Drīz būs gads, kopš viņš strādā par meistaru “VeAn Tattoo” salonā Liepājā. “Izskatās, ka šī ir vieta, kur varētu arī uzkavēties,” saka tetovētājs.

–  Dredi, pīrsings, tetovējumi, tuneļi ausīs. Tevi pūlī noteikti nevar nepamanīt. Vai ir viegli būt atšķirīgam mūsu salīdzinoši mazajā sabiedrībā?

–  Jā, ja esi tāds, kāds esi, un necenties būt kāds cits. Ja esi pārliecināts par sevi.

Kad biju neitrāls, vairāk sabiedrībā iekļaujošs tēls, man apkārtējie veltīja daudz vairāk uzmanības nekā tagad.

Varbūt uz mani tagad ir biežāk vērsti skatieni, taču es tos nepamanu.

Jau ļoti sen izskatos šādi.

–  Tad liepājnieki tevi ir pieņēmuši?

–  Noteikti. To ļoti labi var redzēt mazā bērnā, kurš netēlos. Kad viņš pagriežas, paskatās un ir nulle reakcijas, tad saproti, ka nekas tāds tur nav.

Tāpat arī ar pieaugušajiem. Piemēram, veca tantiņa pienāk pie manis un pasaka: jaunieti, tu izskaties lieliski un tavi mati ir skaisti!

Ļoti daudzi mudina būt tādam, kāds esi.

–  No kurienes tu esi?

–  No Aizkraukles. Tur esmu dzīvojis, mācījies, pabeidzis vidusskolu. Tad sekoja Rīga, ārzemes. Esmu pabijis daudzās valstīs. Tāpēc man ir tāds akcents – nemaz nevaru saprast, no kurienes. Droši vien daudzvalodības dēļ.

–  Un kādi vēji tevi atpūta uz Liepāju?

–  Tie arī laikam bija vēji, kas atpūta (smejas). Zināju, ka ir tāda vieta Liepāja, taču nekad šeit nebiju bijis. Atbraucu to apskatīt pirms kādiem diviem gadiem un sapratu, ka varbūt jādod iespēja arī šai pilsētai.

Lai pārceltos, gan bija nepieciešams zināms laiks. Tobrīd dzīvoju Latvijas citā pusē – Rīgā, Pierīgā, kur man bija sava iedzīve, darbs, klienti.

Tas ir liels solis pārcelties uz jaunu pilsētu, kur tu nevienu nepazīsti.

Gadu nodzīvoju arī Priekulē. Uz turieni devos, lai apkopotu domas. Salauzu roku un, lai apturētu savu ātro dzīves ritmu, devos uz vietu, kur mani neviens nepazīst un kur esmu vistālāk no visiem.

–  Ar ko Liepāja tevi paņēma?

–  Ar cilvēkiem, kuri nesteidzas, ir mierīgi, nosvērti. Jūra, protams. Kāpas ir ļoti skaistas. Septembrī savā dzimšanas dienā aizgāju paskatīties uz jūru, viegli kāpās atgūlos un nemaz vēju nesajutu.

Neiepūta nevienu smilti acī, un es nospriedu – kāpēc man jābrauc kaut kur citur!

Iepriekš dzīvoju Spānijā un daudzas siltās zemes izbaudīju, bet Liepājas pludmale man šķita vairāk pievilcīga. Šeit ir cilvēki, kas runā manā valodā un mani saprot.

–  Uz ārzemēm devies, lai nopelnītu?

–  Nē. Mums Latvijā vasaras ir diezgan īsas, un es vēlējos ilgāk pabaudīt siltumu. Kad pabeidzu 12. klasi, kādu laiku pamācījos biznesa koledžā un, kad pienāca vasara, devos uz Kipru. Ar savu labu draudzeni iesēdāmies lidmašīnā un aizlidojām.

Bija doma tur pastrādāt divus mēnešus, izbaudīt kārtīgu vasaru un atgriezties. Taču, kad 18-gadīga puikas kontā iekrita pirmā alga, visa vēlēšanās turpināt mācīties pārgāja. Tā es tur nodzīvoju kādus trīs gadus.

Pirmos trīs mēnešus strādāju par viesmīli, jo nekādas darba pieredzes nebija. Taču ātri vien iekārtojos darbā par bārmeni.

