liepajniekiem.lv
Mēs paguvām tikai īsi ieskicēt ministrijas atbildībā esošos jautājumus, kuri uztrauc sabiedrību un reizē ir svarīgi, runājot par enerģētiskās neatkarības jautājumiem.
Galvenais, lai kļūstam pašpietiekami
Ministrijas prioritātes tuvākajiem četriem gadiem ir sadalītas trīs lielos blokos. Pirmais no tiem ir enerģētika, un šeit aktivitātes vērstas uz energoapgādes drošumu un lētu elektroenerģiju Latvijā.
Te ir runa par pašpietiekamību enerģētikā, pēc iespējas cenas ziņā pieejamāku enerģiju Latvijā un infrastruktūras noturību.
“Kaut ko sabojāt, iznīcināt un aizvākt ir ļoti viegli, bet pēc tam mēs atjēdzamies, ka mums kaut kā nozīmīga trūkst,”
L. Kurevska komentē, uzsverot, ka mēs neatsakāmies no resursiem, kas mums ir siltumenerģijas ražošanā, nepārsteidzamies ar atteikšanos.
Vides sektorā plānots darboties tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības virzienā un pieskarties gan administratīvā sloga mazināšanai, gan prasību standartizācijai un reizē stingrākai uzraudzībai.
“Diemžēl pa šiem gadiem esam radījuši iespēju pelnīt ekspertiem visās malās, bet, kad vajag, tad nav neviena.
Mums ir ekspertīze ekspertīzes galā, kas vēl turklāt viena otrai runā pretī, un pēc tam mēs strīdamies un tiesājamies, un tautsaimniecības attīstība tikmēr buksē,”
skarbi komentē J. Irbe.
Kolēģe piebilst par būvgružiem, kur regulējumu netrūkst, bet tie tik un tā joprojām nokļūst mežos.
Trešā prioritāte ir atkritumu apsaimniekošanas un ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksu mazināšana, kur būtu jārunā par politisku rīcību, lai samērotu prasības ar finansējumu un tarifi neturpinātu nekontrolēti augt.
Trešais prioritāšu bloks ministrijā veltīts noturībai ar mērķi stiprināt sabiedrības labklājību un uzņēmumu konkurētspēju.
Šeit darbs noritēs finansējuma piesaistei, labākai nacionālo interešu aizsardzībai Eiropas Savienībā un noturībai pret ekstrēmiem laikapstākļiem.
“Mēs nevaram kaut ko būtiski mainīt, bet pielāgoties noteikti varam,”
ministrijas pārstāvji uzsver un skaidro, ka reizē nāksies izšķirties par prioritātēm šajā ziņā, jo visam naudas nepietiks.
Bet J. Irbe vēl piemin mūspusē tik svarīgu tēmu kā meliorāciju.
“Es ar pilnu pārliecību saku, ka kopš valsts atjaunošanas esam to iznīcinājuši, jo īpaši sākuma gados likās, ka tā ir tāds padomju laika mantojums, no kura mums jāatsakās, bet tagad saprotam, ka īpaši plūdu risku mazināšanā tai ir nozīmīga vieta, tostarp arī pilsētās,” viņš saka.
Vēja parku bieds
Vēl viena īsa saruna ar KEM pārstāvjiem bija par vēja enerģijas projektu attīstību Latvijā un tieši mūspusē, kur iedzīvotāji ļoti emocionāli reaģē gan uz projektu apspriešanu sauszemē, gan atkrastes vēja enerģijas iecerēm Baltijas jūrā.
“Zināmā mērā varu piekrist, ka šajā jomā tāda sabiedrības viļņošanās ik pa laikam uzbango. Un šķiet, ka ar atkrastes vējiem ir relatīvs miers.
Taču skaidrs, ka mums ministrijā jāturpina sakārtot likumdošanu, kas diemžēl nebija agrāk izdarīts, un tas jādara, lai mazinātu sabiedrības bažas un reizē neapstādinātu attīstību,” saka J. Irbe.
“Ministrija kopumā strādā sabiedrībai, un mūsu pienākums ir reaģēt uz dažādiem sabiedrības iebildumiem, lai gan, tiekoties ar cilvēkiem, esmu sapratusi, ka ir tādi, kas rīkojas, ne tikai savu bažu motivēti, bet šos jūtīgos jautājumus izmanto politiskiem mērķiem.
Taču ir arī vienkārši Latvijas patrioti, kuriem patiešām rūp šī valsts, un labi, ka tā.
Valsts pārvalde nevar to vienkārši ignorēt, un mūsu pienākums ir rīkoties, lai situācija uzlabotos,” savukārt piebilst L. Kurevska.
Ministrijas pārstāvji stāsta, ka, spriežot par atkrastes vēju, arī klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis iepriekš jau norādījis, ka, runājot par enerģētisko pašpietiekamību, mums Latvijā principā būtu jāspēj nodrošināt savas bāzes vajadzības ar sauszemes vēja parkiem, tāpat atkrastes vēja projekti šobrīd ir diezgan dārgi.
“Lai mēs būtu pašpietiekami, mums vairāk jāražo enerģija, nevis jāmazina enerģijas patēriņš. Un atgādinu, ka runājam par visu veidu enerģiju,”
saka L. Kurevska.
