Par to zināms arī Liepājas Sociālā dienesta bērnu atbalsta centram “Dzintari”. Iestādei nākas cīnīties nevis tikai ar šo problēmu jau pašā saknē, bet arī atspēkot dažu šī centra iemītnieku izplatīto nepatieso un maldinošo informāciju.

Problēma ar sniega bumbas efektu

“Teica, ka bērnunamā nedodot ēst, slikti izturoties, nekā neesot,” papildina vēl kāda sieviete gados, kurai bērni prasījuši iedot naudu. “Man palika žēl, bērni taču!” saka liepājniece.

Šādas atsauksmes no sabiedrības dzirdējuši arī centra darbinieki. “Tā notiek! Un īpaši pēdējos gados tas ir aktualizējies jautājums visā Latvijā,” apstiprina “Dzintaros”.

Bērnu atbalsta centra “Dzintari” vadītājs Uldis Kalns parāda video, kas publicēts vietnē “Tik Tok”, kur divi iestādes bērni – vecāka meitene un mazāks zēns – tīra automašīnu stiklus lielveikala pazemes autostāvvietā un par to saņem tik, cik auto īpašniekam nav žēl.

To viņi esot aizguvuši no vietējiem Tosmares bērniem, kuriem šāda ubagošana sokas no rokas jau gadiem.

“Tā vietā, lai cilvēki aizdomātos, ka tas ir ļoti nepareizi, sabiedrība bērnus par šādu rīcību slavē!”

norāda “Dzintaru” pārstāvji.

Taču šāda naudas prasīšana ir ubagošana, un Bērnu tiesību aizsardzības likums skaidri norāda, ka tā ir aizliegta.

“Sabiedrībai trūkst izpratnes par bērnu ubagošanu. Cilvēki neapzinās, ka šādi motivējam bērnu neapmeklēt skolu, pastiprināti klaiņot, ar viegli nopelnīto naudu pārtikt no saldumiem.

Likums nosaka, ka, redzot bērnu, kas nodarbojas ar ubagošanu, būtu nekavējoties jāziņo policijai, kurai bērns jāaiztur un par notikušo jāziņo vecākiem vai aizbildnim. Cilvēkiem būtu svarīgi saprast,

ja bērns ir nonācis situācijā, kur viņam uz ielas ir jāubago, tad tie iedotie pāris eiro problēmu neatrisinās,”

uzsver centra vadītājs.

“No Valsts policijas ir diezgan gausa attieksme. Esam aicinājuši risināt notiekošo “Rimi” autostāvvietā (tirdzniecības centrā “Ostmala” Kārļa Zāles laukumā). Tur blakus ir Policijas pārvalde, iecirknis, katru dienu pusdienas laikā policijas darbinieki tur iet garām vai cauri. Tā vietā, lai ko pasāktu, vismaz ko pateiktu…” rokas plāta U. Kalns.

Taču “Dzintaru” vadītājs vienlaikus norāda, ka ir jāmainās arī sabiedrības attieksmei pret šo problēmu.

“Jāsaprot, ka bērnam prasīt naudu uz ielas nav normāli, laikā, kad viņam jāatrodas skolā vai pēc tās – mājās vai kādos pulciņos, atrasties pazemes autostāvvietā un tīrīt stiklus par atlīdzību – arī tas nav normāli. Sabiedrība par to neaizdomājas.

Šī ir ļoti nopietna problēma, kas izraisa citas, vēl lielākas. Un galvenokārt tā ir skolas kavēšana.

Jau ir izskanējis, ka mums valstī ir ļoti liels mācību stundu kavējumu skaits. Motivācijas jautājums – aizeju uz autostāvvietu un nopelnu – kam man to skolu vairs vajag?

Sākas otra galējība – cilvēks domā, ka padarījis labu darbu, iedodot naudu, taču seko nākamie, kas tikpat labprātīgi šiem bērniem nopērk cigaretes, enerģijas dzērienus, alkoholu. Saasinās bērnu atkarības problēmas. Bērns tam visam ir pa vidu, viņš, pašam to neapzinoties, kļūst pat cietušo,” skaidro centra vadītājs.

Svarīgākais, ko sabiedrība var darīt, ir nepalikt vienaldzīgiem pret ubagošanas situācijām un ziņot iestādēm, kā arī neatbalstīt bērnu lūgumus pēc naudas.

