Ilze Ozoliņa
"Kurzemes Vārds"
– Kas jūs no Bikstiem atvilināja uz Liepāju?
Sapnis! Man bija 54 māsīcas, bet brālēnu vēl vairāk. Vecvecākiem bija 11 bērni – septiņi dēli un četras meitas, katram no viņiem arī pa desmit bērniem. Tikai maniem vecākiem mēs bijām četri. Reiz Bikstos radu salidojumā sapulcējāmies apmēram 200 Eņģeļi. Taču no visiem Eņģeļiem tikai viens ir jūrnieks.
Kad biju mazs knēvelītis, krustmāte man uzdāvināja Žila Verna grāmatu “Mazais kapteinis”.
7.klasē bija jāraksta sacerējums par to, kas tu būsi, kad izaugsi liels. Man draugs Jānis Vasiļjevs uzrakstīja, ka viņš būs mehanizators, bet es, ka būšu jūrnieks. Skolotāja pēc tam klases priekšā teica, ka redz, mums ir divi sapņotāji.
Visi smējās, taču tā dzīvē iznāca, ka Jānis pabeidza tehnikumu un tiešām kļuva par mehanizatoru, bet es par jūrnieku.
1963.gadā atbraucu uz Liepāju, iestājos jūrskolā, lai izmācītos par kuģa vadītāju. Jau tā paša gada 6.septembrī ar burinieku devos praksē.
– Tik ātri jau palaida jūrā?
– Jā, un tas bija labi. Man toreiz bija nepilni 16 gadi, biju beidzis astoņas klases. Taču – aiziet! Uzvilkām buras un pa Baltijas jūru dragājām trīs mēnešus. Gājām uz Pioņersku, Baltijsku, Kaļiņingradu, Gotlandi, Pēterburgu, no turienes uz Kronštati, pēc tam atpakaļ uz Rīgu.
Mājās pārnācām jaunajā gadā. Mums līdzi pat ziemas apavu un apģērba nebija, tik vien kā jūrnieka krekls jeb keļņaška. Visi bijām pārsaluši un izsalkuši. Kad šī izklaide beidzās, uzreiz kādi četri čaļi norakstījās, jo saprata, ka tas nav priekš viņiem.
Tagad tā nav. Piemēram, mans brāļa dēls divarpus gadus nomācījās Jūras akadēmijā, tikai tad pirmo reizi devās praksē un saprata, ka viņam tas galīgi nepatīk. Nomācījās vidusskolā, pēc tam akadēmijā, bet viss kaķim zem astes. Labāk uzreiz iziet praksi, lai saprastu – patīk vai nepatīk.
– Jums tātad patika.
– Man patika, jūra bija mana mīlestība. 1966.gadā zvejnieku kolhozā “Boļševiks” biju pirmajā praksē uz RB tipa koka kuģīša. Pēc tam man prakse bija uz zvejas kuģa pie kapteiņa Vladimira Einiņa. Viņš bija stingrs, kārtīgs, jūras dulls kapteinis. Es pēc tam paliku tāds pats jūras dulls. Vandi pa jūru, grāb zivis – tas ir kā narkotikas.
Ar jūru ir tāpat, kā iekrist azartspēlēs. Cits var no tā izrauties, cits nevar. Uztaisi plānu, kuģa rūmes pilnas zivīm, bet tev vajag vēl un vēl, velc un tralē, nav miera.
Tajā laikā bija tā: cik daudz nozvejoji, tik arī tev bija kabatā. Ja citi taisīja gada plānu, man bija trīs gadu plāns. “Boļševikā” uz zvejas kuģiem nostrādāju 25 gadus.
– Ko zvejojāt?
– Visu ko. Meitenes gan tur neķērās, tikai zivis (smejas). Zvejojām daudz kur – Atlantijas okeānā, pie Kanādas un Amerikas krastiem, Ziemeļjūrā, Āfrikā utt.
– Kurš bija jūsu pirmais kuģis kā kapteinim?
– Tas bija TB-8. Padomju laikā kuģiem nosaukumu nebija, tikai numuri. Es tad vēl biju 23 gadus vecs puišelis. Pretī man bija riktīgi veči, kuri sprieda: redzēs, redzēs, ko tas puišelis tagad darīs.
Es sapratu, ja palaidīšos, tad nekā laba nebūs. Neslēpšu, biju nesaudzīgs. Toties krastā, kad vīri gāja uz kasi pēc naudas, visi par nopelnīto bija priecīgi.
Pēc tam jau vīri stāvēja rindā, lai tiktu pie Eņģeļa uz kuģa. Domāju, ka vēl tagad es ietu jūrā, ja nebūtu sapinies ar to “Kuras” priekšsēdētāja padarīšanu.
