Nekā skaista tajā nav, un iedzīvotājos raisās negatīvas emocijas, īpaši, ja sabojāts īpašums, par kuru rūpējas.

Kāpēc tas tiek darīts? Tas ir viens no cilvēka izpausmes veidiem, un to vada adrenalīns un arī egoisms.

Kolekcijā 146 kaķi

Viedokļu sadursme par kaķu grafiti šovasar raisījās mobilajā lietotnē “Liepāja”, kurā ikviens pašvaldībai var nodot informāciju par nepieciešamajiem uzlabojumiem pilsētvidē.

Diskusija aizsākās pēc kāda iedzīvotāja jautājuma par to, vai šie zīmējumi ir saskaņoti ar pašvaldību. “Jo ir visas malas piezīmētas ar šīs sejām. Autors 100% ir viens un tas pats.”

Cilvēks rosināja pašvaldību šos zīmējumu aizkrāsot.

Kāds cits aplikācijas lietotājs lūdza kaķa zīmējumus saglabāt, tas esot jauks un priecīgs vecu ēku izkrāšņojums dažādu krāsu un formu dēļ.

Šis cilvēks arī norāda, ka esot interesanti “tos grafiti salasīt pa Liepāju”. To, piemēram, dara Ieva Āreniece.

“Gribēju pievienoties vīram, kurš ar riteni brauc katru dienu 15 kilometrus. Man vajadzēja izdomāt iemeslu, dēļ lai es sāktu.

Viņš ierosināja nobildēties pie katra kaķīša. Tā es aizsāku viņus meklēt,”

stāsta Ieva.

Riteņošanu uzsākusi šogad maijā, un nu jau ir savākti 146 zīmējumi. “Man patīk, tie ir interesanti,” spriež sieviete.

Kaķīši iepatikušies arī Ievas bērniem, kas iedvesmojušies un zīmējot mājās uz papīra. “Man personīgi iebildumu nav. Bet citiem gan nepatīk. Zinu vairākas vietas, kur tie ir aizkrāsoti, notīrīti un vairāk nav.”

Neoficiāli zināms, ka kaķa zīmējumiem ir nevis viens, bet divi autori – vietējie liepājnieki. Vai viņi ar šiem darbiem vēlas sabiedrībai kaut ko pateikt?

Liepājā pazīstamais grafiti mākslinieks Aleksejs Odnorukovs jeb Elementton spriež, ka viņš šajos zīmējumos nesaskata nedz kādu koncepciju, nedz jēgu.

“Sākotnēji, kad pamanīju dažus šos grafiti, nospriedu – o, interesanti.

Taču tagad, kad kaķa zīmējumi ir uz katra stūra un aiz katra pagrieziena, uzskatu, ka tas jau ir pārspīlēti,”

pauž Elementton, kurš šim ielu mākslas žanram pievērsies pirms 26 gadiem.

Viņš skaidro, ka grafiti kultūru lielākoties veido nelegālā māksla un tikai neliela daļa zīmējumu top legāli. Tā ir tā dēvētā underground subkultūra, kurā nelegālie mākslinieki mēdzot necienīt tos grafiti zīmētājus, kas darbojas legāli.

Arī Elementton neslēpj, ka jaunības dienās Karostā un Tosmarē slepeni zīmējis grafiti, dažas reizes šajā nodarbē pieķerts un pat maksājis sodu.

Lielākoties izpaudies, zīmējot uz neapdzīvoto ēku sienām.

Savukārt kaķa sejas grafiti neatļauti uzzīmēti arī uz citiem cilvēkiem piederošiem īpašumiem, un šādu rīcību Elementton neatbalsta, tāpat kā atjaunotu ēku fasāžu apzīmēšanu. 

“Grafiti kā underground subkultūra ir prikolīga, taču Liepāja ir pārāk maza pilsēta, lai šādus zīmējumus atstātu uz katra stūra,” spriež mākslinieks.

Bargie sodi neattur

Kultūrvietā “Pegaza pagalms” pirmdien, 29. jūlijā, festivālā “Māksla?! Ielās un pagalmos” norisinājās diskusija ar vairākiem uzaicinātiem ekspertiem.

Fokusā – kādas ir nesankcionētu darbību sekas no likuma viedokļa, un kā pašvaldība iesaistās kvalitatīvu sienu gleznojumu tapšanā.

Sarunai bija sagatavojies ne tikai vadītājs, moderators Vilis Brūveris, bet arī sanākušie klausītāji. Iekrājušos jautājumu bija daudz.

