liepajniekiem.lv
Jautājumi, kas aktuāli pirms šiem valsts svētkiem, ir valstiskums, patriotisms, nacionālās vērtības, nācijas spēks un pašu ieguldījums, tāpēc uzrunājām dažādus cilvēkus, lūdzot pateikt svarīgāko par Latviju šajā novembrī.
Svētki iet līdzi savam laikam
Dzintra Mirdza Reisa, pensionāre, “Liepājas Rotary” kluba biedre:
– Latvijas neatkarības atjaunošana 90. gadu sākumā bija patīkams saviļņojums, kas radīju pārliecību par sevi, par savu tautu. Un pirmie valsts svētki uzreiz pēc tam raisīja lielu mīlestību pret mūsu valsti.
Liepājas Latviešu biedrības namā par godu 18. novembrim savulaik bija balles, uz kurām kungi un dāmas gāja, glauni saposušies, tā bija ļoti pacilājoša sajūta.
Nedaudz atgriežoties atpakaļ, mana dzimšanas diena ir tuvu 18. novembrim, tāpēc, vēl pirms Latvija atjaunoja neatkarību, man tādēļ dažkārt radās problēmas, jo skaļa svinēšana ar radiem un draugiem sakrita ar valsts proklamēšanas gadadienu.
Mani pat izsauca uz Valsts drošības komiteju un pratināja.
Neapjēdzu īsti, kādēļ esmu izsaukta. Vai “Zilo lakatiņu” ar’ dziedājāt – man prasa. Es nobijusies, lielām acīm, saku – jā… man taču dzimšanas diena… Tad sapratu.
Ģimenē vienmēr gan toreiz, gan tagad runājam par mūsu Latviju. Un šodien mans mazmazdēliņš arī to visu dzird.
Pagājušajā mēnesī man bija izdevība viesoties Valsts prezidenta Rīgas pilī. Septiņgadīgais Ragnars, par to pirms tam izdzirdējis, man prasa, vai es aizvedīšu prezidentam vēstulīti no viņa. Es apsolīju.
Tad viņš uzrakstīja vēstulīti, kas bija ievietota skaisti noformētā kastītē ar karodziņu, kastītē bija ķirbīša formas svecīte, paša gatavota grāmatzīmīte, jo prezidents daudz lasot.
Bija uzrakstījis, kā viņu sauc, cik gadiņu, bet uz vēl vienas lapiņas uzzīmēja jūru, pie kuras stāv trīs cilvēki, parakstot: “Ome, es un tu”…
Šogad 18. novembri es gaidu ar cerību, ka būs labāk.
Es uztraucos par Latviju un latviešiem. Mani kreņķē arī mūsu latviešu valoda. Gribētos, lai sadzīvē tā skanētu vairāk.
Bet patriotisko un sirsnīgo noskaņojumu Latvijas dzimšanas dienā tas nebojā, tautas svētki paliek tautas svētki gan senāk, gan šodien. Tikai tie iet līdzi savam laikam. Mainās vietas, noformējums, mākslinieki, iespējas.
Man ir prieks, ka šodien valsts svētkus kopā mēdz apmeklēt ģimenes, visas paaudzes – no maza bērna līdz sirmgalvim.
Nedrīkstam aizmirst tos, kas izcīnīja un nosargāja brīvību
Baiba Braže, ārlietu ministre:
– Vispirms, sveicot ikvienu Latvijas dibināšanas 107. gadadienā, vēlos citēt dzejnieces Karmenas Kurzemnieces vārdus: “Mums ir tikai būt. Mūžīgi pašiem, mūžīgi stipriem, mūžīgi pašlepniem būt. Un sūri iegūstamo, sensenis loloto brīvību gūt.”
Mums ir neatkarīga un demokrātiska valsts, sena vēsture un bagāta kultūra, un pašiem sava valoda. Latviešu valoda un kultūra ir mūsu valsts pamats un identitāte.
Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur varam latviešu valodu pilnvērtīgi aizsargāt un kopt.
Tāpēc vienmēr pieminēsim un godināsim mūsu varoņus, kuri mums izcīnīja brīvu valsti un nosargāja izsenis loloto brīvību.
