liepajniekiem.lv
Nedēļa noteikti ir par maz, lai iepazītu tik daudzveidīgo zemi, un ne velti teju visi, kas to apmeklējuši, vēlas atgriezties vēl un vēl, sakot, ka Gruzija ir uz mūžu.
Vīna dzimtene
Gruzija ir jābauda ar maņām – jāsagaršo, jāsaklausa, jāpatur rokās un ar acīm raudzītais jānoglabā sirdī.
Tieši tā dzīvo vietējie, viņi ir nemitīgā empātiskā saiknē ar citiem, gan galvaspilsētā ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju vienojoties par priekšroku satiksmē, gan pie galda turpinot iepriekšējā runātāja tosta tēmu.
Laikam tieši tāpēc acumirklī iemīlēties Gruzijā ir tik viegli pat tad, kad visu nakti esi nomocījies lidostās un lidmašīnā.
Gaisa ceļš no Rīgas uz Tbilisi pašlaik ilgst četrarpus stundas, jo kara dēļ nevar lidot taisni pāri Ukrainai.
Gruzijas tautas pašapziņa un pašlepnums ir seni, vēstures griežos rūdīti un tāpēc tik pašsaprotami.
Jau 3.–4. gadsimtā izveidojās gruzīnu valoda un tās unikālā rakstība, tāpat šai laikā svētā Nino ar vienkāršu krustu no vīnogulājiem atnesa zemei kristīgo ticību.
Gruzija ir vīna darīšanas dzimtene, šo mākslu tur aizsāka pirms astoņiem tūkstošiem gadu, tas ir zinātniski pierādīts, lai ko arī teiktu kaimiņi armēņi.
Iekarotājiem šis Kaukāza kalnu, ieleju un Melnās jūras piekrastes zemes gabaliņš visos laikos šķitis iekārojams, tie nākuši un gājuši.
Diemžēl arī palikuši, jo Abhāzijā un Ziemeļosetijā saimnieko Krievijas okupanti. Visai bieži var sastapt cilvēkus, kas nēsā apģērbu ar apdruku – “20 procentus manas zemes ir okupējusi krievija” un līdzīgi.
“Labos krievus”, kuri bēga no Putina režīma, Gruzija uzņēma tikpat viesmīlīgi kā ukraiņus. Atšķirība tā, ka lielākajai daļai Ukrainas kara bēgļu tur bija pagaidu atspēriena punkts, lai dotos tālāk uz Eiropu, bet krievi palika, sāka pirkt īpašumus, saceļot debesīs cenas.
Gruzīniem arī kremt, ka šie ciemiņi nevēlas integrēties.
Tāpēc ir nepatīkami, tomēr saprotami, ka dažviet krieviski runājošs tūrists kļūst neredzams.
Vajag uzreiz vietējiem teikt, ka esi no Latvijas, ļoti nopriecāsies un atplauks. Arī novērtēs, ja ienākot sasveicināsies “Gamardžoba!” un pateiksies “Madloba!”.
Latviešus Gruzijā mīl, jo mēs esot tādi viesi, kas nav augstprātīgi (pretēji daudziem no Krievijas) un neradām problēmas.
Jā, lai gan krievi varmācīgi pievākuši daļu valsts, viņi var brīvi iebraukt Gruzijā un saņemt citiem līdzvērtīgu viesmīlību; šo kognitīvo disonansi joprojām nespēju pārvarēt, laikam jau līdz galam neizprotu gruzīnu dabu.
Desertu nevajag
Gruzīni vienīgi nesaprot, kāpēc mēs tik maz ēdam. Latvietis jau pēc šķēles karsta hačapuri (plāceņa ar sieru), tomātu – gurķu salātiem ar valriekstu mērcīti, kāda phali (maltu dārzeņu uzkoda ar riekstiem) un gabaliņa nemarinēta šašlika atzveļas krēslā un spēj tikai kusli malkot vīnu vai čaču (vietējā dzimtenīte no vīnogu izspaidām). Un kurš ēdīs gruzīnu pelmeņus – hinkali?
Ņemiet vērā, ka ēstuvēs uz jums skatīsies kā uz marsieti, ja lūgsiet divus vai trīs. Sevi cienošs pavārs ķeras klāt tikai tad, ja jālipina vismaz seši.
Un vēl taču ir biezi dārzeņu sautējumi ar garšaugiem, uz karstiem akmeņiem cepta maize, pupiņu mērce lobio…
Jau pirmajā dienā iemācījāmies, ka jebkurš ēdiens jāpasūta uz diviem.
