Redakcija aplūko, kādi risinājumi Liepājā šobrīd tiek īstenoti pirmsskolā un pamatskolā. Arī to, kā jaunieši, kuri izvēlējušies profesionālo sportu, spēj apvienot mācības vidusskolā ar intensīvu treniņu režīmu.

Oktobra tēma – iešana un soļošana

“Skrienam, skrienam, skrienam!” piecgadniekus un sešgadniekus mudina nezaudēt ātrumu Jevgeņijs Koļcovs brīdī, kad “Kurzemes Vārds” ielūkojas sporta nodarbībā bērnudārzā “Delfīns”.

Bērni cenšas pēc iespējas precīzāk izpildīt augstsoli un citus vingrinājumus. “Ļoti jaudīgi, daudz enerģijas,” vēlāk treneris raksturos, kādi ir audzēkņi.

“Delfīnā” un arī citās pirmsskolas izglītības iestādēs (PII) no šī mācību gada ir vienots plāns, pēc kura stiprināt bērnu fizisko sagatavotību.

PII “Delfīns” Liepājā jau vairākus gadus sevi sauc par īpaši sportisku dārziņu – ne tikai tāpēc, ka šeit ir vienīgais peldbaseins pilsētā, bet arī tādēļ, ka kustība un veselīgs dzīvesveids tiek uztverts kā ikdienas neatņemama sastāvdaļa.

“Mūsu moto ir: “Kustība vieno, veselība stiprina!” –

tie nav tikai skaisti vārdi, bet ikdienas pieeja darbam,” uzsver vadītāja Kristīna Strauta.

“Delfīnā” sporta aktivitātes notiek gan telpās, gan svaigā gaisā, un bērni ik nedēļu apmeklē arī peldēšanas nodarbības.

“Mēs ļoti gaidām jauno sporta laukumu, kam būtu jābūt gatavam 2027. gadā. Tas ļaus bērniem vēl vairāk kustēties piemērotā vidē. Līdz tam brīdim darām visu iespējamo ar esošo infrastruktūru,” piebilst vadītāja.

Ļoti svarīga loma “Delfīna” sportiskajā ikdienā ir skolotājiem.

“Mums ir divi sporta pedagogi – baseina treneris un sporta skolotājs Jevgeņijs Koļcovs, kurš ar bērniem strādā katru dienu. Viņš strādā ar visām grupiņām un dara to ar lielu aizrautību. Arī vecāki priecājas, ka bērniem ir iespēja kustēties un apgūt prasmes profesionālu pedagogu vadībā,” uzsver K. Strauta.

Būtisks jaunā plāna aspekts ir sadarbība ar vecākiem. Vadītājas vietniece Jekaterina Šulce stāsta, ka vecāki tiek informēti, pie kuras prasmes šobrīd tiek strādāts.

Septembrī bija akcents uz skriešanu, oktobrī ir iešana un soļošana, tālāk – lēkšana, acu un kāju sadarbība, līdzsvars, spēks utt.

“Mēs arī dodam piemērus vecākiem, ko viņi var kopā ar bērniem turpināt darīt mājās vai ārā.

Mēs gribam, lai vecāki ir iesaistīti un redz, kādas prasmes bērni attīsta. Septembrī audzēkņi apguva pareizu skrējiena tehniku, attīstīja ātrumu, izturību,” iepazīstina J. Šulce.

Jau agrā vecumā – laba bāze

Treneris J. Koļcovs, kurš strādā arī par grieķu-romiešu cīņu treneri Kompleksajā sporta skolā, novērojis, ka “Delfīna” bērni, salīdzinot ar citu bērnudārzu audzēkņiem, jau agrā vecumā iegūst labu sportisko bāzi.

“Bērniem ir nodarbības baseinā, divas reizes sports, vēl citi dažādi pulciņi. Viņi ir pietiekami noslogoti.

Šeit ir ielikts labs pamats, kas nākotnē palīdzēs sporta gaitās.

