Sarīkojumā piedalījās 20 daudzbērnu ģimenes un ģimenes, kuras atgriezušās dzimtenē pēc ilgstošas prombūtnes.

Starp lūgtajiem viesiem bija Bērziņu ģimene no Liepājas un Knešu-Šmitu ģimene no Dienvidkurzemes novada Cīravas.

Aktīvi un rosīgi

Edgara un Anetes Bērziņu ģimenē aug trīs bērni. Vecākajam dēlam Oskaram ir astoņi gadi, viņš šogad mācās 2. klasē, trenējas futbolā, nodarbojas ar peldēšanu un ir uzņemts par mazskautu. Nākotnē viņš vēlas kļūt par futbolistu, viņam patīk lego un zīmēt.

Vidējam dēlam Viesturam tūlīt būs pieci gadi, viņš apmeklē bērnudārzu, ir kustīgs kā ūdenszāle. Arī spēlē futbolu un mācās peldēt. Viesturam patīk dejot, dziedāt un dauzīties.

Savukārt mazajai māsiņai Laumai ir tikai viens gads, un lielie pasaules atklājumi tikai sākas, taču viņai ir viedoklis par visām lietām un no rītiem vienmēr labs garastāvoklis.

Bērziņi paši sevi raksturo kā aktīvu un rosīgu ģimeni.

Edgars, kura dzimtas saknes ir meklējamas Druvā, strādā par siltumtīklu inženieri. Viņa sirdslieta gan ir orientēšanās sports.

Divu gadu garumā Liepājas pašvaldībā iesaistījies projektā, lai katru liepājnieku varētu iepazīstināt ar orientēšanos, aktīvu dzīvesveidu un prieku doties un būt dabā.

Pašreiz viņš vada orientēšanās pulciņu O. Kalpaka vidusskolā, savukārt Liepājas Valsts tehnikumā un Rīgas Tehniskajā universitātē māca ģeodēziju.

Edgaram lielu gandarījumu sniedz darbs ar jauniešiem, kaut ko viņiem iemācīt ir ļoti aizraujoši, un tas arī neļauj iesūnot.

Anete nāk no Liepājas. Pavisam nesen viņa atgriezusies darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Meitiņa Lauma sākusi savus mājdārziņa piedzīvojumus.

Anete ikdienā strādā telpiskās plānošanas nozarē. Viņa aktīvi iesaistās arī brīvprātīgajā darbā, ar iedzīvotāju līdzdalības veicināšanu – bērnu un jauniešu iesaisti pilsētplānošanas procesos, meiteņu un sieviešu iedrošināšanu izvēlēties IT karjeru.

Saistībā ar profesionālo darbību Anete pasniedz lekcijas Liepājas Universitātē un vienmēr priecājas redzēt, kā studenti pilnveido savu izaugsmi mācību procesā.

“Viss notiek pa īstam”

“Es vienkārši smaidīju, neko neteicu, mazliet papriecājos,” atbild vecākais dēls Oskars, vaicāts, kā uztvēris ziņu, ka būs jādodas satikt Valsts prezidents. “Nevarēja īsti noteikt, vai tētis ir sajūsmināts, mamma gan bija,” zēns atminas.

Tētis Edgars atklāj, ka tas neesot bijis pārsteigums, jo sākotnēji viņiem pašvaldība jautājusi, vai viņi piekristu, ka tiek nominēti. “Tas bija ļoti negaidīti,” viņš atzīst, un, protams, pagodinājumam piekrituši.

Tomēr no visas Latvijas tiek nominēts liels ģimeņu skaits. Atnākot ielūgumam no Valsts kancelejas, sapratuši, ka ir izvēlēti, un “viss notiek pa īstam”.

Sveikšana notika 6. decembrī, un tā diena palikusi atmiņā kā neparasts piedzīvojums. “Rīgas pils vispār kā būve jau šķiet tāds cietoksnis, kurā tik vienkārši nemaz nav iekļūt,” saka mamma Anete.

“Drošības pārbaudes, protokola ievērošana… Tas mums viss bija kaut kas jauns.”

Savukārt tikšanās ar E. Rinkēviču izvērtusies ļoti jauka. “Bija tiešām sajūta, ka prezidents ir ar mums, nevis ir viņš un mēs,” piedzīvotajā dalās tētis Edgars.

“Bija tiešām forši dzirdēt labos vārdus par Latvijas ģimenēm, par to, ko tās dara, kāpēc ir izvirzītas. Pašvaldības par saviem cilvēkiem prot sirsnīgi un ļoti mīļi izteikties. Ikvienu ģimeni sveica ar skaļiem aplausiem.

Jā, arī mūsos pašos tas ir cēlis pašapziņu.

Redzējām, cik daudz ir cilvēku, kas spēj darīt un paveikt lielas lietas. Mēs gan neko sevišķu neesam paveikuši, darām tādas ikdienišķas lietas, paši sev, saviem bērniem. Ikdiena jau pamatā grozās par un ap viņiem.”

