Pie “traka ritma” E. Rinkēvičs ir pieradis, daudzus gadus pildot ārlietu ministra pienākumus, un laika gaitā viņš arī uzaudzējis “biezu ādu”. Par šo un citu viņš stāsta intervijā portālam liepajniekiem.lv.

– Prezidenta amata pienākumus esat sācis pildīt ļoti jaudīgi. Vai būsiet tikpat rosīgs visas savas prezidentūras laikā?

– Man ir tikai viens īss vārds, ko atbildēt: centīšos! Jo es labi saprotu, ka, lai prezidents varētu pildīt savas funkcijas efektīvi, ir jāsaprot ne tikai starptautiskais konteksts un to, kas ir Rīgas problemātika, bet arī maksimāli jāzina, kas ir tā lietu kārtība un jautājumi, kas satrauc cilvēkus reģionos.

Jāsaka, ka man šis pirmais mēnesis bijis ļoti pamācošs.

No dinamikas viedokļa darbs gan šobrīd nekādā veidā neatšķiras no ārlietu ministra darba, tas vienkārši varbūt nebija tik redzams plašākai sabiedrībai. Daudzās vizītes, komandējumi – tāds traks ritms man faktiski ir diezgan liela ikdiena.

– Kur jūs tam smeļaties enerģiju?

– Es tomēr cenšos pastaigāt gar jūru, mazlietiņ tā kā atslēgties, pabraukāties ar riteni. Tur arī laikam smeļos enerģiju.

– Jūs to varat tā brīvi darīt – visapkārt taču ir miesassargi?

– Kā mēs smejamies, mums ir mierīga līdzās pastāvēšana. Viņi tiešām ir ļoti profesionāli puiši, savu darbu dara maksimāli iejūtīgi šajos apstākļos. Es necenšos no viņiem pagaidām aizmukt.

– Valsts augstākās amatpersonas, šķiet, ar tautu tiekas nelabprāt. Turpretim jūs jau esat ticies ar Krāslavas novada iedzīvotājiem, ar vētrā cietušajiem Dobeles novadā, nupat uzklausījāt liepājniekus. Kāpēc jums tas ir svarīgi?

– Pirmkārt, ja gribi saprast reāli lietas un kas ir tas, kas cilvēkus satrauc, tad viņi arī ir jāuzklausa. Jā, ir svarīgi runāt ar pašvaldību vadītājiem, novadu deputātiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, uzņēmējiem, bet, manuprāt, ir ļoti būtiski dzirdēt arī iedzīvotāju viedokļus.

Tiekoties ar iedzīvotājiem Liepājā, man uzdeva jautājumu par to, kā veicināt lielāku saliedētību. Es atbildēju, ka patiesībā arī šāda veida saruna drusku veicina varas un cilvēku tuvināšanos. Kur ir risks?

Protams, ka cilvēki cer, ka tas, kurš ar viņiem ir runājis, uzklausījis, uzreiz atrisinās lielākas vai mazākas problēmas.

Maksimāli cenšos teikt, ka darīšu, ko varēšu, bet neceriet, ka es esmu tas lielais laimes lācis. Lai pēc tam nebūtu tā lielā vilšanās. Šodien ar aplausiem, bet, kas zina, pēc gada ar tomātiem sagaidīs (smaida).

– Taču tas tomēr prasa zināmu drosmi stāties pretī iedzīvotājiem, jo gan jau būs kāds, kurš gribēs jums “iekost”, piemēram, kā tas notika Liepājā, kad sieviete sāka citēt Mozus grāmatu.

– Man ir gana bieza āda. Izkosties tai cauri ir grūti. Un tas, protams, nāk ar darbu un laiku. Mēs esam ļoti dažādi. Cilvēkiem var būt dažādi viedokļi, un

es saprotu, ka viņi ir ļoti dziļi neapmierināti ar to, kas notiek valstī vai kā viņiem pašiem veicas dzīvē.

Protams, Valsts prezidents Latvijā ir lielā mērā arī valsts simbols gan iekšēji, gan ārēji. Reizēm varbūt tas labais nāk, bet varbūt kritiskais un negatīvais. Tā ir daļa no darba.

– Esat aktīvs sociālajos tīklos, un nesen tur jums izdevās uzjautrināt sabiedrību, publicējot foto, kurā esat redzams kopā ar govīm. Šķiet, jums piemīt viena no svarīgākajām īpašībām – spēja pasmieties par sevi.

