Iniciatīvas autore ir skolotāja Selita Novicka, kas skolā māca dizainu un tehnoloģijas.

“Nu, kā tad māksliniekiem tas notiek – atnāk no kosmosa un naktī,” skolotāja pasmejas, atbildot uz jautājumu, kā radusies ideja.

Viņa sazinājusies ar labdarības organizāciju “Tabitas sirds”, kas savukārt no Pāvilostas zvejniekiem dabūjusi tīklus.

“Vīri ar piekabi mums tos atveda, iekšpagalmā izgāza, vēl bija slapji. Vecāko klašu zēni palīdzēja ievilkt klasē, atgriezām nevajadzīgos zaļos pavedienus un ķērāmies pie darba,” atminas Selita.

Kā tas darāms, konsultējušies ar pieredzējušiem tīklu veidotājiem Salacgrīvā, arī par to, kādas krāsas audumus izmantot. “Uz vasaru der tikai zemes toņi.”

“Tas bija izaicinājums paralēli mācību darbam. Nevienu no skolēniem nespiedu, tas nebija obligāts pienākums.

Es priecājos, ka manai idejai atsaucās. Rokdarbi jau ir sava veida terapija. Stundai noslēdzoties, bērni nemaz negāja prom, lai gan teicu, ka ir brīvi. Pie manis pavadīja daudz laika, sienot tīklus. Skolēniem patika.”

Tīkla darināšanā piedalījušies ap 300 bērnu no 4. līdz 9. klasei, jo šīm klasēm S. Novicka pasniedz dizaina un tehnoloģiju stundas. Savu roku pielikuši arī citi iniciatīvas atbalstītāji.

Nepieciešamos materiālus, ko iesiet tīklā, sadabūjuši veikalā “Depo”, kādas audzēknes mamma atvedusi trīs četras kastes ar nevajadzīgu apģērbu, ko labajam mērķim saziedojuši kolēģi.

Iesaistījusies arī ukrainiete Ludmila, kas skolā strādā par apkopēju. “Tas ir super!” par akciju viņa saka.

“Sākumā nodomāju, ka varbūt skolotāja liek bērniem to darīt, bet ne, skatījos, ka bērni ar lielu prieku gāja un darīja.

Nevaru beigt pateikties Latvijai, šeit ir brīnišķīgi cilvēki.

Ne reizi neesmu nožēlojusi, ka ar ģimeni pārcēlos uz Latviju.”

Ludmila ar vīru un dēlu Liepājā ir trešo gadu. Viņu dzimtajos Sumos notiek aktīva karadarbība, tāpēc atgriezties pagaidām vēl neplāno.

Selita seko līdzi ziņām par notikumiem Ukrainā. “Ludmila man arī stāsta realitāti, tieši, kā tas ir. Tur palikuši viņas vecāki, māsa. Māsas vīrs turklāt karo…”

Vēl par Ukrainu S. Novickai stāsta audzēkņi, jo starp skolēniem ir ukraiņi. “Ikdienā viņi ir smaidīgi un priecīgi. Šeit, pie mums, viņi ir laimīgi,” novērojusi skolotāja.

Maskēšanās tīkls ir pabeigts, pie tā strādāts divus mēnešus.

“Tas ir mīlestības darbs. Ievīts daudz pozitīvu emociju,”

par paveikto ir gandarīta pedagoģe.

“Tīklam klāt pieliksim konfektes, bērnu zīmējumus, un tas dosies uz Ukrainu. Ja esam uzsākuši darbu, tad ir jāiet līdz galam. To es arī bērniem mācu.”

Kopš Krievija izvērsusi agresiju Ukrainā, specifiskie maskēšanās tīkli Latvijā izgatavoti daudzviet, tā izvērsusies par veselu kustību.

Karavīriem tīkli nepieciešami, lai maskētu mašīnas, bruņutehniku, aizsegtu humāno preču kravas utt.