“Katram sabiedrības loceklim būtu jāiesaistās šīs problēmas risināšanā, mēs vieni paši to neizdarīsim,” uzsver centra vadītājs.

“Arī tad, ja bērns ubago šķietami pats pēc savas iniciatīvas, situācija prasa atbildīgo institūciju iesaisti un rūpīgu izvērtējumu, kāpēc bērns ir nonācis šādā situācijā un vai viņam netrūkst pieaugušo aprūpes un atbalsta.

Šādas situācijas nereti saistās ar uzraudzības trūkumu, bērna likumisko pārstāvju nolaidību vai pat iespējamu bērna ekspluatāciju,” norāda Bērnu aizsardzības centra (BAC) pārstāve Simona Saule. 

Iežēlina ar melošanu un manipulēšanu

Vienlaikus ir jāpieņem arī tas, ka ubagojoši bērni ir veiksmīgi iemācījušies dažādas manipulatīvas metodes, lai panāktu savu, uzsver centra darbinieki.

“Situācijās, kad saņemam informāciju par bērnu ubagošanu, iesaistām Liepājas pašvaldības policiju, kas pēc gan mūsu, gan iedzīvotāju ziņojuma mēģina pieķert bērnus notikuma vietā,” piebilst U. Kalns.

Taču pagaidām tas nav izdevies, jo, tiklīdz viņi pamana policijas tuvošanos, tā pamūk.

“Bērniem nevajadzētu atrasties uz ielas dienas laikā, īpaši darbdienu pirmajā pusē. Tas ir pirmais signāls,” uzmanību vērš sociālā darbiniece Ilze Krūmiņa.

Te vietā būtu pēc iespējas precīzāks jautājums – kāpēc tu neesi skolā? “Jāgatavojas, ka atbildē var būt visādi attaisnojumi – stundas nenotiek vai beidzās agrāk, skolotāja slima u.c.

Viņi cilvēkiem mēdz samelot gan par skolu, gan savu vārdu, uzvārdu un dzīvesvietu – lai nevar galus savilkt kopā,”

saka I. Krūmiņa un U. Kalns.

“Ja cilvēki sāks uzdot dažādus neērtos jautājumus, iespējams, viņi aizies projām un varbūt sapratīs, ka cilvēki nav tik lētticīgi, cik šķiet,” zina teikt I. Krūmiņa.

Darbinieki norāda, ka ar ubagošanu un piepelnīšanos nenodarbojas aprūpes centra bērni vien, tajā iesaistās arī mazgadīgi bērni no mikrorajona apkārtnes, no ģimenēm.

“Visvairāk bažas centra bērni rada ar to, ka viņi izmanto stāstus, ka bērnunamā nedod ēst, slikti izturas. Iežēlina arī ar izskatu –

viņiem katram ir vairāki pāri labu apavu, bet, lai sasniegtu mērķi, uzvelk kājās istabas čībiņas un iestāsta garāmgājējiem, ka pelna naudu jaunām botītēm. Viņiem ir visām sezonām atbilstoši labi apavi, tikai ubagojot tie paliek skapī. Tā ir apzināta darbība.”

“Rīgā dzīvojošie, ubagojošie bērni bija sākuši autoostā ubagot naudu, sakot, ka vajag biļetīti. Tālākie, tātad arī dārgākie, punkti no Rīgas, kur ir sociālās aprūpes centri, ir Daugavpils un Liepāja.

Viņi izmantoja šo faktu, stāstot, ka ir Liepājas bērnunama bērni, viņiem jātiek atpakaļ mājās.

Taču sabiedriskais transports ārpusģimenes aprūpes bērniem ar sociālo garantiju apliecību ir bez maksas. Cilvēki to nezina. Rīgas autoosta reaģēja un atrisināja šo situāciju.

Taču jaunieši izmantoja nākamo iespēju – palūdza, lai izpalīdzīgie cilvēki nopērk biļeti. Loģiski, ka rodas uzticamības iespaids, ka nekam citam naudu nenotērēs.

Taču jaunieši zināja, ka, atdodot atpakaļ biļetes autoostas kasēs, tiek atmaksāta lielākā daļa no tās cenas. Tā viņiem izdevās vēl ātrāk pierunāt cilvēkus. Izlūdzās biļeti, pagaidīja, kad pircējs aiziet ap stūri, un piegāja pie kases atprasīt naudu,” stāsta “Dzintaru” vadītājs.