Strādājot Kompleksajā sporta skolā, redzu, ka bērniem, kuri agrāk ar sportu nav nodarbojušies, ir daudz grūtāk.”

Treneris stāsta, ka nodarbībās ar “Delfīna” audzēkņiem izmanto dažādu inventāru, taču spēj strādāt arī bez tā.

“Mazajiem nodarbība ilgst 20, lielajiem – 40 minūtes. Ja esam laukā, inventāru ņemu līdzi. Bet vissvarīgākais ir kontakts ar bērnu.”

Lai atbalstītu pedagogus un vecākus plāna īstenošanā, ir izstrādāta metodisko materiālu krātuve, kas ikvienam ir pieejama. To papētījis arī J. Koļcovs.

“Strādāju par treneri 12 gadus, tādēļ pieredze jau uzkrāta. Es varēju šo un to atcerēties, kaut ko pilnveidot un tad tālāk nodot bērniem. Esam jau kaut ko izmēģinājuši.”

Izglītības pārvaldes komunikācijas vadītāja Renāte Meļķe teic, ka tikai viens bērnudārzs patlaban meklē sporta skolotāju, visās citās pirmsskolas izglītības iestādēs šī vieta ir aizpildīta.

“Tā nav pilna likme, līdz ar to tas var radīt grūtības atrast darbinieku. Vairums pedagogu, kas pasniedz šīs nodarbības, ir profesionāli treneri no sporta skolām,” R. Meļķe norāda.

Uzsākt veselības un fizisko aktivitāšu prasmju plānu ieviešanu pirmsskolās pašvaldībai izdevumus nav radījis, vienīgi finansējums bijis nepieciešams metodisko materiālu sagatavošanai kopā ar Sporta pārvaldi.

“Bērnu ikdienas kustības ir pamats veselīgam dzīvesveidam. Ja radīsim iespēju no mazotnes attīstīt kustību prieku, tas būs ieguldījums viņu fiziskajā un emocionālajā labsajūtā nākotnē,” mērķi skaidro R. Meļķe.

Sākums nebija viegls

Liepājas Raiņa vidusskolā jau trīs gadus sekmīgi īstenoto programmu “Spurts”. Tajā mācās 64 jaunieši: 7. klasē – 22, 8. klasē – 21, 9. klasē – 21.

Pieprasījums ir, skolēni jau 6. klasē mēģina pieteikties no reģioniem, lai nākamgad varētu “trāpīt” 7. klasē. Patlaban Liepājā mācās divi jaunieši no Lietuvas.

“Nebija viegli,” atzīst Maksims Bogdanovs, atceroties pašu sākumu.

“Ideja radās pirms divarpus gadiem, kad es vēl ar ģimeni dzīvoju Norvēģijā. Toreiz man piezvanīja viens cilvēks no Liepājas un jautāja: “Ko mēs varam darīt labāk, kā varam vairāk dot bērniem Liepājas sportā?” Tas bija mecenāts Krišjānis Vēsmiņš no uzņēmuma “Laskana”.

Man uzreiz galvā bija Norvēģijas piemērs – kāpēc gan Liepājā, ar visu mūsu infrastruktūru un iespējām, nevarētu būt sporta klases, kur jaunieši ar līdzīgām interesēm var mācīties un vienlaikus attīstīties sportā? Tā mēs sākām cīnīties, lai šo ideju īstenotu arī Liepājā.

Sākums nebija viegls – ieviest kaut ko jaunu vienmēr nozīmē pārvarēt skepsi un atrast atbalstu.

Daudzi teica – jūs to nespēsiet, nebūs, kas varēs atļauties. Bet mēs ticējām idejai, jo uzskatījām – tas, ko jaunieši šajā programmā iegūst, ir tā vērts.”

M. Bogdanovs stāsta, ka sākumā sporta skolas uz viņiem raudzījies kā uz konkurentiem.

“Mēs noteikti nekonkurējam – mēs viens otram palīdzam un papildinām. Patlaban strādājam rokrokā ar sporta skolām.”