Anete un Edgars iepazinās Latvijas Universitātē. “Es mācījos ģeogrāfos, bet viņš – ģeologos. Bet tikpat labi mēs varējām iepazīties Jelgavā zīdainīšu vecumā, jo mūsu abu vecāki tur ir vienā laikā studējuši,” par to, kā dzīvē notiek, pasmaida Anete.

“Kopā esam 10 gadus, no tiem precējušies astoņus. Es nejūtu, ka laiks tik ātri iet uz priekšu.”

Uz Liepāju no Rīgas pāris pārcēlies drīz pēc studiju beigšanas, tolaik bija piedzimis Oskars. Šķitis, ka nav labākas vietas, kur audzināt dēlu. Par to ir pārliecināti joprojām.

Tauku bumba Rīgas putniņiem

Cīravnieku Šmitu ģimeni uzaicināja uz tradicionālo Ziemassvētku sarīkojumu Rīgas pilī. Viņi tikās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču un kopā ar citām kuplām Latvijas ģimenēm iededza egli pie pils.

Tētis Uldis, mamma Katrīna un viņu meitas Šarlote, Sofija un Marija no Rīgas pārbrauca iespaidu pilni.

“Pasākums bija svinīgs, bet vienkāršs, labestīgā gaisotnē.

Cilvēki jutās brīvi, bērni skraidīja apkārt. Bija jauks koncerts, tajā dziedāja arī dziesmu, ko Marija prot,” Katrīnai patika arī novērot, cik vienkārši izturējās prezidents.

Ģimenēm ārā pie egles bija uzklāti galdiņi ar karsto dzērienu, un viņš piegāja aprunāties. Bērni jautāja, ko viņi gribēja zināt, kāda sieviete ilgi stāstīja par savu dzīvi… Prezidents uzrunāja arī Uldi.

“Uz pasākumu bija jāņem līdzi egles rotājums. Uldis uztaisīja garu karekli ar ābolu un tauku bumbu putniņiem,” Katrīna iesāk stāstu par pārpratumu, kas liek pasmaidīt.

“Taču tad, kad mūs instruēja par pasākuma gaitu, sapratām, ka rotājums bija jāsagādā eglei pils zālē.

Protams, ka tajā mēs savējo nekarinājām.”

Kad ģimenes izgāja iedegt egli pie pils, Uldis savu darinājumu iekāra tajā. Prezidents pamanīja, piegāja, un Uldim bija jāpastāsta, ko uztaisījis.

“Visas ģimenes, ko redzējām, ir lieli malači. Tās izskatījās jaukas, bet es zinu, ka daudzām arī nebija tik vienkārši būt tajā pasākumā. Tāpēc ka vienmēr liekas – kāpēc mēs? Ir taču labākas, lielākas ģimenes par mūsējo,” Uldis dalās pārdomās, ka redzamais ir vien aisberga virspuse.

Daudz lielāka ir neredzamā, kurā slēpjas rūpes un problēmas. “Mums trīs bērni, bet citiem ir pieci, astoņi. Ikdiena nav vienkārša – daudz jāstrādā un jārūpējas, lai viss būtu labi. Ir liela atbildība par ģimeni.”

Ir laiks nodarbībām

Šmitu trejmeitiņas mācās mājās Vislatvijas vidusskolas tālmācības programmā.

Marijai seši gadi, viņa nākamgad būs pirmklasniece. Mamma domā, ka viņa 1. klases vielu jau apguvusi, skatoties, ko dara māsas. Mazā bija blakus mammai, kad viņa palīdzēja mācīties vidējai māsai.

Marija arī dzied Liepājā “POP/ROK skolā” ansamblī un jāj ar zirgu Lieģos, Jātnieku sporta klubā.  

Sofija – 3. klasē. Laba zīmētāja.

“Viņa nav mācījusies mākslas skolā, bet šī spēja ļoti attīstīta.

Viņa dzimšanas dienā uzdāvināja manu portretu, uzzīmēja no fotogrāfijas tā, ka arī var pazīt mani,” stāsta Katrīna.

Sofijai dažādas nodarbības Aizputes Sociālajā centrā. Tās palīdz uzlabot veselību un vajadzīgas attīstībai. Fizioterapija, logopēdijas, mūzikas terapijas, Montesori pedagoģijas nodarbības un citas.

Šarlote mācās 8. klasē. Vecāki saka: mācībās patstāvīga. Arī apmeklē individuālas vokālās nodarbības “POP/ROK skolā”, tāpat kā mazā māsa, trenējas jāšanas sportā. Ir pabeigusi Aizputes Mākslas skolu.

Vecākiem sanāk braukāšana gan uz Aizputi, gan Liepāju. Katrīna pasmaida – uz septiņus kilometrus attālo Aizputi var rēķināt kā braukšanu pa Liepāju, ja dzīvo vienā malā, bet jānokļūst darbā pilsētas otrā malā. Un līdz Liepājai Šmitiem arī – gandrīz tik, cik Katrīnas brālim Rīgā no mājām līdz darbam.

Vēl nedēļas plānā jāierēķina arī braukšana uz Kazdangu, turp visas ģimenes meitenes dodas vingrot. Tā ka ceļā ar bērniem – katru darbdienu. Galvenā meiteņu laika plānotāja un vadātāja ir mamma, Uldis ved vien tad, ja nav aizbraucis darbā.