Valsts policijas pārstāvis Mārtiņš Brižs atgādināja, ka par sveša īpašuma bojāšanu sodi ir bargi. Vai tas spēj atturēt ņemt rokās krāsu baloniņu? M. Brižs godīgi atzina, ka ne.

Viņš sprieda: “Es nedomāju, ka tas tiek darīts, lai kaitētu tieši konkrētajam mājas īpašniekam. Šie zīmētāji tā to neuztver.

Drīzāk – emocionāli “izšauj” savas emocijas.

Varbūt tas ir bijis mirkļa protests vai sabiedrības uzmanības pievēršanas nolūkā. Šobrīd apkārt ir daudz smagu un sarežģītu notikumu, varbūt bijusi vēlme tam visam pievērst uzmanību.

Bet caur to tomēr tiek izdarīts kaitējums. Mēs pret šiem cilvēkiem vērsīsimies ar visu likumu bardzību, aizstāvot tos, kam tiek nodarīts kaitējums”.

M. Brižs aicināja – pirms darīt, padomāt, kurš tā dēļ cietīs.

Savukārt māju īpašniekus policijas pārstāvis mudina ar to nesamierināties, bet vērsties pie likumsargiem. Īpaši tādēļ, ka persona netiks sodīta, ja īpašnieks par to neziņos.

Pieteikumu policijā esot maz. “Šī gada laikā mums ir bijuši tikai daži gadījumi, kad personas ir sauktas pie atbildības. Acīmredzot sabiedrība pieņem šo situāciju un samierinās ar to. Neziņo ne tie, kas redz, ka grafiti tiek veidots, ne tie, uz kura īpašuma tas tapis.

Ja visiem sabiedrībā tas ir pieņemami, tad mums nav pamata pret ķēpātājiem vērsties,”

atzīmēja M. Brižs.

Kas notiek, ja patruļas laikā tiek pamanīts, ka kāds radoši izpaužas uz ēkas sienas?

“Ja mani darbinieki konstatē šādu situāciju, viņu pienākums ir noskaidrot visus objektīvos apstākļus, ko šie zīmētāji tur dara, kāpēc tur atrodas. Attiecīgi – vai kādam ir radīts kaitējums vai nav.

Ja noskaidrojas, ka nevienam nekādu pretenziju nav, tad šo zīmētāju dati tiek piefiksēti un tobrīd process ir beidzies.

Ja apstākļi pēc tam mainās un, piemēram, uzrodas kāds, kurš tomēr, izrādās, ir tiesīgs teikt: nē, es ar to visu neesmu mierā, tad jau mums personu dati ir piefiksēti un varam rīkoties tālāk,” skaidroja M. Brižs.

Vai ķēpātājus, kas pastrādājuši noziegumu, pēc tam var noķert?

“Šādu mākslas darbu vai ķēpājumu gadījumā ir rokraksts. Ja tas tiek darīts pa pilsētu ne vienā vien vietā, tad pēc tā var “saķert”.

Viens otrs skraida ar trafaretiem, ātri uzpūš un mūk prom, bet arī trafaretiņš jau kaut kur ir.”

Runājot par kaķīšiem, M. Brižs sacīja: “Jā, tas šobrīd ir aktuāli. Domāju, ka agri vai vēlu viņu tāpat noskaidrosim.”

Ja kaķīša zīmētājs tiks notverts, vai tiks ņemti vērā arī citi sazīmētie astaiņi pilsētā? “Atkarībā no tā, vai par pārējiem kaķīšiem īpašnieki ir sūdzējušies. Tas ir būtisks moments. Un vēl – cik tie sazīmēti, kur, uz kādām vietām. Ja mēs viņu noķersim par vienu kaķīti, bet sodīsim par visiem 57 – tā gluži nenotiek.”

Tādēļ M. Brižs aicina sabiedrību strādāt kopā. “Ziņojot par to, par ko mēs gribam, lai saņem sodu.”

Lai nezustu harmoniskā vide

Pilsētā ir ne tikai ķiņķēziņi, ķēpājumi un līdzīgi veidojumi, ko labprātāk mēs nodzēstu, ja tas būtu tik vienkārši, bet arī lielformāta krāsojumi, kas saskaņoti un sabiedrībai tīkami, jo papildina un izskaistina vidi.

“Tas nebūt nav nekas ļoti sāpīgs un sarežģīts,” par saskaņošanu ar pašvaldību diskusijā stāstīja pilsētas galvenā māksliniece Agita Ansule.

“Pirmā, protams, būs ideja vai skice. Tad skatāmies, kur varam ar to izpausties, meklējam sienu. Var būt arī otrādi – ka ir siena, kur to darīt, un tad top skice.”