Pirmie skolēni, kuri toreiz uzdrošinājās pievienoties programmai, šobrīd mācās 9. klasē. “Viņi bija visdrosmīgākie – ticēja idejai, daži pat mainīja skolu,” saka M. Bogadanovs.

“Atskatoties uz tiem brīžiem, kad uzņēmām viņus kā septītklasniekus, redzu, cik lielu progresu viņi ir sasnieguši! Ne tikai sportiskajā ziņā, bet arī kā personības – viņi ir ļoti pieauguši, kļuvuši nobriedušāki, pārliecinātāki.

Protams, vienam sportā veicies labāk, citam – skolā, bet visi kopumā ir ļoti izauguši.”

“Esam cits citam līdzīgāki klasē, jo visi nodarbojas ar sportu. Uzreiz ir tēmas, par ko runāt. Var teikt, ka mums ir līdzīgas intereses,” par savu klasi stāsta hokejisti Gustavs Ābelis un Roberts Skude.

Puiši nenožēlo, ka izvēlējušies mācības tieši šajā programmā.

“Mums notiek rīta treniņi, tā kā uz tiem nākam tikai sporta klases audzēkņi, skaits ir mazāks, līdz ar to ir personiskāka attieksme no trenera puses. Viņš redz kļūdas, pielabo.

Manuprāt, mēs kļūstam labāki, varam daudz ko jaunu iemācīties, ko pēc tam pielietot spēlēs,”

Roberts norāda, kāds ir lielākais ieguvums no mācīšanās sporta klasē.

“Jēga noteikti ir!” vērtē arī Gustava mamma Agate Ķiģele-Ābele.

“Visi jaunieši ir vērsti uz vienu mērķi, kas ir sports. Skolotāji un treneri parūpējas par to, lai bērniem ir tāds grafiks, ka visu var paspēt. Iepriekš bieži vien sanāca kaut ko nokavēt treniņu laiku dēļ. Tas skolotājiem bieži vien nepatika, ne visi ir saprotoši un gatavi to pieņemt.”

A. Ķiģele-Ābele sajūt sporta klasi kā vienu lielu ģimeni, kur vienmēr ar kādu vari rēķināties, visi ir atvērti sarunai un gatavi palīdzēt, ja tas ir nepieciešams.

Grib veidot arī 10. klasi

Patlaban Raiņa vidusskola nonākusi jauna posma priekšā – programmai būtu jāveido pēctecība sporta klases audzēkņiem, kuri šogad mācības uzsākuši 9. klasē.

Sporta programmas īstenotāji apņēmīgi virzās uz priekšu – atbalstīt ieceri īstenot sporta klases projektu vidusskolas posmā lūgts pašvaldībai, pagājušajā nedēļā aizvadīta sapulce ar pilsētas sporta klubiem.

“Posmā no 10. līdz 12. klasei jauniešiem jau blakus ir nākamais līmenis – virslīgas komanda vai pat izlase, ja runājam sportiskajā ziņā.

Tieši šajā posmā mēs vēlamies panākt labu sadarbību starp klubiem, sporta skolām un mums kā vidusskolu,” stāsta M. Bogdanovs.

Viņš tic, ka nokomplektēt sporta klasi vidusskolā ir iespējams.

“Tāpēc mēs veicām pārrunas ar sporta klubiem. Ne jau mēs aicināsim jauniešus, bet paši klubi – tas būs viņu kompetencē.

Viņi ir ieinteresēti, lai viņu sistēmā nonāk jaunietis, kuru viņi var sagatavot, kurš pārstāvēs viņu komandu, izlasi vai juniorus. Šeit, manuprāt, situācija nav tik sarežģīta kā tad, kad sākām, veidojot 7. klasi,” spriež M. Bogdanovs.

No pašvaldības atbalstu izjūtot.

“Protams, pašvaldībai ir jāsaskata savi ieguvumi, kādēļ šāda programma nāk par labu. Bet pēc pieciem vai sešiem gadiem šī programma varētu pārtapt par akadēmiju – hokeja, futbola vai basketbola.