Nauda garšīgāka par jau nodrošināto

“Bez motivējošām pārrunām instrumentu, kā ar to cīnīties, īsti nav. Bērni ļoti labi apzinās, ka nedrīkst darīt to, ko viņi dara, ka tas nav pareizi. Bet tas ir vilinoši! Kāpēc būtu jāpiepūlas mācīties, ja var nopelnīt un iegādāties to, kas viņam kārojas, ko neviens tāpat vien nepirks?

Mēs paši saviem bērniem ikdienā nedodam tik daudz naudas, lai tā vienkārši ietu Hesburgerā paēst. Bet centra bērni nopelna un tērē,” vērtē I. Krūmiņa un sociālā audzinātāja Daiga Feldmane.

Šobrīd no centrā dzīvojošajiem periodiski ubagojot vismaz četri nepilngadīgie audzēkņi, trīs no tiem ir no centra “Dzintari” dzīvokļiem Tosmarē.

Pa dienu šādi nopelnot 60, pat 70 eiro. “Nauda ir garšīga – kad to garšu sajūt, tad seko rīcība,”

iemeslus naudas ubagošanai skaidro U. Kalns.

“Svarīgi gan saprast, ka ubagošana visiem centra “Dzintari” bērniem nav norma, šie gadījumi ir izņēmums. Lielākā daļa mūsu jauniešu ir sevi un apkārtējos cienoši cilvēki, kas saprot, ka ubagošana ir galējība,” norāda U. Kalns.

“Bērniem te tiešām nekā netrūkst! Ne saldumu, ne ēdiena, ne apģērba, ne izklaižu! Nereti viņi paši atsakās no tā visa. Piedāvājam – iesim nākamnedēļ uz kino? Nē, neiesim! – ir atbilde. Kāpēc? Neinteresē!” stāsta I. Krūmiņa.

Tas ir grūts un ļoti laikietilpīgs darbs – parādīt jaunietim, ka ir citi brīvā laika pavadīšanas veidi bez klaiņošanas, vielu lietošanas, ubagošanas. Diemžēl vidē, no kuras bērni parasti nonāk centrā, tā ir norma.

Lielākoties darbinieku ikdiena ir darbs ar dažādām bērnu problēmām, kas izveidojušās no iegūtās dzīves pieredzes, līdz viņi nonākuši bērnu aprūpes centrā.

“Katra diena ir citāda, nevari būt pārliecināts, vai šodien nebūs kāda jauna problēma, kas jārisina,”

teic I. Krūmiņa.

“Daļai bērnu iešana uz skolu nav bijusi vienmēr vajadzīga, ģimenē tas nav bijis svarīgi,” secinājumos padalās I. Krūmiņa.

U. Kalns norāda, ka centra bērniem reizi mēnesī tiek izsniegta kabatas nauda – tie ir nepilni 25 eiro mēnesī, ko var tērēt pēc saviem ieskatiem.

“Lielākas meitenes pērk parfimēriju, dažādus līdzekļus matiem, bet mazākie – saldumus, tos krāsainos. Tie saldumi, kas ir centrā, arī konfektes, augļi, viņiem pārsvarā nav saistoši,” secinājusi I. Krūmiņa.

“Daļa bērnu, kuri nonākuši līdz atbalsta centram, nereti ir izgājuši cauri ļoti garai notikumu ķēdei – krīzes centri, izņemšana no ģimenes, audžuģimenes, atgriezušies īstajā ģimenē, bet atkal nonākuši šīs ķēdes sākumpunktā.

Nereti saucam sevi par pēdējo pieturu – pie mums parasti nonāk bērni un jaunieši, ar kuriem citur nav tikts galā vai vieta audžuģimenēs viņiem nav atradusies,”

saka U. Kalns.

“Mēs neesam slēgta tipa iestāde. Bērns dažkārt iespītējas un iziet pa durvīm. Īpaši tad, kad notiek sarunas par skolu vai citiem pienākumiem. Tad dienas tiek pavadītas klaiņojot, citiem arī ubagojot.

