liepajniekiem.lv
Šī brīža klienti klātesošos priecēja ar aizkustinošu un sirsnīgu deju, kas pārtapa teatrālā uzvedumā. Savukārt tie, kuri par viņiem tur rūpi, dalījās piedzīvotajā un atmiņu stāstos. Vienaldzīgus neatstāja arī vēstījums par zīdaiņu nama pirmsākumiem.
Rūpēs par bērnu likteņiem
“Šogad atzīmējamais skaitlis ļauj apzināties to, ka šis nams izauklējis tūkstošiem mazuļu.
Bērni šeit ir auguši un mīlējuši šo vietu, ēka pārdzīvojusi karu, valdības maiņas, tomēr spējusi stabili pastāvēt un turpināt pildīt savu misiju –
pašu galveno – nodrošināt bērnu aprūpi,” ievadot atmiņu stāstu, saka VSAC “Kurzeme” filiāles “Liepāja” pārstāve Lita Belte Svētiņa.
Apšu ielas nama stāsts sākās tālajā 1928. gada decembrī, kad Labklājības ministrijas Sociālās nodrošināšanas departamenta pārziņā tika atklāts Valsts Liepājas zīdaiņu nams.
Tā galvenais uzdevums bija rūpēties par to bērnu likteņiem, kurus mātes nevarēja vai negribēja audzināt.
Savulaik sabiedriskā doma ļoti krasi nosodīja sievieti, kurai bērns piedzima ārlaulībā. Sabiedrība sievietes morāli notiesāja, piederīgie novērsās, un jaunā māte tika atstumta kā morāli, tā fiziski, kas mudināja par ļaunprātību pret sevi vai bērnu.
Tas bijis laiks, kad valstī manāmi sākušas ieplūst arī poļu viesstrādnieces bez pastāvīgas dzīvesvietas, daļai dzima bērni, bet nebija iespējas tos uzturēt, tāpēc daudzas pieņēma lēmumu uz laiku savas atvasītes ievietot zīdaiņu namā.
Zīdaiņu nama pārziņā tika nodotas divas lielas ēkas Apšu ielā. Agrākās Debūra kazarmas un katlumāju zīdaiņu patversmes vajadzībām pārbūvēja 1928. gadā, tobrīd ēkas adrese bija Debūra iela 3.
Pārbūve prasīja lielu darbu un prasmīgu telpu pārmainīšanu, jo zīdaiņiem bija jābūt labi pārredzamiem.
Tur tika ierīkota arī dzīvesvieta nama vadītājai, ārstei Annai Kalniņai un saimniecības daļas vadītājam Kārlim Brakmanim, jo bijis noteikts, ka viņiem jādzīvo iestādes teritorijā.
Tolaik mazuļi namā uzturējās līdz divu gadu vecumam. Ja pa šo laiku bioloģiskās mammas viņus atpakaļ nepaņēma un adopcijai neviens nepieteicās, viņi Liepāju pameta un tika aizsūtīti uz patversmi Majoros.
Interesanti, ka 1928. gadā Tautas labklājības ministrija izsludināja izsoli, kurš zīdaiņu namam spēs piegādāt aptuveni 100 litrus piena dienā.
Tā brīža piegādātājs gan nav zināms, bet, sākot no 1940. gada, par piena piegādi rūpējās Sauldruvu saimniecības.
Bija tādi, kas neizauga
1930. gados iestādē uzturējās 120 bērni bāreņi vecumā līdz 4 gadiem. Lielāko dienas daļu bērni vasarās pavadīja laukā, svaigā gaisā, tāpēc īpaši ticis piedomāts, lai laika gaitā Apšu ielā būtu skaists un ziedošs dārzs. Tā kā iestāde bija slēgta tipa, ārpus tās zīdaiņi netika vesti.
Lai bērni saņemtu pilnvērtīgu uzturu dzīves pirmajā gadā, mātēm bija jāpaliek dzīvot iestādē un jābaro zīdainis no krūts.
Zīdaiņu namā tobrīd dzīvoja 40 mātes. Sievietes bija pakļautas stingram iestādes režīmam un izpildīja tehniskos darbus – veļas mazgāšanu un citus uzkopšanas darbiņus.
Divas reizes gadā – vasarā un ap Ziemassvētkiem – zīdainīšus kristīja. 1936. gada decembrī prāvests Dr. Visvaldis Sanders kristīja 15 mazuļus.
Krustvecāku vidū bija vairāki pilsētas valdes locekļi. Nav ziņu, vai viņi saviem krustbērniem palīdzēja nākotnē.
Neparasts fakts, runājot par 1941. gadu, lasāms Maijas Meieres-Ošas pētījumā. “Uz 18 lapām glītā rokrakstā sarakstīti mazuļu vārdi, dzimšanas dati, tautība, reliģiskā piederība, iepriekšējās adreses, ja tādas ir zināmas. Kopā 249 zīdaiņi.
Divi mazuļi – Gunars (1940. g. dec.–1941. g. augusts) un Jānis (1940. g. okt.–1941. g. augusts) – miruši. Vecākais nama iemītnieks, neskaitot darbinieku bērnus, – 1935. gada novembrī dzimušais Kārlēns. Jaunākais – 1941. gada jūlijā dzimušais Jurītis.
