Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Attīstoties mātes vēderā
”Ļoti vienkāršoti runājot, disleksija ir nedaudz citādāka smadzeņu darbība. Visbiežāk ar disleksiju piedzimst, bet to var arī iegūt, piemēram, cilvēki pēc insulta, dažādām galvas traumām vai neiroloģiskām saslimšanām.
Mēs darbā ar bērniem runājam par attīstības disleksiju. Un šis jēdziens arī būtu pareizāks, jo tas tiek ”iedots” bērniņam, attīstoties mātes vēderā,”
saka logopēde Anita Palapa.
Kas ir disleksijas iemesls – kāpēc tā rodas? ”Šīs smadzeņu darbības īpatnības pārsvarā tiek pārmantotas ģenētiski pirms bērniņa piedzimšanas. Iespējams, to nosaka kādi riska faktori grūtniecības laikā, kad attīstās un veidojas bērna smadzenes.”
Viņa apstiprina, ka disleksijas pamatā tiešām ir lasīšanas grūtības. ”Disleksijas pamata pazīme ir lasītprasmes traucējumi, ir grūti precīzi izlasīt vārdus, grūti tekoši lasīt, lasot bieži tiek jaukti vietām burti. Bērni var sūdzēties, ka burti vai vārdi lapā kustas vai miglojas. Jaunākajos pētījumos tiek minēts, ka grūtības izpaužas tieši burtu un zilbju sapludināšanā.
Bērnam ar disleksiju ir vēl vairākas citas raksturīgas iezīmes un izpausmes, bet katrs gadījums ir individuāls. Disleksija diezgan bieži iet roku rokā ar disgrāfiju, kas ir rakstīšanas grūtības. Retāk tā kombinējas ar diskalkūliju, kas savukārt ir matemātisko aprēķinu un darbību veikšanas problēma,” turpina uzskaitīt logopēde.
”Latvijā salīdzinoši esam ļoti iepalikuši tieši disleksijas jautājumā, jo nav vienotas prakses disleksijas diagnosticēšanā.
Mums nav tāda vienota testa vai pārbaudes materiāla, kas norādītu konkrēti – ir vai nav disleksija. Ir dažādi lasītprasmes noteikšanas testi, un Latvijā ir daudz labu, apmācītu un kompetentu logopēdu, kas var noteikt lasīšanas vai rakstīšanas traucējumus.
Tomēr ir sajūta, ka no diagnozes ”disleksija” mēs kaut kā izvairāmies vai baidāmies. Piemēram, pēc Hārvardas Universitātes pētījumu datiem, disleksija ir 7–10% bērnu. Savukārt Latvijā disleksija ir diagnosticēta tik mazam bērnu skaitam, ka tas nav pat viens procents. Man gan nav pieejami precīzi dati, jo Latvijā nav veikti pētījumi un apkopota informācija par disleksijas izplatību.”
”Pētījumi norāda, ka aptuveni 50 līdz 70% gadījumos disleksija ir iedzimta, ģenētiski pārmantota. Tā pārmantota no vecākiem, vecvecākiem, tuvākajiem radiniekiem.
Jāpiebilst, ka tagadējai vidējai paaudzei vai vecākiem cilvēkiem savulaik vēl retāk tika diagnosticēta disleksija, līdz ar to mēs nevaram spriest – ir vai nav bērns to pārmantojis. Taču tagad, kad pārbaudu bērnu un konstatēju disleksiju, runājot ar vecākiem, izrādās, ka lielākas vai mazākas grūtības ar lasīšanu ir arī kādam no vecākiem!” stāsta A. Palapa.
Vieglāk uztvert klausoties
Disleksija katram var izpausties dažādi – sākot no pašiem lasīšanas pamatiem līdz lasītā izpratnei.
”Jauc “b” un “d”, arī “p” burtus – tas ir ļoti tipiski, bet to novēroju ne tikai bērniem ar disleksiju.
Ir fonoloģiskie traucējumi – tās ir grūtības izprast sakarības starp burtiem un skaņām. Ļoti vienkāršots piemērs: bērnam jautājam – ar kādu burtu sākas vārds “ābols”. Viņš var nosaukt “ā”, bet viņš nespēj uzreiz atcerēties, kā šo burtu uzrakstīt. Un otrādi – viņš var skatīties uz kādu burtu vārdā un mēģināt atcerēties, kas tas par burtu, kā tas jāizrunā,” skaidro speciāliste.
A. Palapa norāda, ka tipiskam lasītājam parasti trīs četras reizes izlasītais vārds paliek tādā kā fotoatmiņā. Lasot vārdu piekto reizi, bērns to nosauc, necenšoties izlasīt katru burtu, zilbi. Bet, ja bērnam ir disleksija, tad vārds jāizlasa vismaz desmit reizes, lai tas sāktu iesēsties atmiņā.
Pat vienkāršākie vārdi šim bērnam ir tas pats, kā mēs mēģinātu izlasīt kādu medicīnisku terminu.