Šajos gadījumos nav tādu resursu un rīku, kas uzreiz palīdzētu bērnus ievest pareizajās sliedēs un motivētu rīkoties citādi. Tas ir izdarāms tikai ilgā laika periodā, runājot, piedāvājot alternatīvas, vēlreiz runājot,” pauž centra vadītājs.

Bērnu nesodīs, piedāvās atbalstu

“Darām zināmu, ka par bērna ubagošanu atbildība neiestājas pašam bērnam – viņš ir aizsardzības, nevis sodīšanas subjekts. Atbildība un pienākums rīkoties ir pieaugušajiem – vecākiem, aizbildņiem, kā arī pašvaldības un sociālo dienestu speciālistiem.

Pašvaldībām sadarbībā ar sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām jāvērtē šādi gadījumi kā iespējams bērna tiesību aizskārums, nodrošinot nepieciešamo atbalstu bērnam un viņa ģimenei vai citam pārstāvim.

BAC vērš uzmanību, ka sabiedrībai ir nozīmīga loma bērnu ubagošanas izskaušanā – par gadījumiem, kad bērni tiek redzēti ubagojam, ir svarīgi ziņot policijai, Sociālajam dienestam vai BAC.

Ubagošana ir signāls, ka bērnam nepieciešams atbalsts,”

pauž S. Saule.

Liepājas bāriņtiesas vadītāja Taiga Ziemele vērtē, ka bērnu ubagošana aptuveni pirms desmit gadiem Liepājā bija diezgan liela un arī izteikti redzamāka problēma – bērnus varēja redzēt pilsētas centrā, pa ceļam uz jau pieminēto veikalu “Ostmala” un tā pazemes stāvvietā.

“Ir jādomā par tām paliekošajām negatīvajām sekām, ko izraisa šāds paradums un sabiedrības atbalsts,” viņa komentē.

“Mums izsaukumi nav saņemti, tas ir pašvaldības policijas kompetencē,”

informē Valsts policijas pārstāve Madara Šeršņova.

“Jā, pašvaldības policija (PP) iesaistās – reaģē uz izsaukumiem, ja tiek saņemta informācija par ubagošanas gadījumiem, neatkarīgi no tā, vai to dara nepilngadīga vai pilngadīga persona. Tāpat arī vēršam uzmanību patrulēšanas laikā.

Šādos gadījumos pašvaldības policija ierodas notikuma vietā un pēc sarunas nogādā bērnus dzīvesvietā, un veic pārrunas arī ar viņu vecākiem vai oficiālajiem pārstāvjiem,” pastāsta Liepājas PP pārstāve Elva Lubāne.

Vienlaikus viņa atzīmē, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir noteikumi par bērnu iesaistīšanu ubagošanā, bet tas jau ir kas cits, savukārt, kas attiecas uz pilngadīgām personām, –

ubagošanu var uzskatīt arī par sabiedriskā miera traucēšanu.

E. Lubāne norāda, ka, redzot šādus gadījumus, ir jāziņo PP. Vislabāk to darīt, nevis sūtot ziņu aplikācijā, bet gan zvanot uz operatīvo tālruni 634 202 69.

Līdzjūtība rada atkarību

Ilze Kurme, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore

Bērnu pašiniciatīva ubagošanai ir daudz sarežģītāka parādība, nekā varētu šķist. Aiz šīs rīcības slēpjas liels dažādu faktoru kopums – gan nepilnības bērna aprūpē un uzraudzībā, gan neapmierinātas materiālās un emocionālās vajadzības.

Mūsdienu patēriņa sabiedrība rada milzīgu spiedienu bērniem. Sociālie mediji, reklāmas un saskarsme ar vienaudžiem pastāvīgi signalizē, ka statuss un piederība ir saistīta ar to, kas tev ir – jaunākais telefona modelis, konkrēta zīmola apavi.

Daudziem bērniem, īpaši no maznodrošinātām ģimenēm un arī institūcijās dzīvojošajiem, tas ir nesasniedzami. Bērns jūtas atšķirīgs, izstumts un tad atklāj, ka var situāciju ietekmēt, iegūstot dažus eiro uz ielas.

Svarīgi uzsvērt –

bērns šajā situācijā redz sevi ne kā ubagotāju, bet kā kādu, kas aktīvi risina problēmu, ko aprūpētāji kādu iemeslu dēļ neredz vai nespēj atrisināt.