Mazuļi reģistrā rūpīgi sagrupēti – 170 pienēdāji ir latvieši, 40 – poļi, 26 – krievi, 5 – lietuvieši, 4 – ebreji. Autiņos cieši satīti, Apšu ielas 3. namā guļ arī viens igaunis un viens vācietis. Divu bērnu tautība nav norādīta.
Vairums mazuļu ir luterāņi, bet katoļu ir gandrīz tikpat. 29 sārtvaidži ir pareizticīgi, 2 – baptisti, 6 – vecticībnieki, 2 – pieder Mozus ticībai. Padsmit mazuļu reliģiskā piederība nav zināma – te būtu bijusi lieliska iespēja katoļiem tos nokristīt pa savam un beidzot pārsniegt luterāņu skaitu patversmē.
Jāatceras, ka tas ir 1941. gads, kur piederība kādai tautībai vai reliģijai varēja kļūt par iemeslu vismaz ieslodzījumam, ja ne nāvei.
Nacistu okupācijas laikā ebreju izcelsmes esošie vai bijušie Latvijas bērnu namu audzēkņi nevarēja justies droši – viņu dzīvības bija apdraudētas. Rasu naids sasniedza viņus arī šajos namos, kuri pēc būtības bija veidoti kā patvērums vārgākajiem un sargājamākajiem sabiedrības locekļiem.
Vēsturnieks Marģers Vestermanis labi zinājis teikt, ka nacisti nežēloja pat bērnus. Kārtējo reizi to pierādījis Cēsu pusē dzīvojušās Dreimaņu ģimenes stāsts. Īsi pirms kara zemnieku ģimene audzināšanā no bērnu nama bija paņēmuši divas ebreju meitenītes – māsas Ciļu un Zelmu.
M. Vestermanis raksta: “Dreimaņi atteicās meitenes reģistrēt kā ebrejietes, atteicās arī tās nodot pagasta valdei vai Cēsu apriņķa policijai. 11 gadus vecā Zelma apmeklēja 4. klasi, bet 9 gadus vecā Ciļa 2. klasi. 1943. gada vēlā rudenī Cēsu apriņķa 2. (Taurenes)
policijas iecirkņa priekšnieks ar pieciem policistiem meitenes apcietināja skolas internātā un tai pašā vakarā mežā nogalināja.”
Pētnieku komanda, kas izveidojusi pirms kara Liepājā dzīvojušo ebreju datubāzi, norāda, ka arī visus četrus 1941. gadā Valsts Liepājas zīdaiņu namā reģistrētos ebreju mazuļus nogalināja, visdrīzāk, tā paša gada nogalē. Tik maziem bērniem parasti lodes netērēja…”
Cauri krīzēm uz attīstību
Laikam ejot, zīdaiņu nams piedzīvoja aizvien lielākas pārmaiņas. 1982. gadā iestādi pārdēvēja par Liepājas Psihoneiroloģisko zīdaiņu namu, jo pieauga garīgi slimo bērnu īpatsvars.
Savukārt 1994. gadā iestāde jau pārsaukta par aprūpes centru “Liepāja”, bērnu skaits tobrīd lēnām saruka no 200 uz 120.
Šobrīd te dzīvojošie jaunieši apgūst dažādas prasmes – sporto, dzied, izklaidējas, piedalās pasākumos, dodas ekskursijās pat ārpus Latvijas robežām.
Visvaldis Gūtmanis Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” direktora amatā strādā kopš 2012. gada. Viņu priecē fakts, ka, laikam ejot, bērnu, kuri paliek aprūpē šajā namā, kļūst aizvien mazāk, lielākā daļa nonāk mājai pietuvinātā vidē.
“Šeit paliek vien smagākie bērniņi, kas ir paliatīvajā aprūpē, mūžīgie bērni.
Iestāde šajā laikā ieguvusi pilnīgi jaunu elpu.
Ir bijušas bažas, pat aizdomas, ka Liepājā šādā iestāde varētu tikt likvidēta, visus šejienes bērnus koncentrējot Rīgā. Tomēr izdevās šo namu saglabāt un funkcijas attīstīt pavisam jaunā plaknē, kas pamatā orientēta uz paliatīvo aprūpi.
Te ieguldīti gana lieli Eiropas līdzekļi, kas tikai lieku reizi apliecina, ka šim namam jābūt. Tāpat gaidāmi vēl daudzi citi darbi, lai telpas uzlabotu, padarot tās ērtākas un funkcionālākas.”
Filiāles vadītāja Lita Bērziņa, ko sveicēji mīļi dēvē par nama galveno māmiņu, ar pateicību pieņēma siltos vārdus un sveicienus, solot rūpēties par bērniem ar tikpat lielu rūpi un mīlestību arī turpmāk.
“Kopš pašiem pirmsākumiem mūsu mājas galvenā misija bijusi aprūpe.
Šobrīd šajā namā tiek sniegti sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumi bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, bērniem ar smagiem un funkcionāliem traucējumiem, kā arī pilngadīgām personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Katram cilvēkam ir savas mājas, vieta, kur viņš jūtas piederīgs. Mājas ir kas īpašs un svēts, kas saistīts ar cieņu, godu un mieru. Tā ir vieta, kur tevi saprot, priecājas un sargā no dzīves vētrām. Te mēs augam un attīstāmies. Lai mūsu mājās valda miers un saticība!” namam, kas tik daudziem ir māju vietā, gaišu nākotni vēlēja L. Bērziņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