Bet J. Irbe norāda, ka tieši Liepājā pēdējā laikā pieteikti vairāki energoietilpīgi projekti, kas nevilšus liek domāt par to, kur mēs ņemsim enerģiju šiem uzņēmēju plāniem.
“Patēriņam ir jābūt pirmajam,” uzsver valsts sekretāre.
Viņa skaidro, ka ministrija jau sākusi risināt to problēmu loku, kas saistās ar ietekmes uz vidi novērtējumiem (IVN), un salīdzina līdz šim spēkā esošo likumdošanu ar tāda rūdīta grāmatveža darbu.
Regulējums ir, tas ir sarežģīts un smagnējs, ņemšanās liela, bet pārliecības, ka rezultāts ir vislabākais iespējamais, īsti nav nevienam.
L. Kurevska skaidro, ka procedūra nav standartizēta un nedod pārliecību, ka visas intereses ir ņemtas vērā.
“Nav runa par to, ka rezultātā visiem ir jābūt vienādi laimīgiem, jo tas nav iespējams, turklāt gribēt labumus un negribēt apgrūtinājumus, ir tikai cilvēcīgi,”
viņa saka.
“Bet jāpanāk, lai to nevar apstrīdēt no visām pusēm,” piebalso J. Irbe, norādot, ka nav jēgas no šādas ietekmes uz vidi novērtēšanas, ar ko pēc tam nav mierā pašvaldības, iedzīvotāji, pats attīstītājs un vides aizstāvju organizācijas.
“Pirmais, ko esam panākuši, virzot likumdevējam izskatīšanai, – ka mēs netaisām IVN tur, kur teritoriālais plānojums neparedz,” L. Kurevska stāsta.
Viņa neslēpj, ka procedūra, kas ir diezgan dārga, pēc tam tiek izmantota kā arguments, ka attīstītājs jau ir ieguldījis naudu.
Solidāri un ar ieguvumu kopienai
Tāpat ministrijas pārstāvji uzskata, ka pašvaldībām šobrīd būtu svarīgi dot tiesības noraidīt vēja parku akcepta lēmumu, ja konkrētajā novadā jau tiek īstenots vēja parks 150 megavatu apmērā vai ja attiecīgajā plānošanas reģionā jau tiek īstenoti vēja parki ar kopīgo jaudu 500 megavatu apmērā.
“Tas ļautu solidāri attīstīt nepieciešamās jaudas visā valsts teritorijā, dotu iespējas pašvaldībai labāk aizstāvēt savu iedzīvotāju intereses, un mēs beidzot varētu saskaņot vēsturisko un nākotnes redzējumu,” skaidro sekretāre.
Tas ļautu izvēlēties vēja parkiem labāku novietojumu, kas ir reālai dzīvei, ne agrāko laiku teritoriālajiem plānojumiem atbilstošs.
“Varbūt pa to laiku ir uzradies kāds uzņēmums, kam tādu parku vajadzētu blakus. Lai būvē!”
saka L. Kurevska, piebilstot, ka šādas pašvaldību tiesības varētu palīdzēt mazināt arī iedzīvotāju sašutumu par to, kā tiek virzīti uz priekšu attīstītāju iesniegtie projekti.
“Tomēr jāsaprot, ka nevienā pašvaldībā nebūs neviena projekta, kur neatradīsies kāds, kuram ir iebildumi. Taču mums jāskatās uz iespējām novados attīstīties uzņēmējdarbībai un iespējai sakārtot citu infrastruktūru.
Manuprāt, ir vairāk jādod iespējas lemt deputātiem, ko cilvēki ir izvēlējušies demokrātiskā ceļā,”
saka J. Irbe.
Un vēl piebilst, ka no iepriekšējām sarunām ar iedzīvotājiem Latvijā nereti ir bijis tā, vairākums uzskata – tieši jūra ir īstā vieta vēja parkiem, nevis zeme, kura būtu izmantojama citiem mērķiem, taču piekrastes iedzīvotāju domas par šo kardināli atšķiras.
Parlamentārais sekretārs akcentē arī to, ka pašvaldības, kas pēdējos gados saskaras ar finanšu problēmām, sāk novērtēt naudu, kas ar likumdošanu noteikta kā projektu attīstītāju maksājums vietējām kopienām.
Un tas ir stabils finanšu avots ik gadu, kas tagad nemaz nav tik mazsvarīgi.
Uzziņai
Plānotās jaunās atbalsta programmas un pieejamais finansējums:
1) elektrifikācija, tai skaitā gaisvadu līniju nomaiņa ar kabeļlīnijām – 40 miljoni eiro;
2) atbalsts energokopienām – 26 miljoni eiro;
3) dūņu pārstrāde – 23 miljoni eiro;
4) azbesta jumtu programma LVAF – 300 tūkstoši eiro gadā;
5) plūdu riska mazināšana – 20–40 miljoni eiro;
6) biometāna ražošana un transportēšana – 18 miljoni eiro no ES fondiem un ap 4 miljoni eiro nacionālais finansējums;
7) centralizētā siltumapgāde – 47 miljoni eiro;
8) sabiedrības informēšana – 2 miljoni eiro.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