Mēs esam droša valsts, pilnvērtīga daļa no Eiropas kodola un NATO. Mums ir spēcīgi un uzticami sabiedrotie un draugi visā pasaulē. Un daudzi no viņiem ir šeit, Latvijā, plecu pie pleca ar mums, sargājot mūsu kopīgo drošību. Šogad ir izveidotas divas jaunas NATO misijas jūrā un gaisā.
Un vienmēr atcerēsimies, ka mums visiem kopā, lai vai kur pasaulē mēs atrastos, ir jārūpējas par mūsu valsts drošību un attīstību.
Galvenā atbildība par mūsu valsts nākotni gulstas uz mūsu pašu pleciem.
Esmu pateicīga mūsu bruņotajiem spēkiem – karavīriem, zemessargiem, rezervistiem, valsts aizsardzības dienesta kareivēm un kareivjiem – par to, ka sargājat mūsu valsti, kā arī visiem tiem, kuri rūpējas par mūsu valsts iekšējo drošību dienu un nakti.
Jau vairāk nekā gadu esmu lepna būt zemessardze. Esmu satikusi brīnišķīgus un iedvesmojošus komandas biedrus – dažāda vecuma visdažādāko profesiju pārstāvjus.
Katrs no mums var dod ieguldījumu Latvijas drošības stiprināšanā.
Sargāsim un atbalstīsim cits citu un turēsimies kopā.
Latvijas sasniegumus dažādās jomās novērtē visā pasaulē. Vēlos pateikties arī visiem Latvijas uzņēmējiem, kas ir mūsu valsts drošības, labklājības un attīstības virzītājspēks.
Savās darba vizītēs, starptautiskās konferencēs un forumos, kur regulāri tiekos ar ārvalstu politiķiem, amatpersonām, uzņēmējiem, investoriem, dažādu institūciju un akadēmiskās vides pārstāvjiem, daudzkārt esmu saņēmusi atzinīgus vārdus un augstu novērtējumu Latvijas uzņēmēju sasniegumiem, kā arī interesi ar viņiem sadarboties. Šādos brīžos esmu īpaši lepna.
Mēs esam liela valsts, un mums visiem ir vairāk jālepojas ar sasniegto – to atzīst arī ārvalstu investori.
Pasaulē piedzīvotais jāatved atpakaļ
Inga Birzgale, Latvijas Jaunatnes padomes prezidente un biedrības “Attīstības platforma YOU+” projektu vadītāja:
– Mans latviskums ir tajā, kā domājam, sadarbojamies un saglabājam savu valodu un vērtības, dzīvojot globālā pasaulē, vienlaikus uzņemoties atbildību gan par pagātni, gan par to, kādu Latviju veidojam šodien.
Savukārt mans patriotisms slēpjas piederības sajūtā – tajā, ka, lai arī kur dzīve vai darbs mani aizvestu, man vienmēr ir mājas, kurām jūtos piederīga.
Jaunajai paaudzei šodien ir iespējas doties jebkur – studēt, strādāt, piedalīties starptautiskos projektos un redzēt pasauli plašāk. Taču man šķiet svarīgi, lai šī piederības sajūta nepazūd.
Lai, būdami daļa no pasaules, mēs nezaudētu saikni ar savu tautu.
Patriotisms nav pretrunā ar globalizāciju. Tieši pretēji! Tas nozīmē nest Latvijas stāstu pasaulē un vēlēties to bagātināt ar pieredzi, ko gūstam ārpus tās. Bet mūsu spēks ir tajā, ka pasaulē gūtās pieredzes, zināšanas un idejas pēc tam atgriežam Latvijā.
Jaunieši patriotismu bieži izjūt citādi nekā iepriekšējās paaudzes. Ticu, ka tas šodien nozīmē vēlmi darīt lietas, kas padara mūsu valsti labāku, – iesaistīties, balsot, iestāties par taisnīgumu un uzņemties iniciatīvu.
Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka demokrātija un cilvēcība nav pašsaprotamas vērtības un tās prasa gatavību rīkoties.