Citādi, ja šādas programmas nav, tad nav arī iespējas nodrošināt papildu treniņu skaitu, jo skolēnam ir jāmācās vai jādara tas attālināti.

Turklāt, ja klubi veiks lielāku selekciju, mēs piesaistīsim jauniešus no citām pilsētām un kļūsim par reģiona centru. Gribētu, lai pašvaldība to saredz.”

“Kaut kas līdzīgs ir Daugavpilī, viņi man zvana, prasa padomus, bet sistēma tur tomēr ir mazliet citāda. Liepājā mēs šo ideju pilnībā pārņēmām no Norvēģijas, tikai pielāgojām mūsu finanšu iespējām un mentalitātei.

Murjāņos arī ir līdzīgs princips, bet tas ir cits līmenis – tur jau tiek atlasīti paši labākie sportisti, tā ir elitāra vide. Mēs savukārt strādājam ar 7.–9. klašu posmu un dodam iespēju daudz plašākam jauniešu lokam.

Mūsu pieeja ir atvērtāka – mēs tik ļoti nešķirojam, bet dodam iespēju ikvienam attīstīties un augt,”

par izveidoto sporta programmu stāsta M. Bogadonovs.

Ar treneru rekomendācijām patlaban tajā mācās arī četri jaunieši, kuru mācību izmaksas sedz sponsori, jo skolēnu vecāki to nevar atļauties.

Uz ledus jau septiņos rītā

Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 11.c klases skolēns Roberts Freidenfelds ir hokejists, kurš spēlē “Liepājas hokeja komandā”. Viņa ikdiena ir ļoti piepildīta, jo jāapvieno mācības ar profesionāla sportista gaitām.

“Es ceļos ap pussešiem katru dienu. Pusseptiņos mums ir ierašanās ledus hallē, tad pulksten 7.15 kāpjam uz ledus, slidojam līdz 8.15. Skolā stundas sākas pulksten 8.30, līdz ar to sanāk nokavēt kādas 10–15 minūtes. Ir skolotāji, kas to saprot, bet ir daži, kuriem tas ne pārāk patīk,” atklāj jaunietis.

“Es un mans klasesbiedrs Reinholds Circenis, kurš arī spēlē komandā, ļoti cenšamies. Pēc treniņa mēģinām ātri sataisīties, speciāli nevilcināmies. Apprasāmies klasesbiedriem, ko esam nokavējuši.”

Pēc stundām Roberts atkal steidz uz ledushalli – jāizdara tas, ko komandas biedri paveikuši, kamēr viņš sēdēja skolas solā. Ledus hallē otrais treniņš ilgst stundu vai divas, un ap pieciem sešiem viņš ir brīvs.

“Dodos mājās, pamācos, ja ir kaut kas uzdots, un deviņos jau eju gulēt.”

Sestdienās parasti ir spēles, bet svētdienas gan brīvas: “Tad cenšos labi izgulēties. Un pavadu daudz laika ar ģimeni, jo darbdienās viņus satieku maz. Man brīvdienas patīk pavadīt mierīgi, pastaigāties.”

Roberts atzīst, ka šī ritma ir pieradis: “Ir labi, man patīk.” 

Ar mācībām puisis pagaidām tiek galā, jo ir tikai mācību gada sākums, līdz ar to pirmais mēnesis aizvadīts mierīgs.

Roberts skolā izvēlējies virzienu “Sports un veselība”, un viņa klase tiek dēvēta par sporta klasi.

Šis virziens ir piemērots skolēniem, kuri pēc vidusskolas plāno mācīties par sporta treneri vai fizioterapeitu. Roberts apgūst bioloģiju, anatomiju un ķīmiju.

Sporta stundu skaits nav palielināts, jo tas ir paredzēts jauniešiem, kuri jau nodarbojas ar sportu.

Mācības Roberts neuztver kā kaut ko otršķirīgu.

