Uzņēmuma “Tranzīts-L” sētniecei Katrīnai Zālītei katru dienu ir, ko slaucīt.

Viņa tīra trotuārus tajā parka daļā, kas blakus “Rietumu centram”, un sauc to par mazo parku. Otra daļa esot lielais parks.

“Lielākoties tagad birst bērzi, tā ka daudz lapu vēl nav,”

sētniece tās noslauka no ietves zālē, un tur arī paliekot trūdēt.

“Kad lapas salijušas, tad noslaucīt grūtāk, bet ietvei pielipušās atstāju. Vēl es savācu gružus. Uz celiņiem to maz, vairāk papīru iemesti zālē. Tos es paceļu ar trešo roku, tā saucu nūju, kam galā ir satvērējs.”

Katrīna novērojusi, ka lielākie gružotāji ir bezpajumtnieki, – viņiem nerūpot, ko aiz sevis atstāj.

“Tur, pie apaugušā koka krūmā, bija aiznests un izbērts gružu maiss. Es visu savācu.”

Parku šķērso dažādi cilvēki, galvenokārt ejot uz “Depo” veikalu. Arī pastaigājas – ar bērniem un suņiem.

Kad sētniece piesēž uz sola atpūsties, tad pavēro gājējus un redz, ka ir arī tādi, kas lasa kastaņus. Ar tiem tagad vietām kā nosēts gan zālē, gan uz celiņiem.

Raiņa parka daļa Katrīnai ir otra tīrāmā teritorija, ik dienu viņa darbu sāk pie Liepājas Olimpiskā centra, kur kopj apkārtni.

Par sētnieci strādā jau ilgāk nekā desmit gadu,

pirms tam darījusi citus vienkāršus darbus citās darbavietās – bijusi arī “simtlatniece”.

Pati atzīst, ka nevairās ne no kāda darba, drīzāk esot otrādi: “Es pie darba skrienu, jo – kā gan šodien bez strādāšanas?”