– Ziniet, labāk pasmejies par sevi pats, citādi kāds cits par tevi pasmiesies. Ar visu savu prezidenta kancelejas vadītāja pieredzi, ar ministra pieredzi un darbu valsts pārvaldē nedaudz mani pašu izbrīnīja brīdis pēc vēlēšanām – tas mēnesis un dažas dienas, kas ir tāds kā sagatavošanās laiks, kad parādās apsardze un pats gatavojies pārņemt prezidenta pilnvaras.

Un pēkšņi cilvēki uztver tevi savādāk nekā pirms tam. It kā tu būtu tikko ieradies no kādas tālas aizjūras zemes.

Man pat bija… Labi, es pateikšu, lai tas izskan presē. Tas bija tāds mazliet uzjautrinošs gadījums ar frizieri, kas mani frizē ilgus gadus. Tagad atkal jāiet matus cirpt, un viņa pēkšņi saka: es esmu tik uztraukusies! (Smejas.) Kas noticis, man ir grūti saprast. Tad iestājas drusku tāda pašironija.

Cilvēki mīļie, tu esi tajā amatā uz noteiktu laiku, pēc tam būs cits prezidents. Ne pirms tam, ne pēc tam nekas jau īpaši nemainās. Jā, protams ir drošības pasākumi, varas atribūts – limuzīns ar to pašu ģerbonīti, Rīgas pils…

Tas viss ir, bet mēs taču esam tādi paši cilvēki, kādi bijām pirms ievēlēšanas, un tādi arī būsim pēc amata termiņa beigām.

– Vai esat sajutis, ka arī kolēģu, draugu un tuvinieku attieksme pret jums mainījusies?

– Mazliet, jā. Pirmais jautājums bija: mēs taču vairs nevarēsim tikties. Kad prasīju: kāpēc? – sekoja atbilde, ka tā apsardze taču neļaus. Protams, ka mēs tiekamies un viss notiek, tāpat kā iepriekšējie prezidenti to darīja. Tas viss ir ļoti labi noregulēts.

Vēl viena sajūta ir, ka tam vairs nebūs vaļas. Taču nav arī tā, ka galīgi laika nav tikties ar sev tuviem cilvēkiem.

Jā, protams, darba pienākumi ir dažādi, dienas ir tikpat intensīvas kā iepriekšējā darbā, bet es ceru, ka tas ritms drīz nedaudz pierimsies.

– Spriežot pēc fotogrāfijām, ko publicējat sociālajos tīklos, ir sajūta, ka nevarat paiet garām nevienam dzīvniekam. Jums pašam ir kāds mājdzīvnieks?

– Nav! Darba dēļ nevarēja būt.

Taču, kā jau visiem saku, esmu kaķu cilvēks.

Būtu pagrūti gan man, gan kaķim, jo es ļoti reti šo pēdējo 12 gadu laikā esmu bijis mājās ilgāku laika posmu.

Pēdējais suns, ar kuru es tikai vakardien (10. augustā – I.O.) tikos, bija četrus mēnešus vecs policijas suns Boss. Es apmeklēju Valsts policiju, kur bija sagatavoti arī paraugdemonstrējumi, un viņš, mani ieraugot, nekavējoties nogūlās un aizmiga. Suņuks vienkārši jau bija noguris gaidīt un nolūza (smejas).

– Kādu savdabīgu jums veltītu komplimentu vai nopēlumu šī pēdējā mēneša laikā esat piefiksējis? Piemēram, pēc Latvijas panākumiem hokejā, asprāši sociālajos tīklos rakstīja “Saule. Pērkons. Daugaviņš”. Nesen kāds bija ierakstījis “Saule. Pērkons. Rinkēvičs”.

– (Nopūšas.) Labāk, lai paliek “Saule. Pērkons. Daugava”. Saprotiet… jā, šobrīd pret mani ir ļoti laba, pozitīva attieksme. Tiešām paldies cilvēkiem, jo tas ļoti palīdz. Bet, protams, es arī dzirdu tos, kas pilnīgi pamatoti saka: “Labi, labi, bet pagaidīsim tos darbus.” Un tad daudziem sākas diskusija par to, kas tad ir tie prezidenta darbi.

Manā izpratnē prezidenta darbi lielā mērā ir tas, ko arī cenšos darīt: braukt, tikties, uzklausīt cilvēkus, dažreiz, jā, – pateikt varbūt kādu skarbāku vārdu, kas ļoti nepatīk vienam otram Rīgā vai, teiksim, birokrātijā, politikā.

