Epopejai par zārku pielikts punkts
0
Aptuveni pirms mēneša redakcija rakstīja par atgadījumu, kad pie Gulbju dīķīša tika atrasts pašdarināts zārks. Žurnālistus par to informēja kāda liepājniece, kas dīvainās mūža mājas bija ieraudzījusi, vedot pastaigā savu sunīti. Zārkam līdzīgo kasti pašvaldības policija nogādāja iznīcināšanai, taču tā arī līdz šim neatbildēts palika jautājums: no kurienes zārks tur radās? Nu varam uz šo jautājumu atbildēt. To tur novietoja kādas mūsu pilsētas mācību iestādes jaunieši. Anonīmā sarunā viņi piekrita par to pastāstīt.
Zārks izgatavots pirms diviem gadiem. Tas darināts skolā notiekošajai popielai, taču pēdējā brīdī izlemts, ka to tomēr nevajadzēs. Dīvainais priekšmets tapa trīs dienas un trīs naktis speciāli pēc viena puiša auguma izmēriem. Toreiz zārks tā arī palika skolas pagrabā un nevienu netraucēja. Bet cik ilgi tas tur stāvēs? Pienāca laiks pagrabu no liekajām mantām atbrīvot. Kur likt zārku? Sākumā puikas domāja – nesīs atpakaļ uz mājām. Un devās uz parka pusi. “Mēs to trijos dienā nesām pa ielu, un cilvēki, kas mūs redzēja, tā dīvai atskatījās,” atceras puiši. “Pie gājēju pārejas vēl apstājās Pašvaldības policija un palaida mūs pāri.” Līņāja lietus, un nesamais kļuva smags. Tad arī radās ideja – ielaist zārku dīķītī. Tā arī notika. Puikas vēl nobrīnījās, kāpēc viņu darinājums negrimst. Tai dienā tā arī par atradumu policijai neviens nepaziņoja. Vienīgi sieviete, kas toreiz “Kurzemes Vārdam” par zārku stāstīja anonīmi, redzējusi, kā puikas savu kasti atnes un ielaiž dīķītī.
Kad pēc divām dienām puikas ieraudzījuši rakstu avīzē, esot kļuvuši piesardzīgi. Viņiem notiekošais licies tāds joks vien, bet nu izskatījies, ka viss kļūs ļoti nopietns. “Jā, mēs, protams, cerējām, ka kaut kāda reakcija būs, taču ne tik nopietna, ka mūs meklēs ar avīzes starpniecību,” viņi sacīja un piebilda, ka esot mazliet žēl, ka nu viņu rokdarbs iznīcināts. “Bet var jau uztaisīt jaunu,” viens no viņiem sacīja. “Amatu mācībā tādus darbiņus māca. Varam arī galdiņu uztaisīt.”
Puikas arī lasījuši avīzē kāda liepājnieka atzīšanos, ka šī esot viņa ideja, kas nu realizēta. Savulaik – pirms 26 gadiem – viņam esot bijusi doma Gulbju dīķītī noslīcināt zārku kā simbolu par to, ka Latvija ir, bija un būs, ka tai nav vajadzīgs karalis. Puikas smejas: “Tas vīrietis bija mazliet jocīgs, mums nebija nekādas idejas, tas vienkārši tā notika, un nevajag no šī notikuma izpūst ziloni un meklēt kaut kādus zemtekstus. Tas bija joks!”
Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”