Riski – bērns, kas regulāri uzrunā svešiniekus, nonāk neaizsargātā situācijā un var vieglāk kļūt par upuri.

Ubagošanā iegūtais var nostiprināties kā ilgtermiņa taktika. Turklāt, ja viens bērns atklāj, ka metode darbojas, informācija izplatās ātri un kļūst par normu grupā.

Viens no pamata faktoriem ubagošanai ir emocionālā kontakta trūkums. Ja aprūpētāji (bērni, kuri dzīvo ģimenēs) pietiekami neinteresējas, kur bērns ir un ko viņš dara, ir viegli pazust uz pāris stundām.

Risinājumam jābūt daudzpusīgam. Nepieciešams uzlabot aprūpes, uzraudzības un audzināšanas kvalitāti, zinot, kur un ar ko bērns ir.

Svarīgi attīstīt kritisko domāšanu par patēriņa kultūru, palīdzot bērniem saprast, ka viņu vērtība nav atkarīga no lietām.

Sabiedrībai jāsaprot, ka, dodot naudu bērnam uz ielas pat ar labākajiem nodomiem, tiek pastiprināta problēma.

Ja satiekat bērnu, kas uz ielas lūdz naudu vai ēdienu, nedodiet naudu tieši bērnam, jo tas motivē turpināt šo uzvedību. Tā vietā jāziņo atbildīgajām institūcijām.

Ja sabiedrība jūtas emocionāli iesaistīta un vēlas palīdzēt, aicinām atbalstīt organizācijas, kas profesionāli strādā ar bērniem no institūcijām un maznodrošinātām ģimenēm – piemēram, tās, kas organizē mentoru programmas, sporta un mākslas aktivitātes, vasaras nometnes vai sniedz mācību atbalstu.

Šāds atbalsts dod bērniem ilgtspējīgus rīkus un prasmes labākai nākotnei, nevis atkarību no svešinieku līdzjūtības uz ielas.

Es domāju tā: ja jums svešinieks uz ielas prasa naudu?

Ēriks, mūziķis:

– Es cenšos pieturēties pie aspekta – reizi mēnesī kaut kas labdarībai būtu jādod, arī uz ielas kādam naudiņu iemetu, bet ne vienmēr un ne pārāk bieži.

Vairāk esmu manījis ubagojam Rīgā. Liepājā reti var redzēt, ka kāds prasa naudu. Pirmā reakcija – dot vai nedot, ir dienas, kad paprasa trīs vienlaikus. Ir cilvēki, kas izmanto situāciju, bet to ir ļoti grūti noteikt.

Ramona, pedagoģe:

– Šobrīd vairs ne, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija bērni, kas prasīja. Teicu, ka varu nopirkt, ko vajag. Bija tādi, kas pagriezās un aizgāja, bija tādi, kam tiešām vajadzēja to lētāko bulciņu.

Vīriešiem un sievietēm, kas stāv, naudu nedodu. Ja man bērns tagad prasītu, es ar to bērnu aprunātos.

Rihards, strādā celtniecībā:

– Pēdējais gadījums bija ar pieaugušo, kurš prasīja, iedevu apmēram eiro. Vienu reizi man šķiet, ka ir prasījis arī bērns. Man nav žēl iedot.

Nesen bija gadījums pie mūsu mājas, kad viens pieaugušais prasīja ēdienu, mums iepriekšējā dienā bija dzimšanas dienas svinības, salikām viņam kastītēs. Naudu neprasīja.

Egita, māmiņa:

– Pirms divām nedēļām pretim nāca aptuveni desmit gadus veca meitene, prasīja divus eiro. Prasīju – kur mamma un tētis? Atbildēja, ka nav, viņa ir no bērnunama. Teica, ka naudu vajag ēšanai. Nebija skaidras naudas, neiedevām, bet mani arī tā meitene nepārliecināja.

Es skeptiski izturos pret ubagotājiem. Zināms, ka bērniem no sociālās aprūpes centra apstākļi ir labi.

Zane, studente:

– Nē, nedodu. Lielākoties ubagotāji bijuši ar alkoholisma problēmām. Ja cilvēks saka, ka vajag maizīti, ieeju veikalā un nopērku to. Ubagotāji ir bijuši vienmēr, un man šķiet, ka vairāk tādu cilvēku ir pie tirgus.