Tematiskās grupas ”Kūrortpilsētas kopiena” dalībnieki intervijās centās noskaidrot, no kurienes Liepājā ierodas tūristi un ko viņi šeit vislabprātāk dara.

Secinājums – visvairāk tūristu Liepājā ir no Lietuvas, un viņi uzturas pludmalē vai makšķerē no Ziemeļu mola. Turklāt liepājnieki tūristu klātbūtni uztver vairāk pozitīvi.

Tematiskā grupa ”Kūrortpilsētas kultūra” piedāvāja esošas, bijušas un vēlamas kultūrvietas pilsētā un radīja tām stāstu. Piedāvājumā vienai dienai sapņu ģimenei kā vēl neesoša vieta tika piedāvāts bārs ”Saratov” Juliannas pagalma tuvumā un tajā dabūjams kokteilis ”Kārļa zemūdene”.

Kā secināja Liepājas Universitātes profesore Zanda Gūtmane:

”2027. gadā, visticamāk, mēs varēsim tikties jaunās kultūrvietās.”

Tematiskā grupa ”Kūrortpilsētas ekosistēma” dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka Liepāja neatbilst kūrorta statusa nosacījumiem, jo tajā nav kūrorta ārstniecības iestādes – ir kūrorta teritorija, jūra un mežs, bet nav kūrortpilsētas.

Grupas dalībnieku radītā performance ”Vanna + dūņas” gan radīja klātesošo nedalītu sajūsmu.

Diskusijā par Liepāju kā kūrorta vai kultūras pilsētu piedalījās Liepājas pašvaldības nodibinājuma “Liepāja 2027” valdes priekšsēdētāja Inta Šoriņa, sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne, Liepājas pilsētas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs, Liepājas Universitātes profesore Zanda Gūtmane un projektu vadītāja Agnese Kuplēna.

Diskusijā izkristalizējās vairāki aspekti, kas likās svarīgi gan tās dalībniekiem, gan klausītājiem, kuri bija aktīvi jautājumu uzdošanā – kas ir nepieciešams liepājniekiem kultūras jomā, kā attīstīt ne tikai pilsētas centru, bet arī mikrorajonus, kā noturēt Liepājā jauniešus un vai pilsēta kādreiz kļūs par studentu pilsētu.

Liepājas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs atzīmēja:

”Uzsvars mums jāliek ne tikai uz iebraucējiem, bet gan uz liepājniekiem. Ja mums būs labi, te brauks arī citi.”

Savukārt Agnese Kuplēna pauda: ”Kultūra ir ne tikai pasākumi, bet arī infrastruktūra. Es negribu nolauzt papēdi, ejot uz kultūras pasākumiem, izlietoto biļeti gribu izmest, nevis likt somiņā, kā arī gribu zināt, kur ir tuvākā publiskā tualete. Ir tik daudz robu, lai varētu sevi saukt par kultūras pilsētu.”

Klātesošie vienojās, ka atbildes uz jautājumiem ir jārod mums pašiem, tāpat kā kultūra sākas no mums pašiem, bet jaunieši te paliek, ja ir darbs un domubiedri. Saruna noteikti izvērtās dziļāka un plašāka, nekā tikai kultūras piedāvājuma izvērtējums, un kā rezumēja vasaras skolas dalībnieki: ”Šī vasara uzdod būtiskus jautājumus, kas būs jārisina nākotnē.”