Man Latvija nozīmē valsti, kur katrs cilvēks neatkarīgi, no kurienes nācis vai kur šobrīd dzīvo, var justies droši, cienīts un piederīgs.
Valsti, kur cilvēki nevis stāv pretējās pusēs, bet meklē kopīgo, kur spējam sarunāties cieņpilni, sadarboties un atbalstīt cits citu.
Mūsu spēks ir cilvēkos, tā ir spēja ticēt sev, sadarboties un kopā veidot valsti, ar kuru lepojamies.
Būt Latvijai arī tad, kad neuzvaram
Turaids Šēfers, uzņēmējs, futbola līdzjutējs:
– Uzskatu, ka caur Latvijas futbola izlasi mēs parādām savu identitāti pasaulē, apliecinām savu patriotismu.
Mans sporta veids ir futbols, neskatoties uz to, ka šajā sporta veidā mums neiet pārāk labi. Tomēr ir forši, ja ne tikai dzīvē, bet arī sportā izvirzām augstākus mērķus. Ja sacenšamies un sevi apliecinām sporta veidā, kur pasaulē konkurence mērāma miljonos, nevis tikai dažos cilvēkos.
Futbols ir mēraukla, ar kuru nomērīt savu vietu pasaulē.
Latvijā bieži pietrūkst vēlmes izvirzīt mērķus, kuri ir lielāki par vidējo, pietrūkst vēlmes domāt lielas domas un darīt lielus darbus.
Pārāk bieži izvēlamies būt par labākajiem ciemā, nevis vismaz pilsētā, valstī vai pasaulē.
Kad uzvelku Latvijas atribūtiku, kad esmu stadionā māju vai izbraukuma spēlē, tad varu teikt, ka tajā brīdī es esmu Latvija.
Mums šobrīd futbolā neklājas pārāk labi, bet es fanoju ne tikai tad, kad uzvaram. Dažreiz ir vērts paciesties arī trīsdesmit gadus, lai pēc tam lieli panākumi būtu vēl jo saldāki.
Pasaulē daudzi Latviju joprojām atceras no 2004. gada Eiropas čempionāta Portugālē. Kad iepazīstamies ar ārzemju faniem, viņi paši mums atgādina: “Jūs taču savulaik bijāt tajā līmenī.”
Bijām, un tas bija milzīgs gandarījums. Tagad panākumu ir mazāk, tomēr tāpēc tie ir jo saldāki. Ja visu laiku ēdīsi desertus, tad kas tas vairs par saldo ēdienu? Man šķiet, ka ir vērts pārtikt no rūgtākiem augļiem, lai beigu beigās sagaidītu savu saldo un sulīgo mango.
Lieliski ir tas, ka futbols dod iespēju ne tikai pārstāvēt savu valsti, bet arī ceļot, iepazīstot jaunas valstis un vietas.
Neesmu tā saucamais ultra jeb aktīvais fans, bet, ja rodas iespēja, ja viss sakrīt, tad braucu.
Esmu bijis leģendārajā “Vemblija” stadionā, kopā ar sievu paviesojāmies Gibraltārā, Varšavā biju klāt uzvarā pret Poliju, Ļvivā līksmojām par Latvijas neizšķirtu pret Ukrainu.
Un vienalga, vai spēlējam mazajā Gibraltārā vai daudzmiljonu futbola valstīs, faktiski visur vietējie jautā, no kurienes esam.
Latvija? Jā, tādu mēs zinām, viņi saka. Ja nezina, tad krodziņā pēc spēles mēs, līdzjutēji, izstāstām par savu valsti.
Viss kopumā sniedz neaprakstāmu baudījumu – patriotisms, atmosfēra, alus, brauciens. Emociju gamma ir no A līdz Z.
Latviskais mūsdienās nav pagātnes relikts
Edijs Ābelis, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas Produktu dizaina izglītības programmas vadītājs:
– Manuprāt, latviskais kods dizainā nav tikai raksts vai forma, bet tas, kā mēs domājam un darām lietas – ar cieņu pret materiālu, vidi un cilvēku.