Lielākā vecumā jau veidojas grūtības ar sarežģītāka teksta izlasīšanu un uztveršanu, kas ātri vien var novest pie grūtībām loģiski, plaši un secīgi izteikties.
”Tādēļ mēs, logopēdi, uzsveram vecākiem, ka bērniem ir daudz jālasa priekšā, jārunā par dažādām tēmām ar viņiem, lai bagātinātu viņu valodu un paplašinātu vārdu krājumu. Lai bērns, kad tiek līdz lasīšanai, neapjūk pie katra otrā izlasītā vārda, jo tādu vārdu pirms tam nav dzirdējis. Tas ir svarīgi, jo vispirms mēs mācāmies lasīt, bet pēc tam lasām, lai mācītos un iegūtu jaunu informāciju. Ja ir grūtības ar lasīšanu, tātad būs grūtāk iegūt informāciju lasot,” viņa turpina stāstīt.
Taču ar informācijas uztveri klausoties visbiežāk problēmu nav. ”Ļoti noderīgas būtu audiogrāmatas, kādu Latvijā ir ļoti maz, bet tie būtu noderīgi rīki informācijas ieguvei. Pieejamas ir vien dažas mācību grāmatas audioierakstu versijā. Bet, ja jaunietim ar disleksiju jāmācās vēsture, bioloģija un jālasa plaša informācija kādā citā priekšmetā, tas nozīmē, ka viņam, patstāvīgi lasot, ir ļoti grūti izprast un apgūt to,” saka speciāliste.
Pieredze rāda, ka gadījumos, kad vecāki bērnam ir daudz lasījuši priekšā, bērnam ir plašāks vārdu krājums, bagātāka valoda un viņš prot loģiski, interesanti un plaši izteikties.
”Taču, tiklīdz bērnam jālasa pašam un vēlāk jāapraksta lasītais, var sanākt vien daži nesakarīgi teikumi. Un, ja bērnus vērtē tikai pēc uzrakstītā, tad…” pauž A. Palapa.
”Disleksijai ir dažādas smaguma pakāpes. Vieglākā variantā bērns lasīs lēnāk, juks vietām burti vārdā, bet smagākā versijā bērns lasa ļoti lēni, kļūdās katrā vārdā un izlasīto bieži neuztver. No lasītā var nosaukt vien pāris vārdus. Dažiem ir grūti iemācīties dzejoli no galvas, ja tas ir jālasa pašam, bet, ja vecāki izteiksmīgi lasa priekšā dzejolīti, viņš to uztver un iemācās ātrāk.”
Ietekmē pašvērtējumu
”Vecākiem uzsveram, ka sava bērna attīstība ir jāvēro jau no mazotnes. Ārzemju praksē lasīšanas grūtības jeb disleksijas pazīmes sāk konstatēt jau divu līdz trīs gadu vecumā. Taču Latvijā šobrīd drošāk disleksijas esamību varam izvērtēt, sākot ar 1. klases beigām, otro mācību gadu,
jo, uzsākot mācības 1. klasītē, ir bērni, kuri vēl neprot visus burtus, nevar savilkt zilbes vārdos, nav kopumā gatavi skolai, bet tā nav disleksija! Bērnam vienkārši vajadzīgs ilgāks laiks sākumposma apgūšanai.”
”Kas noteikti jāuzsver – disleksija nav slimība, tā nav medicīniska diagnoze. 70. gados medicīna nonāca pie secinājuma un atzinuma, ka tā nav slimība, to neārstē ar zālēm, bet gan strādā ar pedagoģiskām metodēm. Vairākos pētījumos minēts, ka intelekts disleksijas gadījumos ir vidējs vai stipri virs vidējā!” viņa uzsver.
Kā katram bērnam, arī bērniem ar disleksiju ir dažādas stiprās puses – viņi ir radoši, spēj saskatīt problēmām daudz risinājumu, ir zinātkāri.
”Lai arī disleksija kā traucējums nav pilnībā novēršams un ar to jāsadzīvo visu mūžu, izmantojot dažādas metodes, var uztrenēt un pilnveidot lasītprasmi, piemēram, lasot zilbju rindas, vārdus, ne-vārdus un pildot dažādus citus lasīšanas uzdevumus,” viņa norāda uz risinājumiem.
”Bieži ir maldīgs priekšstats, ka šie bērni ir slinki, izlaisti, nav motivēti lasīt. Bet tā noteikti nav! Šiem bērniem lasīšana prasa daudz lielāku piepūli un laiku nekā citiem.”
”Noteikti, kas vēl ir jāmin un jāuzsver, – disleksija ļoti ietekmē bērna pašvērtējumu. Tādēļ pastiprināti jāstrādā ar to, jo disleksijas gadījumā tas bieži ir ļoti zems. Ir jāizvirza mazāki mērķi, kuri bērnam ir vieglāk sasniedzami. Jāpriecājas par katra mazā šķēršļa pārvarēšanu, jāslavē par mazāku un lielāku mērķu sasniegšanu.”