Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Šobrīd grupā ir deviņi bērni vecumā no trīs līdz septiņiem gadiem. Nelielais bērnu skaits ļauj pedagogiem veltīt vairāk uzmanības un laika, nodrošinot katram individuālu pieeju.
Acu ārstes ideja
Speciālo grupu bērniem ar redzes traucējumiem “Liepiņā” izveidoja 1993. gadā.
“Tā bija acu ārstes V. Šiņajevas ideja, ka bērniem ar redzes traucējumiem nepieciešams bērnudārzs Liepājā,” atceras “Liepiņas” vadītāja Agnese Verbele.
Tomēr dzīve veica savas korekcijas, un acu dakteres sapnis piepildījās daļēji, tika atvērta viena grupiņa.
Laika gaitā ar bērniem strādājušas dakteres Ž. Šostailo un A. Lībiņa. Tolaik ārstēm bērnudārzā bija pieejama speciāla aparatūra redzes korekcijai.
Nu jau vairākus gadus bērnu redzi uzrauga daktere Ruta Ābelīte, kura bērnus pieņem savā praksē. Nepieciešamības gadījumā R. Ābelīte sazinās ar ārstiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.
Galvaspilsētā ir pieejama dārga un specifiska aparatūra redzes pārbaudei, un vecāki vismaz reizi gadā apmeklē Rīgas ārstus, jo dažiem bērniem nepieciešama acu operācija. Tādēļ
pieeja bērnu redzes ārstēšanai un korekcijai gadu gaitā ir mainījusies.
Šajā grupā strādā divi pedagogi, speciālais pedagogs un skolotāja palīgs. Nereti šiem bērniem nav tikai redzes problēmas, tāpēc dažkārt piesaistīts arī asistents.
Pedagogiem jāpielāgo mācību materiāli un saturs teju katram individuāli, stāsta skolotāja Ieva Ločmele, kas šajā grupiņā strādā jau vairākus gadus.
Tas, ka kopā ir dažāda vecuma bērni, ir šīs grupas ieguvums. Ir jauki vērot, kā gados vecākie audzēkņi palīdz jaunākajiem. Grupā bērni ir draudzīgi, cits citu pieņem un atbalsta, novērojuši pedagogi.
“Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka bērnu skaits grupā ar redzes traucējumiem nepārsniedz 10,”
skaidro bērnudārza vadītāja A. Verbele.
Tāpēc pedagogiem ir iespēja katram bērnam veltīt vairāk uzmanības un individuāla atbalsta.
Vadītāja arī uzsver, ka speciālā pirmsskolas izglītības programma izglītojamiem ar redzes traucējumiem nav diagnoze, bet gan laikus sniegta palīdzība bērnam ar redzes traucējumiem.
Var mācīties arī neredzīgie
Speciālā redzes pedagoģe Irēna Šteinberga šajā grupā strādā kopš tās izveides. Izglītību darbam ar bērniem, kuriem ir redzes traucējumi, viņa savulaik ieguvusi Rīgas Strazdumuižas attīstības centrā.
“Pamatā redzes pedagogs strādā ar redzes korekciju un dažādu maņu attīstīšanu. Papildus strādā pie to prasmju pilnveidošanas, ar kuru apguvi veicas grūtāk.
Bērni darbojas ar dažādu faktūru priekšmetiem, daļa no tiem veidoti pēc Montesori pedagoģijas principiem,”
viņa stāsta.
Grupā var mācīties ne tikai vājredzīgi, bet arī neredzīgi bērni, jo pedagogs ir apguvis Braila rakstu latviešu valodā.
Atsevišķā kabinetā ir ergonomiskie galdi un krēsli, kuri tiek īpaši pielāgoti bērna augumam. Kabinetā bērni veic dažādus terapeitiskus vingrinājumus – silda actiņas, trenē redzi un stiprina acs muskuļus. Un dažiem bērniem ar laiku redze uzlabojas.
“Protams, ir arī gadījumi, kad redzi būtiski uzlabot nav iespējams. Tad galvenais ir panākt, lai tā nepasliktinās,”
uzsver I. Šteinberga.
Viena no metodēm, ko izmanto redzes attīstīšanai, ir oklūzija. Tā ir ārstniecības metode, kurā uz laiku aizsedz labāk redzošo aci, lai stimulētu tā sauktās “slinkās” acs darbību.
Oklūziju izmanto, ārstējot ambliopiju un šķielēšanu. Metode ir ļoti efektīva, ja to uzsāk bērnībā, jo bērna redzes sistēma vēl ir attīstības stadijā, stāsta I. Šteinberga.
“Zīmoga” šiem bērniem nav
“Liepiņu” apmeklē dažādi bērni. Šeit ikviens jūtas droši, jo saprot, ka var būt tāds, kāds ir, un ka ir līdzvērtīgs citiem.
“Audzēkņi nav nošķirti, visi pasākumi un svētki tiek svinēti kopā ar citām grupām. Ir atrasti arī draugi citās grupiņās,”
pauž vadītāja A. Verbele.
Liela nozīme bērnu attīstībā ir arī pastaigām. “Mēs daudz ejam ārā – uz parku, uz jūrmalu,” stāsta I. Šteinberga, atzīmējot, ka skābeklis nāk par labu arī redzei.
Turklāt acis var arī vingrināt: “Saskatām dažādus objektus gan tuvumā, gan tālumā.”
Dažkārt pastaigas sagādā arī kuriozus.
“Reiz nākam no parka, un bērns saka: “Audzinātāj, izsauciet taksometru!””
pasmejas audzinātāja I. Ločmele. “Mūsdienās bērni nav pieraduši staigāt lielus attālumus, jo vecāki viņus visur nogādā ar automašīnu.”
Pedagogi stāsta, ka dažkārt vecāki baidās vest bērnu uz šādu grupu. “Viņi domā, ka tas būs kā zīmogs, ja bērns ir apmeklējis redzes grupu,” spriež I. Šteinberga.
Taču patiesībā nekāda īpaša koda šiem bērniem nav, audzēkņi pēc tam dodas uz skolām un mācās vispārizglītojošajās klasēs. Gluži kā citi.