Mūsu skolā mēs bieži runājam par līdzsvaru starp tradīciju un mūsdienām – par to, kā seno amata prasmju gars var turpināt dzīvot jaunā, laikmetīgā veidā.
Latviešu kultūras kanons mums šeit ir labs orientieris – tas atgādina, kas ir tās pamatvērtības, kas veido mūsu estētiku: dabiskums, mērenība, patiesums. Mēs cenšamies, lai tas viss atspoguļotos arī dizainā.
Tāpēc latviskais mūsdienās nav pagātnes relikts, bet dzīva saruna starp to, kas bijis, un to, ko vēl tikai radām.
Protams, šodien šo kodu turpināt nav vienkārši – pasaule mainās, un arī izteiksmes formas kļūst daudzslāņainākas. Bet būtība nav zudusi. Galvenais ir, kā tu skaties uz lietām un cik radoši spēj tās interpretēt.
Ja runā ar jauniešiem viņu valodā, ja ļauj viņiem eksperimentēt un pašiem atrast saikni ar savām saknēm, tad katra tēma kļūst interesanta un dzīva.
Jaunieši ļoti labi jūt autentiskumu –
viņus aizrauj iespēja saprast, kā mūsu pašu identitāte var pārtapt vizuālā un taustāmā formā.
Un brīžos, kad tas izdodas, rodas tieši tas īstais “latviskais piesitiens”, kas ne tikai saglabā pagātni, bet arī iedvesmo nākotni.
Piliens par labu mūsu zemei
Klāvs Ašmanis, SIA “Global Wolf Motors” valdes loceklis:
– “Global Wolf Motors” ir 100% Latvijas kapitāla uzņēmums, kas ražo jaudīgus elektriskos skrejriteņus “Mosphera”. Ražojam Liepājā un eksportējam uz vairāk nekā 20 valstīm.
Man tas nav tikai bizness – tā ir ģimenes lieta un Latvijas stāsts.
Jūtu, ka novērtējums aug ar katru gadu, un Latvija, manuprāt, ir ļoti laba starta platforma – pie mums rūpnīcā viesojies pat NBS ģenerālmajors Kaspars Pudāns, ko, ražojot, teiksim, Francijā, es, visticamāk, nekad mūžā nesatiktu klātienē.
Šeit vieglāk aizsniegties līdz lēmumu pieņēmējiem un pierādīt sevi ar darbu.
Vai tas ir patriotisms – ražot Latvijā, nevis Ķīnā? Es teiktu – jā, vismaz daļēji. Mēs radām darba vietas mājās, pilnveidojam savus inženierus, kontrolējam kvalitāti un varam lepni likt virsū “Made in Latvia”, zinot, ka tas patiešām tā ir.
Kopumā gan sabiedrība, gan dienesti – policija, ātrā palīdzība, specvienības u.c. – pret mums ir ļoti atbalstoši un pretimnākoši, un tieši tas ir palīdzējis, lai mēs tiktu līdz Portugāles un Francijas armijas testiem, kā arī nonāktu Saūda Arābijas redzeslokā.
Man ir svarīgi, ka cilvēki zina – šī tehnika nav anonīms “ķīnietis”, bet Latvijā radīts produkts, kas palīdz sabiedrotajiem.
Mūsu platformas jau darbojas Ukrainas specvienībās tiešajā frontes līnijā, un tieši šomēnes esam nodevuši piegādei arī nākamo partiju Ukrainai.
Protams, tas ir piliens jūrā, bet tas ir mūsu piliens par labu Latvijai un tās sabiedrotajiem.
Pieminekļiem ir jābūt dzīves pilniem
Valters Sīlis, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs:
– Lielai daļai mākslinieku vienmēr ir interesanti runāt par savu sabiedrību, kurā dzīvo. Mans princips vienmēr bijis būt godīgam, pat ja netīšām tas sanāk provokatīvi.
Viltus patriotisms, kad mēģinām stāstīt pasaciņas, ir tikpat kaitīgs kā nicīga attieksme.
