pavadījis 19 gadus, 4 mēnešus un 16 dienas.
Avots: “Gunārs Astra. Pēdējais vārds”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