“Hokejā jebkurā brīdī var kaut kas notikt – tas ir neparedzams sports. Ko darīsi bez izglītības? Ir jāmācās,”

spriež puisis.

Paredzot, ka kaut kur hokejs mācībās nākotnē varētu patraucēt, Roberts saka: “Noteikti runāšu ar klases audzinātāju, lai visas skolotājas būtu informētas, ka var būt brīži, kad kaut ko nokavēju vai nenododu laikus.

Tad iešu pie pašiem pedagogiem, jautāšu, prasīšu, lai man nav sliktu atzīmju. Tas ir pašsaprotami, ka mums jābūt labiem arī skolā.”

Roberts ir apņēmīgs: “Es negribu mest plinti krūmos. Gribu izaicināt sevi – kaut arī ir grūti, es turpināšu strādāt.”

Par tālmācību jaunietis nedomā: “Tur jābūt vēl lielākai disciplīnai, ja gribi mācīties viens pats. Man labāk patīk klātienē mācīties. Ja kaut kas ir neskaidrs, skolotājs var palīdzēt.”

Par ieceri veidot sporta programmu Raiņa vidusskolā viņš saka: “No vienas puses, tas ir labi, jo skolotāji zinās, ka tev ir treniņi, un, iespējams, tā nebūs jāsteidzas uz stundām, kā man ir tagad, būs laiks sagatavoties pēc treniņa.

No otras puses, nezinu, vai būs tik daudz jauniešu, lai tādu klasi izveidotu. Jaunāki bērni Liepājā ir, viņu ir vairāk. Bet, manuprāt, Liepāja ir starp trīs labākajām pilsētām, kur bērniem trenēties, it īpaši hokejā.”

Jo vairāk kustēsies, jo labāk sanāks

Normunds Vārpa, vispārīgās sagatavotības treneris

Pasaules Veselības organizācija (PVO) norāda, ka bērnam dienā stundu ir jākustas vidējā un vidēji augstā intensitātē un divas līdz trīs reizes nedēļā papildus jānodarbojas ar spēka slodzēm.

Ilgus gadus esam centušies izvairīties no spēka slodzēm, jo 70. gadu otrā pusē iznāca daudz zinātnisku publikāciju par to, ka bērniem spēku nevajag, ka tas traumē augšanu, bojā kaulus.

Beigās konstatēja, ka ne jau vingrinājumi bija nepareizi, bet gan metodika, kas bojāja veselību.

PVO iekļāvusi, ka trīs reizes ir jānodarbojas ar spēka kustībām augstākā intensitātē – ar to saprotam, ka 10 līdz 12 gadu vecumā bērniem spēks ir jātrenē ar sen zināmajiem vingrinājumiem, ko mēs pazīstam ar apzīmējumiem krabīši, vēzīši, lāči un tamlīdzīgi.

Tie ir vingrinājumi četrrāpus – pārvietošanās, kas atdarina dažādu dzīvnieku gaitu, tas tieši attīsta spēku. Tas ir būtiski turpmākajam.

Ja bērni nekustas, tad tas atsaucas pubertātes vecumā, kad novērojama straujāka augšana, muskuļi un muskuļu cīpslas nav gatavas tādai slodzei.

Otra būtiskā lieta ir šo vingrinājumu apjoms, daudzums. Agrāk uzskatīja – jābūt izpildītiem pareizi. Būtiskākais līdz 12 gadiem ir, lai bērns vispār kustas un pēc iespējas dažādām kustībām. Kaut vai lec šķībi un greizi, bet, jo vairāk viņš to darīs, jo viņam ar laiku arvien labāk sanāks. To rāda arī pētījumi.

Būtiski, ka bērni izglītības iestādēs, tostarp bērnudārzā, taisītu šīs te aktīvās pauzītes – visi būs ieguvēji, jo bērni būs fiziski labāk sagatavotāki, izturīgāki.