Ar vietas atrašanu var būt problēma, ja ar šādu lūgumu vēršas pašvaldībā. A. Ansule skaidroja, ka liela daļa ēku ir privātīpašumi.

Vienoties ar šo namu īpašnieku par sienas apgleznošanu var nebūt viegli. Ne vienmēr viņi uz šādu avantūru ir gatavi.

Ja saskaņojums ar nama īpašnieku ir panākts, ar to vēl nepietiek, lai ķertos pie praktiskām darbībām. Vēl ir jādabū būvvaldes piekrišana.

“Esam vienojušies būvvaldē, ka šis dokuments, kas apliecina, ka sienas gleznojums ir legāls, būs krāsu pase. Tas ir atvieglots variants.

Krāsu paraugu vietā jāpievieno izvēlētajā vietā jau proporcionāli iezīmēta krāsaina skice, kuru ir saskaņojis ēkas īpašnieks. Tad mēs sākam izskatīt savus jautājumus, lai pilsēta tomēr saglabātu savu harmonisko vidi.

Bieži vien to, kas uzrunā mākslinieku un varbūt arī mani personīgi, diemžēl es kā amatpersona nevaru skaņot patīk/nepatīk līmenī.

Ir daudzas lietas, ko diktē pilsētas noteikumi. Ja tas būs pilsētas centrs, noteikti skatīsimies, vai šis darbs nenomāks apkārtējo vidi.”

Pašvaldība arī patur tiesības kaut ko ieteikt.

Pašvaldība noteikti grib pasargāt pilsētas centrā esošos kultūras pieminekļus, tāpat netiktu atļauts kaut kas ļoti kliedzošs, košs, skaļš fonā, piemēram, Trīsvienības katedrālei.

“Jā, ir mums bijušas interesantas idejas, pat gatavas skices uz sienām, kur fonā ir “Lielais dzintars”. Tas tomēr ir pilsētas simbols, un mēs tam neesam piekrituši,” situācijas atklāja A. Ansule.

Pirms skice gūst apstiprinājumu, pilsētas māksliniece domātu par to, lai komfortā ir visi.

“Protams, māksla mainās, agrāk bija pietuvinātāka īstenībai, tagad bieži vien ir tā, ka māksla prasa rakstisku paskaidrojumu, ka pat vairs nav nolasāma. Mākslai gribas šokēt, būt skaļai, kliedzošai. Tas varētu būt mākslinieka mērķis. Bet tiem cilvēkiem, kas dzīvo apkārt, tas ir tikai fons. Un nav labi, ja gleznojums visu laiku uz tevi “kliedz”.”

Kas par daudz, tas par skādi

Iedzīvotāji vēlētos, lai lielformāta gleznojumi parādītos arī citos pilsētas mikrorajonos, piemēram, “Laumas” rajonā vai Jaunliepājā.

Pilsētas galvenā māksliniece norādīja, ka neviens no esošajiem sienas lielajiem gleznojumiem nav bijis pašvaldības pasūtījums no A līdz Z.

“Šie darbi ir tapuši vai nu kādu projektu ietvaros ar līdzfinansējumu, vai kādas privātas iniciatīvas vadīti,” viņa norādīja. Un nevar īsti pārmest, ka grib, lai ir redzamās vietās – tuvāk centram utt.

“Ja nāktu iniciatīva kādā citā rajonā, mums noteikti nebūtu nekādu iebildumu,”

sacīja A. Ansule.

Ja pašvaldība atvēlētu konkrētu budžetu sienu apgleznojumiem, tas būtu pašvaldības pasūtījums un līdz ar to nāktos veikt iepirkumus un metu konkursus.

“Tas sanāktu pagrūti. Bet dažādu projektu ietvaros, tas ir nedaudz atvieglināts variants.”

“Viss, kas ir par daudz, ir par ļaunu,” uzskata A. Ansule, tādēļ sprieda, ka mākslas darbiem pilsētas vaibstos jānāk dabiskā ceļā.

“Domāju, ka mēs nevaram sūdzēties, ka mums šādu objektu ir par maz. Ļausim idejām nākt, izvērtēsim tās. Labām idejām vieta atradīsies. Bet par varītēm spiest visur – domāju, ka ne. Lai arī ir uzskats, ka tas ir skaisti un akcents pilsētas sejā, un tūristiem tas patīk.”

Saruna pašam ar sevi

Uldis Rubezis, pārstāv lielformāta ielu mākslu, pedagogs

Es neesmu grafiti mākslinieks, nekad arī neesmu grafiti taisījis, arī ielu mākslinieks – ne visai.