– Šķiet, jūs pēc “Kursas” vadītāja amata nemaz netīkojāt.
– Es negribēju. Uz šo amatu bija četri pretendenti, divi no tiem bija tādi, ka nodomāju: nu velns parāvis, ja šie grib pieteikties, tad es arī tā darīšu. Vismaz viņiem atņemšu kaut kādas balsis, lai Ziedoni Juškevicu ievēlē.
Iznāca, ka ievēlēja mani. Neko nevarēja darīt, biju sprukās. Domāju, ak, kungs, ko es esmu izdarījis. Bet nekas, tas bija liktenis, milzīga dzīves skola. “Kursu” vadīju divus gadus.
Pēc tam, 1992.gadā, kad jau bija sākušies juku laiki, jūras lietu ministrs Andrejs Dandzbergs, ar kuru bijām čomaki, atbrauca uz teica: “Daini, tev jāiet strādāt uz borfu (Okeāna zvejas flotes bāze – I. O).” Es teicu, ka neiešu. Tur toreiz strādāja 4000 cilvēki, tas bija riktīgs imigrantu perēklis. Taču Dandzbergs teica: “Paies laiks, Latvija attīstīsies, bet ko tu cilvēkiem teiksi, kas esi bijis, ko Latvijas labā esi darījis? Tev tur bija jābūt, bet tu slēpies aiz kaut kādām mugurām!” Tik ilgi viņš mani vārdoja, kamēr apvārdoja. Tā es tur astoņu gadus nostrādāju.
– Tur jau gāja kā pa celmiem.
– Briesmīgi gāja. Pa nakti pa borfa teritoriju staigāju ar automātu plecā, obligāti kabatā viena pistole.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mani draugi, “Boļševika” auseklīši”, nāca no kuģiem zagt degvielu. Tie bija arī reketa laiki. Reketieriem maksāja visi. Arī tā ir bijis, ka aizved uz mežu un sadod pa ribām. Bet kam tu sūdzēsies?
Pirmais, ko borfā izdarīju, parakstīju rīkojumu par tūkstoš cilvēku atlaišanu. Nedomāju nevienu minūti. Tur bija Latvijā lielākā Interfronte, ar to visu es cīnījos. Tad bija nākamais sauklis, ka veidosim latviešu komandu. Bet kā lai izveido latviešu uzņēmumu, ja mums nav savu speciālistu, tie visi lielākoties bija krievi, baltkrievi.
Uz viena kuģa vajadzēja 72 cilvēkus, salasījām 56 latviešus, vairāk neviena nebija. Zvejoja, zvejoja, līdz diviem kuģiem vajadzēja Kanādā, Sentdžonsas ostā, ieiet pēc degvielas. Tur 11 komandas locekļi, tai skaitā seši latvieši, aizlaidās un paprasīja Kanādai politisko patvērumu. Taču kuģi ārā no ostas nelaiž, kamēr borfs par bēgļiem nepārskaita Kanādai naudu – par katru patvēruma lūdzēju 10 tūkstošus dolāru.
Kamēr kuģi ostā stāvēja, viņi vēl taisīja ziepes. Te visi borfā gaidīja, kad ienāks kaut kāda naudiņa, jo cilvēkiem neizmaksātās algas jāmaksā, bet ieiet Kanādā trešais mūsu kuģis, tā apkalpe sadzērusies, pa nakti ņem un izlej ostā degvielu. 176 tūkstoši dolāru jāmaksā štrāfs. Tā mums tur gāja – kā pa trako māju.
Kad Okeāna zvejas flotes bāzē sāku strādāt, visi kuģi stāvēja krastā: pieci vai seši parādu dēļ bija arestēti Urugvajā, četri Argentīnā, divi Panamā. Tolaik, kad vēl borfs diži strādāja, visa zivju realizācija notika caur Maskavas “Sovribflot”, pēc tam nauda nonāca mūsu kontā.
Kad Padomju Savienība sabruka, visa borfa nauda palika Krievijā, un ārā to dabūt nevarēja. Naudas, ar ko norēķināties par kuģu remontu, nebija, un, kad kuģi iegāja kādā ārvalstu ostā, tiem uzreiz par vecu parādu uzlika arestu. Visus kuģus gan dabūjām atpakaļ.
18 kuģi bija atpakaļ jūrā, strādājām ar lielu cerību, ka viss notiks, taču veči uz kuģa darīja tā: pusi nozvejas nolika labajā bortā priekš borfa, otru – kreisajā, to nodos pa kluso, apmaiņā pret skaidru naudu, ko savā starpā sadalīs. Tas bija apburtais loks, tur neko nevarēja izdarīt.