“Cilvēki iedomājas – ja dzīvo mežā, tad neko neredz, nekur netiek, dzīve apstājas,”

Katrīna pasmaida par stereotipu.

“Patiesībā es tagad biežāk kaut kur tieku nekā, kad dzīvoju Liepājā. Tad man bija tikai darbs-mājas. Tagad jābrauc daudz, bet es piekrītu teicienam – jo vairāk dara, jo vairāk var paspēt.”

Izvēlas mācību vidi

Vecāki atklāj, ka ir vairāki faktori, kas likuši nosliekties uz tālmācību. Viņiem īsti nepatīk, ka bērni skolā nonāk vidē, ko nevar izvēlēties.

Jā, tur iespējams socializēties, taču arī starpbrīžos skan tāda valoda, kādu viņi meitām nenovēl dzirdēt. Un attiecības starp bērniem ir ne tikai draudzīgas; kāpēc lai būtu jāpieredz strīdi un apcelšana?

Uz skolu taču iet mācīties, nevis pārvarēt grūtības.

Izglītība ir sistēma, kas bērnus attīsta, tajā pašā laikā skolas vide atstāj uz viņiem arī negatīvu iespaidu. Šmiti to zina, jo vecākā meita sākumskolas klasēs apmeklēja skolu. Vecāki pieredzēja slimošanu, jo izglītības iestādēs klejo vīrusi; mācību process sanāk saraustīts.

Stundas ierobežo – nevar apmeklēt nodarbības, kas patīk, jo to laikā jābūt skolā. Un ir gara darbdiena – kā divas maiņas, jo pēc stundām vēl mājas darbu pildīšana. Īsti nav, kad atpūsties, darīt ko tīkamu.

“Arī tagad ir mācību slodze, īpaši Šarlotei 8. klasē, taču meitenes var plānot laiku, kad izpildīs uzdevumus. Piemēram, mēneša kontroldarbi jānodod līdz pēdējam datumam. Kad izmācās, tad izpilda,” Katrīna gan uzsver, ka mācības mājās prasa lielu atbildību, gribasspēku un pašdisciplīnu. Taču tā ne vienmēr ir, gribas taču arī paslinkot.

Meitas daudz iemācās dzīvei – plānot laiku, saprast, kas svarīgāks un jāizdara vispirms. Un dara nevis tāpēc, ka skolotāja liek, bet tāpēc, ka viņām vajadzīgs. Tiesa, sākuma gados bija nepieciešams daudz palīdzēt, tā ka – vecāku nopelnu nevar pārvērtēt.

“Es domāju, šim mācīšanās veidam būs rezultāts.

To neredzi šodien vai rīt, jo tas ir ilgtermiņa projekts. Pēc gadiem pieciem, kad Šarlote būs vidusskolas vecumā, viņai būs cits apziņas un sapratnes līmenis,” Uldis domā, ka viss būs kārtībā.

Atklāti arī atzīst, ka bijuši šaubu mirkļi, vai mācību programmas izvēle bijusi pareiza.

Atšķirībā no citiem bērniem, kuru pa dienu nav mājās, Šmitu bērniem ir katram savi pienākumi – darbi, kas jāizdara. Lielākoties tie ir tīrīšana – nomazgāt traukus, slaucīt grīdas, salocīt izžuvušas drēbes.

Viņas piedalās vecāku ikdienas darbos un redz, kā ģimenē rodas nauda.

Uzņem apmeklētājus

Katrīna ir liepājniece, Uldis – cīravnieks. Abi satikās Liepājā, un tur arī ģimene sāka dzīvot. Taču pirms septiņiem gadiem nopirka māju – “Krišjāņus” Ulda dzimtajā pagastā.

Nu tā kļuvusi plaši pazīstama, tāpēc ka saimnieks tai blakus izveidojis “Meža dizaina dārzu”. Tajā uzņem apmeklētājus gan vasarā, gan ziemā. Izšķūrē takas un ved ciemiņus dārzā arī pa sniegu.

Tagad ģimene jau sagatavojusi Ziemassvētku programmu. Katrīna to vada, bet Šarlote piedalās, būdama tēls. Šogad viņa – Feja.

Arī vasarā vecākā meita strādā dārzā – aplej stādus, viņa arī krāmē malku, bet “Māju kafejnīcas dienās” apkalpo klientus. “Krišjāņi” akcijā iesaistījušies jau vairākus gadus.

Uldim un Katrīnai labi palīgi un atbalstītāji ir viņu vecāki. Ulda mamma ir netālu Cīravā un, cik var, pavada laiku ar mazmeitām, iedod atelpas brīdi dēlam un vedeklai. Tētis aizņemtāks, jo daudz strādā un braukā.

Savukārt Katrīnas tētis dzīvo Liepājā, ar viņu arī tiekas retāk. Tā ka ome ar mazbērniem visvairāk.

Ir vieglāk dzīvot, kad vecāki tuvumā, atzīst Uldis un Katrīna.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.