Tomēr man ātri lietas apnīk – kad viena profesija apgūta, man vajag nākamo.

Kad sapratu, ka šajā darbā esmu piepildījis savu sapni, sāku strādāt par pludmales glābēju. Izglābu desmit slīcējiem dzīvību.

Sapratu, ka šis darbs ir ļoti atbildīgs – ja cilvēku neizdosies izglābt, tad būs lielas nepatikšanas. Nevēlējos turpināt uzņemties tik lielu atbildību. Un arī samaksa, salīdzinot ar viesmīļa darbu, bija smieklīga.

Pārgāju uz citu darbu. Pamēģināju restaurēt bagātnieku mājas, jo man jau bija iepriekšēja pieredze, sadarbojoties ar kādu ģimenes uzņēmumu restaurācijas darbos Bauskas pilī un Baldones pilī – mūzikas skolā.

Pēc tam vēl šur tur pastrādāju, tai skaitā atkal par bārmeni, bet pēc tam devos uz Spāniju – Malagu. Skaista vieta, jauks klimats.

Tā ir vieta, kur vecumdienās būs jāatgriežas.

Taču līdz tam vēl ļoti, ļoti daudz jāstrādā, lai pēc tam varētu nestrādāt.

Tad devos atpakaļ uz Latviju, apprecējos, šķīros, tad devos uz Norvēģiju, pēc tam atkal uz Latviju – Rīgu, kur atkal apprecējos un šķīros. Tagad esmu šeit.

–  Kāpēc atgriezies Latvijā?

–  Lielā mērā valodas un cilvēku dēļ. Tur tomēr ir cita kultūra. Spānijā divu nedēļu laikā spāņu valodu apguvu tik daudz, lai brīvi varētu sarunāties uz ielas. Taču, lai arī kā tu censtos, tur esi svešinieks.

–  Tev visu mūžu paticis gleznot. Kurā brīdī izlēmi, ka māksla jāveido uz cilvēku ķermeņiem?

–  Jā, māksla mani saistījusi visu manu dzīvi, kaut arī neesmu mācījies nevienā mākslas skolā. Arī skolā zīmēšanā nebiju sekmīgs.

Visu dzīvi esmu darījis tikai to, ko pats esmu gribējis.

Man nekas netika liegts. Nāku no solīdas ģimenes – pieklājīgas un kārtīgas. Es tajā esmu melnā vārna.

–  Esi dumpinieks?

–  Varbūt ne dumpinieks, bet vienkārši brīvs cilvēks. Zīmēt jau sāku mazotnē, bet, kad man bija pāri 20 gadiem un es no ārzemēm atgriezos Latvijā, ieradās kāds mans paziņa, kuram bija tetovējums uz kakla.

Aizkrauklē nebija neviena tetovēšanas salona, ne arī kāds tetovēšanas meistars. Aizdomājos, ka varbūt man izmēģināt spēkus tetovēšanā.

Internetā pasūtīju visu, kas nepieciešams tetovēšanai, lai gan īsti nezināju, ko meklēt. Toreiz nebija tā, kā šodien, kad atveri jūtūbu un visa informācija ir priekšā. Kaut kādu gatavo komplektu pasūtīju.

Man, kā jau puikam no rajona, bija daudz draugu un draudzeņu. Viņiem visiem pēkšņi uzreiz vajadzēja tetovējumu. Tā es sāku, un otrais cilvēks, kam taisīju tetovējumu, par to arī samaksāja, lai gan es neprasīju.

–  Pirmo tetovējumu atceries?

–  Jā, tie bija latviešu raksti – Auseklis, Jumis un Māras zīme.

–  Bija bail, roka nedrebēja?

–  Nē, es zināju, ka man visas lietas padodas akurāti.

–  Pašam uz ķermeņa jau bija tetovējumi?

–  Nē, sākotnēji es nemaz negribēju tetovējumus! Pirmos divus gadus tetovēju paralēli darbam, jo strādāju arī labā amatā šokolādes zefīru rūpnīcā Aizkrauklē. Alga bija laba, līdz ar to varēju atļauties nopirkt tetovēšanai vajadzīgās iekārtas.

Kaut kādā brīdī sapratu, ka nopietnāk jāpievēršas tetovēšanai. Nodibināju uzņēmumu SIA “Dzintis”, kas darbojas joprojām, tagad gan tas nodots mammai.