Tas ir tas prezidenta darbs – aktualizēt dažādus jautājumus, protams, pildot arī Satversmē noteikto, vajadzības gadījumā iesniegt likumdošanas iniciatīvas vai “atmest atpakaļ” likuma grozījumus.

Un tas ir tas, ko mēģināju teikt iedzīvotājiem.

Redziet, prezidents daudzu acīs varbūt ir tas pēdējais cerību avots, pēdējā instance, kur vērsties, kur, cilvēku ieskatā, prasīt pārskatīt tiesu spriedumus, kriminālprocesus, kaut ko apturēt vai atsākt, risināt pensiju problēmas utt.

Katru vakaru saņemu pārskatu no prezidenta kancelejas lietvedības par ienākušajiem dokumentiem. Fiziski visus izlasīt nepagūstu, taču ir pievienota klāt īsa anotācija par šo dokumentu saturu. Un es redzu to problēmu loku.

Ar visiem dokumentiem iepazīstas mani padomnieki, arī pats es atsevišķus dokumentus izlasu un redzu, ka bieži vien ir tā cerība, ka nu tagad prezidents pateiks un būs.

Arī Liepājā to dzirdējām – atlaidīsim tos ministrus, izdarīsim kaut kādas lietas!

Tāpēc varbūt arī ir tā vēlme pēc tautas vēlēta prezidenta, kuram ir pilns tautas mandāts un kurš rīkosies vēl aktīvāk. To visu es saprotu.

Es darīšu visu, ko varu, taču es arī labi saprotu, ka vienā brīdī būs zināma vilšanās un jautājumi, kāpēc tas un kāpēc šis nav izdarīts. Tam es arī esmu gatavs.

– Šad tad ministri un premjers ir pelnījuši rājienu. Ņemot vērā, ka ar Kariņa kungu esat bijuši, tā teikt, veci cīņu biedri partijā un valdībā, vai vajadzības gadījumā spēsiet viņu sabārt? (Intervija ar prezidentu notiek dažas dienas pirms Krišjāņa Kariņa paziņojuma par atkāpšanos no premjera amata – I.O.)

– Domāju, ka tīri bez problēmām (smaida). Manuprāt, viņš labi saprot, kas ir Valsts prezidenta funkcija, un es labi saprotu, kas ir Ministru prezidenta funkcija. Tas, ko gan nedarīšu, es nemēģināšu audzēt reitingu tikai reitinga audzēšanas pēc.

Tur, kur es redzu, ka manā izpratnē nav pareizi, es saku.

Mums pat varbūt ir bijušas situācijas, kur tie viedokļi ir dažādi, un tas ir normāli, bet tajā brīdī, kad “Jaunās vienotības” frakcijas mani virzīja Valsts prezidenta amatam, gan arī vēlēšanu procesā, es teicu: “Jums ir jāsaprot, ka šis ir brīdis, kad es aizeju no “Jaunās vienotības”, un man ir citi amata pienākumi.”

Es ļoti labi zinu, ka tikai laiks un mani darbi to pierādīs un parādīs. Es nevienam nemēģināšu šobrīd kaut kā lieki to mēģināt iestāstīt. Taču mums ir zināma viedokļu atšķirība kaut vai tagad “Sadales tīkla” tarifa jautājumā.

Man ir viedoklis, ko es uzturu. Es redzu zināmu pozitīvu virzību, ka vismaz runā par šo tarifu pārskatīšanu decembrī, un beidzot ir arī runas par to, ka atsevišķām iedzīvotāju grupām elektrības izmaksu sadārdzinājums būs jākompensē.

Es nepiedalījos valdības sēdē, kurā notika diskusija par jaunajiem sadales tarifiem, taču es ļoti labi atceros, ka visur tika ziņots par 30% kāpumu. Taču nu, paskatoties rēķinos, izrādās, ka kāpums galīgi nav 30%. Tātad kur, kas, kā ir noticis?

Nu, piedodiet, bet arī komunikācija līdz šim bijusi diezgan pabriesmīga

un ir praktiski jautājumi, kas jārisina. Labi, kaut kādi soļi, iespējams, arī tās kritikas rezultātā, ir pasperti, bet šis jautājums nav slēgts.

– Citēšu kādu tvitera lietotāju: “Rinkēvičs pasaka Stukānam (ģenerālprokurors Juris Stukāns – I.O.), ka vajadzētu labāk un vairāk skaidrot Ģenerālprokuratūras lēmumus. Stukāns piekrīt un neko nedara.” Tas tiešām Latvijā ir raksturīgi. Kā panākt to, lai no vārdiem amatpersonas beidzot pārietu pie darbiem?