Esmu pasniedzējs mākslas skolā, profesionāls mākslinieks, kurš nodarbojas ar grafisko dizainu. Gleznoju diezgan tradicionāli, izstādos izstādēs. Mēģinu dažādi eksperimentēt.

Liktenis mani aizvedis pie brandmūriem, ne pašam gribot, tā ir gadījies. Man ir trīs brandmūri uz sienām – tie visi bijuši piedāvājumi no domes, no kultūras foruma…

Bijuši kaut kādi iemesli, kādēļ man to vajadzēja darīt. Es piekritu, lai gan nekad nebiju to mēģinājis. Un es to darīju ar baudu.

Tas bija jauns medijs man, tādēļ es pieaicināju cilvēkus, kas māk to darīt profesionāli, un mēs tādā grupā pavadījām burvīgi laiku vasaras vakaros vai naktīs pie šīm lielajām sienām.

Protams, tas ir pilnīgi kaut kas cits nekā nelegālā grafiti māksla. Tas tomēr ir pasūtījums, kurš uzliek diezgan daudz pienākumu. Tu nevari izpausties, kā iedomājies. Jo aizmugurē ir pasūtījums vai pasūtītājs.

Bieži vien tas ir kultūrvēstures piemineklis, tā ir pilsētas ainava, tas ir saskaņojums ar mājas iedzīvotājiem, ar pašvaldību, ar pieminekļu aizsardzības inspekciju un vēl ar ko.

Es patērēju daudz laika, domājot, kam uz ēkas sienas būtu jābūt un kāpēc tam tur būtu jābūt. Ir kaut kādas lietas, ko es tur pieslēpju un iemaskēju, daudziem to arī nestāstot, jo gribas pašizpausties visā tajā procesā.

Bet tas ir diezgan atšķirīgi no iepriekšējā draiva, kas ir grafiti.

Kāda vispār māksliniekam motivācija ir kaut ko darīt? Faktiski tā ir saruna pašam ar sevi. Neviens man neliek kaut ko gleznot, nest uz izstādēm, organizēt personālizstādes vai piedalīties grupu izstādēs.

Es varētu nedarīt, un neviens šausmīgi pat varbūt nebēdātos. Tā ir iekšēja motivācija, kas liek darīt.

Es bieži vien gleznoju, taisu darbus, absolūti nezinot, kur to likšu. Kad esmu kaut ko sastrādājis, tad, izrādās, kādam to vajag vai kaut kur tas noder.

Strādājot pie brandmūra, protams, ir motivācija kaut ko uztaisīt, kaut ko panākt un redzēt rezultātu. Tas ir ļoti personīgi. Ja tas kādam patīk – patīkami dzirdēt! Daudziem droši vien nepatīk, daudzi iebilst pret to. Bet darbs ir izdarīts, un tas dzīvo savu dzīvi.

Man ļoti patīk pavadītais laiks, kamēr es to daru, gan gleznojot, gan strādājot pie milzīga brandmūra. Tas ir fantastisks piedzīvojums, ceļojums – no nulles līdz rezultātam. Tas sniedz milzīgu gandarījumu. Tamdēļ ir vērts to darīt.

Ja ir bailes no augstuma, tad labāk to nesākt. Pegaza zīmējums ir 24 metrus augsts. Kad paceļas ar grozu augšā, tas vējā mazliet šūpojas un ir diezgan neomulīgas sajūtas.

Tā kā, esot grozā, atrodies vienā vietā, jākrāso ir konkrēts fragments, nevar saprast kontekstu, ko tu glezno. Tāpēc es parasti stāvu apakšā un grozā ir kāds cits. Es no apakšas zīmētāju koriģēju.

Tā tas notiek manā gadījumā, katram autoram jau ir sava pieeja.

Uzziņai

Jēdzieni

Uzraksti un ķiņķēziņi: īpaša parādība, kurā apvienojas grafiti burtu rakstība un ielu mākslas komunikācija ar sabiedrību.

Rakstītas tiek kāpņutelpu un tualešu zemjostas jēlības, mūzikas grupu nosaukumi un to logotipu atveidojumi, poētiski domugraudi vai sociālpolitiski uzsaukumi.

Toy: apzīmējums iesācējam, kurš vēl neprot stilistiski krāsot. Grafiti scēnas kauna traips, jo pārsvarā saķēzī kvalitatīvu ārtelpu, svaigi renovētas ēkas.

Tādiem lietpratēji krāso pāri, līdz tiek attīstīts prasmju līmenis.