Tas bija daudznozaru uzņēmums, kas darbojās arī celtniecībā – būvējām mājas, uzstādījām biogāzes iekārtas.

Iestājos tattoo skolā Rīgā un 2014. gadā to pabeidzu. Nu jau desmit gadus esmu profesionāls tetovētājs.

Aizkrauklē atvēru savu salonu, pie manis strādāja arī citi meistari. Biju pirmais tetovēšanas meistars starp Rīgu un Daugavpili.

–  Un kas ir pirmais zīmējums, kas tapa uz tava ķermeņa?

–  Ēģiptiešu dievs ar suņa seju, kam nāk līdzi aizsargspējas – melnā armija. Tas uztetovēts uz kājas. Tad sekoja ķeltu raksti.

–  Tad bija āķis lūpā un gribējās vēl un vēl?

–  Pastāv robeža starp ir un nav. Kad saņemies tetovējumam, tad saproti, ka tas ir spēcīgi. Tas tomēr ir process, kad tevī ievada adatu.

Kad izej tam cauri, saproti, ka tas ir sava veida rituāls.

Tam ir jāplāno savs laiks, jāgatavojas psiholoģiski, jo saproti, ka tev darīs pāri. Tu par to maksāsi naudu, gaidīsi rindā, pēc tam nekustīgs sēdēsi, klausīsi, ko tev saka, un uzvedīsies labi.

Tad, kad skaties uz citiem cilvēkiem ar tetovējumiem, tu saproti, ka arī viņš tam gājis cauri, un tad rodas tāda kā saikne.

–  Cik tev ir tetovējumu?

–  Tas viss ir viens liels tetovējums.

–  Tev pat ir tetovējums uz deniņiem, tomēr seju neesi uzdrošinājies apzīmēt.

–  (Smejas.) Mamma novilka “nē” robežu, sakot:

“Dēls, visu cieņu – tu visu dzīvi esi darījis, ko gribējis, izvēlējies pats savu ceļu un nekas tev nebija liegts…”

Sarunājām, ka uz sejas tetovējumu netaisīšu.

–  Esi vienīgais ģimenē?

–   Man ir māsa. Viņa ir zobu tehniķe – zobārsta palīgs. Tagad viņa mācās par zobu dakteri, kas liks protēzes un implantus.

–  Kādi tetovējumi šobrīd ir modē?

–  Melnbaltais reālisms. Tetovēšanas meistari nonākuši līdz tādam līmenim, ka uz ķermeņa var uztetovēt tādu pašu attēlu kā fotogrāfijā un pat vēl labāku pēc kontrasta. Vienalga – cilvēku, suni, kaķi vai dabas skatu.

Cilvēki gatavi maksāt lielu naudu par seansu, lai dabūtu tieši to, ko viņi redz tajā bildē.

–  Katram meistaram ir savs stils. Kas ir tavējais?

–  Strādāju ar visiem stiliem. Arī gatavoju dizainus visos stilos. Liepājas studijā pasniedzu tetovēšanas kursus.

Man ir lielas zināšanas, un es turpinu tās pilnveidot – braukt uz konvencijām, tiešsaistē skatīties citu meistaru intervijas.

Esmu ieinteresēts savu līmeni nemitīgi celt, citādi man nebūs intereses turpināt darboties. Tas nebūšu es, kas paliks uz vietas.

–  Vai esi mēģinājis savus klientus atrunāt no kāda konkrēta tetovējuma?

–  Jā, katru dienu kāds atnāk ar savu ideju. Nav runa par to, ka zīmējums būtu muļķīgs – ne man to vērtēt un lemt. Runa ir par vietu, kur viņš šo tetovējumu vēlas, un zīmējuma izmēru.

Ja jauns puika vēlas kaut ko muļķīgu uztetovēt uz rokas, gan es, gan mūsu salona otrs meistars, visdrīzāk to atteiksies darīt.

Nav runa par naudu. Cilvēkam ar šo tetovējumu būs jāsadzīvo visu mūžu, un es par to būšu atbildīgs.

Galvenais ir mana kā meistara reputācija, kas ir atkarīga no darba kvalitātes. Iedomājieties – viens, otrs, trešais būs izvēlējies draņķīgu dizainu, bet pēc tam satiksies ar tiem, kuriem ir foršie tetovējumi. Un viņi pajautās: “Kas tev tetovēja? Ā, Dzintis šitā tetovē?! Laikam pie viņa neiešu.”