Desertus tur negatavo, jo kurš gan pēc gruntīgajiem pamatēdieniem tos vēlas?! Ir taču augļi, kas no kokiem paši krīt mutē, un čurčella – ar miltiem kā konfekte savārīta vīnogu sula, bezgalsalda bez pievienota cukura.
Gruzīnu ēdienus un dzērienus svešumā ir grūti pagatavot, jo viens no garšas noslēpumiem ir ūdens no kalnu avotiem. Ceļiniekam šai ziņā Gruzija ir paradīze – jebkurā tualetē piepildi savu pudeli no krāna!
Gruzīnu autentiskais vīns ir tikai un vienīgi sausais. Mazajās vīna darītavās var aplūkot kvevri – milzīgus māla podus, kurus ierok zemē, piepilda ar izspiestajām vīnogām un raudzē, līdz beidzas fermentācija. Pārtraukt procesu, lai dzērienā saglabātos cukuri un iegūtu pussaldu vīnu, var tikai rūpnieciskā ražošanā.
Ja viesībās paredzēts baudīt daudz vīna, galdā būs baltvīns, kas Gruzijas tradicionālajā versijā ir piesātināti dzeltenais dzintara vīns. Sarkanvīnu izvēlas, kad iemalko nedaudz, lielās devās tas paaugstinās asinsspiedienu.
Lai arī par konjaku oficiāli atļauts saukt tikai dzērienu no viena reģiona Francijā, gruzīni lieto šo vārdu. Un taisnīgi, tas nav nekāds brendijs, bet visīstākais konjaks, kuru apmaiņā pret izeju Krievijas tirgos francūži jau 19. gadsimta beigās iemācīja gatavot uzņēmējam Davidam Saradžišvili.
Rūpnīcu un dzērienu sauc viņa vārdā. Ražotnes noliktavās vēl ir paša Saradžišvili jauktie vīnogu spirti dzēriena ražošanai.
Gruzīni klusībā piktojas, ja konjaku kāds lok kā ūdeni. Tas ir jāsasilda, jāapbrīno un jāatver gluži kā sieviete,
lai dzēriens sniegtu visaugstāko baudījumu, un vairāk par otriem 50 gramiem vakara gaitā iepildīt glāzē nav pieklājīgi.
Kā teica mūsu gids Timurs, Gruzijā viesībās jūs pieēdīsieties, sajutīsiet izsalkumu un atkal pieēdīsieties. Tā nav tikai ēšana, bet kopība, sarunas, tosti, līdzības.
Populāra un īsa galda uzruna ir “gaumardžos!” – prieka un veselības vēlējums, kura izsaukšanā notiekot pat sacensības starp galdiem.
“Jūs jau iepriekš mēģinājāt?” par latviešu grupu brīnījās Timurs, un mūsu patiesi gruzīnisko temperamentu vietējie allaž atzinīgi novērtēja.
Kāda līdzība par to, kā Dievs tautām zemi dalījis, izrādās, ir kopīga latviešiem un gruzīniem. Tikai mūsu versijā latvietis neatnāca, jo smagi strādāja druvā, bet gruzīns palaida garām, jo dzēra vīnu un lūdzās. Taču abi no dieviņa dabūja to pēdējo visskaistāko gabaliņu, ko viņš sev bija pietaupījis.
Uzziņai
Ko darīt Gruzijā
- Baudīt un nopirkt līdzi vešanai dzērienus, garšvielas, saulespuķu sēkliņu eļļu, čurčellas, augļu pastilas, pašus augļus, riekstus.
- Uzreiz vienoties ar vietējiem par cenu un kaulēties.
- Tbilisi apmeklēt sērūdens pirtis, izbraukt ar funikulieri, naktī aiziet uz Stikla tiltu.
- Doties pastaigā daudzo brīvi klaiņojošo labsirdīgo suņu pavadībā.
- Sastapt mājlopus brīvi klīstam pa Gruzijas Kara ceļu starp automašīnām.
Ko nedarīt Gruzijā
- Nepirkt spilgtas čurčellas, tās ir ķīmiski krāsotas.
- Neēst vīna saldējumu, bet baudīt abas lietas atsevišķi.
- Neiegādāties uz ielas sagrieztus augļus.
- Nedot naudu ubagiem, viņi strādā “saimniekam”.
- Nevadīt auto, ja plānojat to darīt pēc noteikumiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