Pamatā tam, ka mēs esam savā valstī, ir bijuši cilvēki. Man ir svarīgi saprast viņus visā sarežģītībā un ieraudzīt viņos cilvēkus.
Varbūt kādam tas var šķist nepareizi, bet man pamatuzdevums ir ieraudzīt, ka dažreiz ir bijuši vajadzīgi ļoti traki gājieni, lai kaut kas tiešām notiktu un mēs varētu svinēt 18. novembri. Tā patiesībā bija dažu drosmīgu cilvēku liela avantūra.
Tiem pieminekļiem, kādi mums top, ir jābūt dzīves pilniem.
Mēs esam ļoti sasaistīti ar savu valsti un ik brīdi to apliecinām visdažādākajā veidā. Galvenais – nedarīt to melīgi.
Māksliniekam pamats ir ieraudzīt interesantu stāstu. Arī šodienā saskatīt, kas vēstī par šo laiku, bet dažbrīd es saprotu grūtības runāt par šodienu, jo mēs nezinām notikumu iznākumu. Vēsturisku notikumu iznākumu mēs kaut kādā mērā redzam.
Ir grūts uzdevums ieraudzīt, kurp mūsu laiks mūs ved, kas ir nozīmīgs un kas ne. Pagātnē var spoguļoties ar šo laiku, ieraudzīt cilvēkus, ieraudzīt tuvumu.
Vārds “vēsture” daudzās valodās ir gandrīz tas pats vārds kā “stāsts”. Šekspīrs lugās izmantoja tūkstoš gadu vecas fabulas ne jau tāpēc, lai runātu par tūkstoš gadu veciem notikumiem, bet gan par to, kādā pasaulē viņš dzīvoja.
Mēs nekur no tā neizglābsimies, mums vienmēr būs sasaiste ar pagātni un tagadni. Mūsu dzīves naratīvs nebalstās nekur citur kā pagātnē, tāpēc mēs par to stāstām stāstus.
Ģimene ir mazs valsts modelis
Kristiana Cetrovska, Liepājas bērnudārza “Dzintariņš” vadītāja, septiņu bērnu mamma:
– Ģimene ir mazs valsts modelis, tas ir tas stūrakmens, uz ko viss balstās. Ja kaut kas sašūpojas, tad šūpojas līdzi viss, kas var sašūpoties. Tādēļ ģimenē vienam par otru ir jāstāv un jākrīt, līdzi jājūt – viens par visiem, un visi par vienu.
Kāpēc mums ir tāda liela un saticīga ģimene? Atbildot uz šo jautājumu, iesaistīju visus savus bērnus – viņiem ir 30, 27, jaunākajai meitai 18. novembrī paliks 22 gadi, trīnīšiem būs 19, bet jaunākajam manam bērnam ir 10 gadi. Un man ir divi mazbērni – divus un četrus gadus veci.
Lai veidotos ģimene, vecāku starpā ir jābūt uzticībai un godīgumam, kā arī jāveido droša vide un mājas. Ir jābūt savstarpējai cieņai, saticībai ģimenē un rūpēm vienam par otru, arī spēja uzklausīt un ne tikai uzklausīt, bet arī sadzirdēt un saprast vienam otru.
Ja vajag, mēs visi sastājamies kopā, sadodamies rokās un esam viens otram gan labos brīžos, gan arī tad, kad jāpalīdz un jāatbalsta.
Visam pāri ir beznosacījuma mīlestība – bērni ir jāmīl! Ja mīl, tad viņi būs!
Bērni, ienākot ģimenē, rada izaicinājumus, bet novēlu nenobīties no tā, tā vietā bērni ir jāpiepilda ar mīlestību. Par katru viņu soli ir jāpriecājas, jābūt līdzās, lai viņi jūt no vecākiem doto mīlestību.
Ja būs mīlestība, vienmēr radīsies laiks visu paspēt, būt klāt un atbalstīt. Bet, ja nevarēs, svarīgi iedot bērniem līdzi no vecākiem visu iespējamo mīlestību un labo enerģiju, kas sniegs bērnam drosmi un pavērs ceļu uz dzīves panākumiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