Tāpēc arī es esmu tas, kurš pieņem lēmumu – jā vai nē, jo tur tomēr būs mans paraksts.

–  Cik vecs bijis tavs vecākais klients?

–  70 gadus veca sieviete. Kaut kad jaunībā viņai bija iekodis kaķis un uz kājas palikušas divas rētas, kas viņai traucēja. Uzzīmēju skaistu taureni.

Vecākiem cilvēkiem esmu arī atteicis. Kāda 85-gadīga tante reiz atnāca un teica, ka vēlas tetovējumu. Teicu nē, jo ir jāsaprot, ka tetovējuma dzīšanas process atkarīgs no cilvēka pH līmeņa, svarīga arī aknu darbība.

Ja ir problēmas ar aknām, ja āda ir sausa, tad tetovējums, iespējams, nesadzīs. Šādus riskus neuzņemamies.

Tiklīdz vizuāli redzams, ka cilvēkam ir, piemēram, kaut kādi izsitumi, tetovējuma nebūs.

–  Kādu tetovējumu kundze vēlējās?

–  Savu kaķi (smejas). Tas gan bija Itālijā, pilsētiņā pie Milānas, kad ciemojos pie māsas. Kaimiņu tante bija padzirdējusi, ka es taisu tetovējumus.

–  Spriežot pēc foto tavā feisbukā, esi izmēģinājis arī savdabīgu nodarbi – karāšanos āķos.

–  Jā, to sauc par “body suspension”. Kad tavs ķermenis ar āķi, kas ievietots mugurā aiz ādas, tiek iekarināts šūpolēs.

Tas ir tāds kā rituāla veida pasākums, kurā bieži vien piedalās vairāk cilvēku.

Liepājā redzu, ka īsti ne publiski, ne arī kādā slēgtā pasākumā nekas tāds nenotiek. Ir arī doma kaut ko ieviest – kādu šovu uztaisīt.

–  Tas taču ir sāpīgi, vai ne?

–  Nav! Kad tam gatavojies, tu saproti, ka kaut kādas emocijas noteikti būs. Kad līdz tam nonāc, pārņem adrenalīns. Tas ir tas, ko sevī īsti nevaram nokontrolēt. Ir bailes, satraukums – pilns ar adrenalīnu, un tu neko nejūti.

Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem, kas nāk pie mums taisīt pīrsingu. Neviens nesaka: “Au!” Nedaudz sabijies atnāk, bet, kad dur ar profesionālu pīrsinga adatu, kas ir ar lāzeri asināta, tā ādai izslīd cauri kā ar sviestu sasmērēta. Pēc tam cilvēks izbrīnījies saka: “Un tas ir viss?”

Tāpat ir ar karināšanos āķos. Mugurā kupra daļā tiek izdurti āķi, un viss.

–  Tā nav vēlme sev nodarīt sāpes?

–  Nē, sāpes nav patīkamas. Man tās noteikti nepatīk. Negribu, lai man iekniebj un ieskrāpē. Galīgi nē.

–  Kā vēl tu ķer adrenalīnu?

–  Ātrums. Es braucu ar mašīnu – prātīgi, bet ātri. Tas varbūt arī lēciens no klints. Esmu ūdenī lēcis no 15 metrus augstas klints.

–  Šķiet, tu staigā pa naža asmeni.

–  Cerams (smejas). Kā jau teicu, man nekas dzīvē nav liegts, līdz ar to daudz ko esmu jau ļoti agri pamēģinājis. Man vairs nav interesanti, vajag kaut ko vēl – kaut ko vairāk, citādāk, ātrāk.

Vizītkarte

Dzintis Ločmelis

• Tetovēšanas studijas “VeAn Tattoo” meistars un pasniedzējs.  
• Dzimis 1988. gada 8. septembrī Latgalē.
• Absolvējis Aizkraukles novada ģimnāziju.
• Latvijā nodarbojies ar uzņēmējdarbību, dzīvojis un strādājis Kiprā un Spānijā.
• Hobiji saistīti ar darbu – pīrsings un tetovēšana.
• Sevi raksturo kā darbaholiķi.
• Iesauka – Dzī kungs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.