Gribu uzrunāt arī ģimenes, vecākus izmantot mājās atpūtas pauzes pie televizora – bērnam neuzlikt ierastās multenītes, bet tā vietā mudināt pakustēties, skatoties televīziju, uzliekot speciālus vingrinājumu video ierakstus.

Tur ir tādi vingrojumi, ko var izmantot visos vecumos, līdz ar to arī vecāki var darboties kopā ar bērniem.

Galvenais mans aicinājums ir nebaidīties, ka kaut ko var izdarīt nepareizi – svarīgi ir kustēties un pēc iespējas vairāk.

Runājot par traumu riskiem, ir pētījums par to, cik daudz kustēties un vingrot ir labi un kad tas kļūst bīstami. Divas līdz trīs reizes nedēļā ir balansa daudzums.

Ja reizi nedēļā un mazāk, traumu risks pieaug – mazkustīgums veicina neveiklību, un vairāk par četrām reizēm nedēļā arī palielina traumu risku.

Uzziņai

Par sporta klasi “Spurts”

– Piedāvātie sporta veidi: hokejs, futbols, pludmales volejbols, cīņas, sporta vingrošana, basketbols, vieglatlētika, MIX grupa – fiziskā sagatavošana.

– Posmā 7.–9. klase mācās 64 jaunieši: visvairāk pārstāv hokeju – 19 jaunieši; futbolu – 15; basketbolu – 13; pludmales volejbolu – 7.

– Ar skolēniem strādā 19 treneri.

– Skolēnu ikdiena: divas reizes nedēļā (no rītiem) nodarbība savā sporta veidā.

– Vecāku līdzfinansējums – 100 eiro mēnesī, to novirza treneru atalgojumam.

Es domāju tā: Kāds sporta veids jums patīk?

Indulis, strādā celtniecībā:

– Es sekoju līdzi basketbolam. Sen jau patīk. Jaunībā spēlēju basketbolu. Pašlaik pats sportot vairs nevaru, sāp kāja. Bet es vēroju arī citas sporta pārraides.

Uldis, pensionārs:

– No sešu gadu vecuma spēlēju galda tenisu, taču tagad vairs tam nesekoju līdzi. Piecpadsmit gadus “atbungāju”, un, jā – vairs nav tie gadi.

Tagad es dodos uz “indoru” – iekštelpu skeitparku. BMX sabiedrībā nokļuvu nejauši, iepriekš ar to nebiju saistīts. Viņi piedalās Eiropas BMX čempionātā, un sekoju līdzi, kā viņiem veicas.

Tāpat arī sekoju līdzi futbola, basketbola un hokeja čempionātiem vai olimpiādēm – tas viss raisa patriotiskas sajūtas.

Inga, pirmsskolas skolotāja:

– Man patīk velosports. Es katru dienu braucu ar velosipēdu, man ļoti patīk. Es apmeklēju arī fitnesa zāli trīs reizes nedēļā. Kāpēc piekopju aktīvu dzīvesveidu? Tas nāk par labu veselībai un arī manam izskatam.

Kārlis Bruzulis, strādā tipogrāfijā:

– Patīk galda teniss – tur nav daudz jākustas, galvenais darbs ir ar rokām, ar kājām. Šajā sporta veidā svarīga ir arī koncentrēšanās, kas man arī patīk.

Ja specializējies darbā ar “datoru”, galda teniss palīdz uzturēt roku veiklību un trenē ātrāku reakciju. Agrāk bieži spēlēju, tagad sanāk retāk, bet gribētos atsākt. Ikdienā pārvietojos ar velosipēdu.

Lana, strādā metālapstrādē:

– Es daudz staigāju. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāstaigā pēc iespējas vairāk. Sporta pārraides es parasti neskatos, tikai reizēm hokeju – īpaši tad, kad spēlē izlase. Redzēju to gadu, kad viņi vinnēja bronzu.

Esmu pārāk emocionāla, tāpēc nevaru skatīties, bet tas bija tas gads, kad tiešām bija vērts redzēt.