Grafiti: noteikts izpausmju veids, mērķis – sava pseidonīma burtu stilizācija un tā krāsošana pilsētvidē.

Grafiti ir principiāli nelegāls, un pamatā tā estētika ir saprotama subkultūras pārstāvjiem. Vēsturiski šie darboņi nesauc sevi par māksliniekiem, bet gan par writers jeb rakstītājiem.

Grafiti nav sinonīms jebkurai darbībai ar aerosola krāsas baloniņu.

Ghosts: par “spokiem” sauc vecus, lielākoties izbalējušus un pat knapi samanāmus krāsojumus, kam ir vislielākā vērtība, jo tie ir nejaušā kārtā visilgāk noturējušies un nav tikuši aizkrāsoti.

Ja kāds darbonis pārkrāso pāri kāda cita autora “spokam”, tas tiek uztverts īpaši necienīgi un var kļūt par pamatu konfliktam.

Ielu māksla: mākslas forma publiskā telpā, mēdz būt kā legāla, tā nelegāla, taču plašākai sabiedrībai tīkama, jo tiek uztverta kā vidi izskaistinoša, papildinoša, asprātīga vai tēlveidojoša jeb figurāla.

Avots: festivāla “Māksla?! Ielās un pagalmos” informatīvais izdevums

Mākslinieka atbildība

Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā

11. pants. Sabiedriskās kārtības traucēšana.

(1) Par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personas mieru, iestādes, komersanta vai citas institūcijas darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību, piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskai personai līdz 500 eiro, bet juridiskai personai – līdz 5000 eiro.

Krimināllikums

185. pants. Mantas tīša iznīcināšana un bojāšana

(1) Par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

(2) Par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā vai ja tā nodarījusi lielu materiālu zaudējumu, vai ja tās rezultātā vainīgā neuzmanības dēļ iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem.

231. pants. Huligānisms

(1) Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), vai organizāciju darbu (huligānisms), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Avots: festivāla “Māksla?! Ielās un pagalmos” informatīvais izdevums

Es domāju tā: Ko domājat, ieraugot apkrāsotu, noķēpātu sienu?

Anna Bitovta – strādā:

– Nepatīk ļoti. Tas taču izskatās tik neglīti atšķirībā no vietām, kur mājas sienas apgleznojis tiešām mākslinieks. Ja kaut kas uzķēpāts – tas pat raisa dusmas. Viļņā, kur dzīvoju, visvairāk ķēpātāju ir nomalēs, centrā ne. Tie noteikti ir bērni, jaunieši, kuriem nav ko darīt. Šaubos, vai kāds viņus var ierobežot.

Anna Kozlovskaja – medicīnas māsa:

– Jaunatnei nav ar ko nodarboties. Žēl, ka saposta māju labo izskatu. Reiz arī manu māju pamatīgi noķēpāja, un tas bija ļoti nepatīkami. Vajadzēja laiku un līdzekļus, lai to notīrītu, atkal sakārtotu. Pagaidām viss labi, bet ja apķēpās vēlreiz? Atkal izdevumi, bet vainīgos noķert nevar.  

Šaruņa Juravičiene – gide:

– Ja uz māju sienām ir skaisti grafiti vai zīmējumi, tas man patīk, bet ķēpājumi, protams, nepatīk. Pamuļķus, kas tikai ķēpā sienas, vajag noķert un pakārt aiz vienas vietas! Tā arī uzrakstiet. Ķēpā tie, kam dzīvē neiet, kas nav atraduši savu ceļu, bet sevi grib pierādīt. Mājas taču kādam pieder, un, ja tās noķēpā, ir stress un lieli izdevumi tīrot, krāsojot. 

Agris – liepājnieks:

– Slikti. Kā bērnus audzina, tā viņi uzvedas. Pieaugušie diezin vai ķēpā  māju sienas. Viņiem tomēr prāta, saprašanas vairāk. Nesmukās vietas tomēr vajadzētu pārkrāsot. Ja māja kādam pieder, tad saimnieks noteikti gribēs, lai tā izskatās labi, nevis stāv apķēpāta.

Evija Mūrniece – strādā:

– Man nav vienalga, kā izskatās. Žēl to cilvēku, kuri savu īpašumu sakopuši, atjaunojuši, bet atnāk kāds un visu saposta. Kas tiem ķēpātājiem prātā? Varbūt nav nekā cita ko darīt, kaut kā gribas izklaidēties? Varbūt pašapliecināties. Saturs pašiem varbūt kaut ko nozīmē, bet ne vairumam citu cilvēku. Šaubos, vai ķēpāšanu var izskaust pilnībā.