– Es šim tomēr līdz galam nepiekristu. Atcerieties, ka faktiski gandrīz vienlaicīgi bija divi incidenti. Viens bija Majoros, kur policistu nolamāja vairāki, visticamāk, tie paši Latvijas pilsoņi krievi, bet otrs, kad Daugavpilī tika izbeigts kriminālprocess vienā faktiski naida nozieguma stāstā.

Pirmā vairāk bija nevis prokuratūras, bet policijas lieta. Policija sāka procesu, es vakar par to runāju arī ar Valsts policijas vadību, savukārt ģenerālprokurors uzdeva pārskatīt kriminālprocesa par incidentu Daugavpilī izbeigšanu, un kriminālprocess ir atjaunots. Līdz ar to nav tā, ka galīgi nekas nenotiek.

Otra lieta, ko 17. augustā turpināsim skatīt Nacionālās drošības padomes sēdē, ir plašāks jautājums par soda politiku.

Es neesmu naivs, man ir liela pieredze, un es zinu, ka ar vienu interviju, vienu sarunu vai tvītu nepietiek.

Ja gribu kaut ko mainīt, tad jāsēž uz tās tēmas labu laiku. Tieši tāpēc pateicu, ka turpināsim šo diskusiju 17. augustā Nacionālās drošības padomē.

Es labi zinu, kur ir tā robeža starp tiesu varas neatkarību un politisko jautājumu, bet man ir svarīgi, lai par nodarījumiem pret valsts drošību un naida noziegumiem, sevišķi hibrīdkara apstākļos, būtu skaidra gan apsūdzība, gan sodu politika. Lai tā būtu tāda, ko sabiedrība saprot, un lēmumu skaidrošana turpinātos.

Mans mērķis nav pakāpties uz kāda pleciem, mans mērķis ir, lai kāda problēma tiktu atrisināta.

Taču jau sen esmu sapratis, ka ar vienu sarunu nepietiek, – lieta ir jāpieskata pat pēc tam, kad par to būs aizmirsuši.

Cits piemērs ir par jautājumu, kas ir valdības dienaskārtībā – par kompensāciju piešķiršanu Jēkabpils traģēdijā cietušajiem.

Kāpēc es premjeram rakstīju vēstuli ar aicinājumu Ministru kabinetam piešķirt vienreizējas kompensācijas Jēkabpils pusē nogalinātās sievietes nepilngadīgajiem bērniem? Jo aprīlī, kad notika šī slepkavība, visi padusmojās, atsevišķi cilvēki saņēmuši sodu dažādās institūcijās, bet pēkšņi kaut kā visi aizmirsām, ka divi bērni turpina dzīvot un augt pie radiniekiem. Nāca jaunas tēmas, un šī tā kā pazuda.

Šī arī ir viena no tām lietām, kuru, kā jau teicu, centīšos ne tikai tiesiski, bet arī taisnīgi aktualizēt. Vakar sāku preses konferenci ar pateicību, ka Tieslietu ministrija un valdība to ir sapratusi, un ceru, ka uz šo brīdi, kad intervija ir publicēta, lēmums jau ir pieņemts.

Vēstulē premjeram es aicināju nogalinātās sievietes bērniem izmaksāt vismaz 50 000 eiro kompensāciju, bet nu atrasta iespēja šo summu palielināt, katram bērnam izmaksājot 75 000 eiro. Es par to tikai priecājos.

Interesanti fakti par Edgaru Rinkēviču

• Valsts prezidenta vājība ir piena šokolāde ar riekstiem vai mandelēm.
• Mūzikas ziņā viņš esot visēdis, taču izceļ grupu “Abba”.
• E. Rinkēvičam esot vesels saraksts ar mīļākajām latviešu kinofilmām, jo “mūsu kino klasika ir tik fantastiska”. Bet topa trijniekā viņš ierindo “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, “Cepli” un “Teātri”.
• Priekšroku prezidents dod nevis tējai, bet kafijai.
• Ir drusku māņticīgs. “Piesitu pie koka,” viņš atklāj.
• Ja būtu tāda iespēja, labprāt aprunātos ar pirmo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti vai pirmo Latvijas ārlietu ministru un otro Ministru prezidentu Zigfrīdu Annu Meierovicu, viņus iztaujājot par to, kā dibināja un kāda bija cīņa par Latvijas valsti, kādas sarežģītas situācijas viņiem nācies pārvarēt.
• Bērnībā Valsts prezidents saukts mīļvārdiņā “Ezītis”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.