“Un stāsti par dzimtām palīdz ne tikai tās pēctečiem, bet arī citiem dzīvot, spītējot šodienas grūtībām, jo mūsu spēks ir mūsu saknēs.” Lasot šos vārdus nolikumā, sāku domāt, kādas ir manas saknes, kādu garīgo mantojumu tās man ir atstājušas. Mana dzīve saistīta ar mūziku. Spēlēju flautu un klavieres, tagad vēl papildus mācos spēlēt bungas, protams, dzīvoju vēja un mūzikas pilsētā – Liepājā.

Mūzika daudzas reizes ir bijusi mans spēks. Spēks, kas paceļ no dažādām situācijām. Piemēram, pēc ne īpaši izdevušās dienas es apsēžos pie klavierēm. Sāku kaut ko spēlēt, improvizēt. Es atslābstu, nomierinos un gūstu spēku turpināt darboties, izdzīvot to dienu! Mūzikai manā dzimtā ir saknes, tā bija un būs kā mantojums.

Mana tēva vectēvs Edvards Freimanis (dzimis 1903.gada 26.martā) bija mūziķis. Viņš spēlēja tūbu aizsargu orķestrī, bija turīgs zemnieks ar plašu, muzikālu sirdi. Edvardam Freimanim piederēja liela saimniecība Tukumā. Viņš arī izveidojis vienu no pirmajām meliorācijas biedrībām “Rūķi”. Taču 1945.gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju, bet sievu ar trim maziem bērniem iztrieca no mājām. Par laimi, bija atsaucīgi cilvēki, kuri viņiem palīdzēja.

Edvards Freimanis nav atgriezies Latvijā. Kāds cilvēks, kurš bija tajā pašā nometnē, kur viņš, stāstījis, ka Edvards esot bijis daudzu cilvēku balsts. Visus vienmēr uzmundrinājis, ka gan jau drīz visi tikšot mājās. Vakaros spēlējis līdzpaņemtās mutes harmonikas. Viņš esot bijis spēcīgs vīrs, kā jau zemnieks. Taču kādu dienu pazudis. Kopš tā laika nav nekādu ziņu par viņu. Viens no viņa bērniem ir mana vecmāmiņa. Viņa atminas, kā viņas tēvs muzicējis, kā ar mūziku aizkliedējis dažādas skumjas.

Mana tēva otrs vectēvs Rihards Kauliņš arī bija mūziķis, dzīvoja Jūrmalā. Viņš spēlēja vijoli – tā bija viņa dzīvesprieka avots. Taču viņu kopā ar vecāko dēlu iesauca leģionā. Vēlāk viņi emigrēja uz Austrāliju. Latvijā viņi neatgriezās. Taču tagad mans tētis uztur kontaktus ar saviem brālēniem.

Daudzi mani radinieki emigrējuši uz Angliju. To skaitā arī diriģents, komponists, mūzikas kritiķis Alberts Jērums (01.01.1919. – 10.06.1963.). Viņš bija lektors Latvijas Mūzikas akadēmijā. Anglijā, Bradfordā, viņš nodibināja un diriģēja vīru kori “Daugava”, līdz pāragri mira 1963.gadā. Viņa populārākie skaņdarbi ir “Tālā dārza putns”, “Mājas”, “Naktij”. Tagad Valkā ir Alberta Jēruma muzejs. Šā gada vasarā Ogrē norisinājās “Trimdas mūzikas konference”, kurā tika pieminēts un godāts arī Alberts Jērums. Viņa mazdēls Laimonis jau ilgus gadus dzied Londonas filharmonijas korī. Tikai tagad tā pa īstam aptveru, ka mūzikai manā dzimtā ir dziļas saknes.

Vēl varētu turpināt ar savu vecmammu, kura arī dzied un spēlē harmoniju, ar mammu, kura spēlē klavieres un akordeonu, un pabeigt ar saviem brāļiem un māsu. Vecākais brālis Andris mācās RPIVA Džeza pianistu nodaļā. Otrs brālis Dainis mācās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Viņš spēlē saksofonu. Mazākais brālis Jānis šogad sāka mācīties klavierspēli bērnu mūzikas skolā, bet māsa spēlē vijoli. Mūzika ir tā, kas mūs vieno! Tajā var izteikt visu emociju gammu (sāpes, prieku, pārdzīvojumus, ikdienu)! Mūzika ir kas vairāk par izpausmes veidu, tā ir dzīvesveids!

Es ticu, ka maniem senčiem mūzika ir bijusi tā, kas viņos uzturēja dzirkstelīti, dzīvesprieku, možumu! Varu būt lepna, ka manas saknes ir tieši tādas, kādas tās ir. Ja būtu citādāk, tad es šodien nebūtu tāda, kāda esmu. Man nebūtu muzikālo sakņu, kas palīdz izturēt un pastāvēt vējā.

Marta Kauliņa