liepajniekiem.lv
Audzētavas saimniece Līga Strazdiņa mūs aicina mājā un ved uz meiteņu istabu. Arī no tās atskan skaļas rejas – vēl skaļākas nekā puišiem. Tam ir pamats, jo meiteņu istabā satiekam astoņas graciozas levretes.
Arī mani, pilnīgu svešinieci un ienācēju, Dita, Zojī, Ulula, Vivjena, Edīte, Īvija, Tifānija un Žaklīne metas sagaidīt un samīļot ar tādu jaudu, it kā būtu parādījusies saimniece, nevis svešiniece.
Istabā pie sienām plaukti ar saņemtajiem kausiem un atzinībām.
Viens kauss lielāks nekā citi, un tas ļoti īpašs. To piešķīra Ululai, kad Polijā Visu kurtu šķirņu specializētajā izstādē tieši Līgas levrete tika atzīta par izstādes labāko suni gan junioru, gan arī pieaugušo kategorijā.
“Raksturi mēdz būt dažādi, taču levretēm tiešām piemīt ļoti liels mīļums un pieķeršanās savam cilvēkam,”
stāsta Līga.
Viens otrs, kurš kļuvis par itāļu vēja suņa (greihaunda) saimnieku vai saimnieci, vēlāk zvanījis un stāstījis, ka nav domājis, ka šīs šķirnes dzīvnieks “visur staigās pakaļ kā astīte”, gribēdams būt kontaktā ar cilvēku.
Ar smaidu var piebilst – gatavs ar saimnieku pat dušā iet kopā!
Vēl meiteņu istabā ieraugām trīs nesen pasaulē nākušus kucēniņus. Viens no tiem ar milzu apņēmību visu laiku cenšas tikt ārā no norobežotās vietas, lai iepazītu interesanto pasauli.
Ar saimnieces atļauju paņemot rokās uzņēmīgo radībiņu, tā perfekti iegulst plaukstā. Taču mazuļi strauji augs, un garumā stiepsies arī viņu slaidās, garās kājas.
Sava trauslā izskata un iedzimtās elegances dēļ levretes ne velti mēdz salīdzināt ar balerīnām.
Audzētavas saimniece stāsta, ka viņas pirmā satikšanās ar šīs šķirnes dzīvniekiem notika pirms 24 gadiem, kad kopā ar bērniem aizgājusi uz Rīgā organizētu suņu izstādi. Bija pienācis brīdis, kad ģimene meklēja sev augumā nelielu suni un labu kompanjonu.
Izstaigājot visu izstādi, Līga tomēr atgriezusies pie levretēm un sākusi interesēties, kad gaidāmi kucēni. Par pirmo mīluli kļuva kucīte vārdā Marta.
Lai iegūtu vairāk informācijas no profesionāļiem un pieredzējušiem audzētājiem, kā kopt un ēdināt kucēnu, kopā ar Martu aizgājusi uz Latvijas Kurtu klubu. Tur par sunenīti saņēmusi tik daudz labu vārdu, ka piekritusi viņu aizvest uz pirmo suņu izstādi. Lai gan iepriekš par ko tādu pat nav domājusi.
Šis pavērsiens daudz mainīja. Vispirms jau to, ka saimniecei pašai vajadzēja apgūt nezināmo informāciju, kas saistījās ar izstādēm, vešanu un izstādīšanu ringā utt. Bet galvenais, ka kļuva interesanti!
Pēc laika, lai Martai būtu interesantāka ikdiena, ģimenē ienāca otra levrete – Aleksa.
Tagad audzētavā “Astra Bravissimo” ir 13 levretes, un visas Līga sauc vārdos. Īsos, skanīgos un pārsvarā latviskos.
Ejot pastaigā, maksimālais skaits, cik suņu pie pavadas varot paņemt līdzi vienā reizē, esot astoņi. Taču kā jau kurtiem jeb vēja suņiem, arī levretēm ir nepieciešama droša vide dabā, kur no sirds izskrieties un izvingrināt muskuļus.
Turklāt, atšķirībā no citām šķirnēm, itāļu greihaundi, kādas pēdas vai potenciālo medījumu saožot, neaizskries kā bez prāta un nepazudīs. Viņi ir kontrolējami un paši pieskata saimnieku.
L. Strazdiņas suņiem patīk būt pasažieriem automašīnā. Vēl kā šķirnes labās īpašības audzētāja izceļ, piemēram, kompakto augumu, jo levretes drīkst pārvest lidmašīnas salonā.
Spalva ir īsa, nav jāķemmē. Apmatojums nav biezs, tādēļ ziemā mīnus grādos sunītim mūsu apstākļos tomēr būs vajadzīgs savs apģērbs, kurā silti un ērti.
Interesanti
– Levrete jeb mazais itāļu vēja suns (vai arī itāļu greihaunds) ir ļoti sena suņu šķirne no kurtu grupas. Tiek uzskatīts, ka šķirne cēlusies Senajā Ēģiptē, pirms apmēram 4000–7000 gadiem.
– Ēģiptē mazos kurtus turēja faraonu galmos kā mājas mīluļus, bet dažkārt izmantoja medībās. Uzskata, ka no Ēģiptes levretes nonāca Senajā Grieķijā, bet no turienes 5. gs.p.m.ē. Senajā Romā.
– Šķirnes nosaukums – levrete (itāļu valodā Piccolo Levriero Italiano) cēlies no franču vārda lièvre – zaķis. Viduslaikos Eiropas muižniecība medīja mazos medījumus, tostarp zaķus un irbes, tieši ar itāļu kurtiem.
– Ļoti populāra levrete kļuva 14.–17. gadsimtā Renesanses laikā. Eiropas monarhi un bohēmas pārstāvji turēja suņus pa desmitiem, izceļot viņu eleganci, jūtīgumu un bezgalīgu uzticību cilvēkiem.
– Levrešu attēli ir atrodami uz Ticiāna, Paolo Veronezes, van Deika, Albrehta Dīrera un vēl virknes slavenu gleznotāju un gravētāju audekliem.
– Ļoti mīlētas un populāras levretes bija Prūsijas karaļa Frederika Lielā (1712–1786) galmā Sansusī pilī. Stāsta, ka karalis turējis ap 200 šīs šķirnes pārstāvju un vienmēr ar viņu kopā bijuši 40–80 suņi.
– 17. gadsimtā levretes iekaroja Anglijas un arī Krievijas karaļnamus. Pirmo levrešu šķirnes standartu pieņēma Anglijas ”Kennel Club” 1873. gadā.
– Pateicoties vieglajam skeletam un ļoti attīstītai muskulatūrai, šie suņi skrienot var sasniegt ļoti lielu ātrumu, pat 50 kilometrus stundā.
– FCI šķirni galīgi atzina 1956. gadā. Pašreizējais šķirnes standarts tika publicēts 2015. gadā.
– Neskatoties uz mazo augumu, levrete pilnībā atbilst miniatūram vēja sunim un ir izsmalcinātības, grācijas un elegances prototips. Levretes augstums skaustā 32–38 cm, svars 3–5 kg.
– Levrete ir suns – kompanjons. Pēc rakstura maigi, sirsnīgi, rotaļīgi, sabiedriski un viegli apmācāmi. Vidējais dzīves ilgums 13–14 gadi, taču ļoti daudzi sasniedz 16–17 gadu vecumu.
Avots: www.astrabravissimo.com
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
