liepajniekiem.lv
Kāds četrkājainis klientu var pārsteigt arī veikalā, kur Māra vadībā tas apgūst paklausības un komunikācijas prasmes.
– Jūs ar suņiem saprotaties no pusvārda. Poga (piedalās sarunā) jūs ļoti vēro: ja smaidāt, viņa saslej ausis, tad gaida tālāko reakciju.
Linda: Suņi ir lieli psihologi! Kad biju pusaudze, mums bija boksera šķirnes kucīte. Atceros, ka viņa juta garastāvokļa svārstības. Katrā ģimenē ir īpašie suņi, kas ļoti pieķeras, un boksermeitene Zāra tāda bija.
Māris nāk no ģimenes, kurā nebija suņu. Savukārt man ir bildes, kur esmu vēl ratos un pie tiem sēž suns.
Pirmais mūsu abu suns bija franču buldogs Frīda. Tad Māris kaut kad ieminējās, ka viņam ļoti patīkot labradori, un, ja mums kādreiz būšot māja, būs arī labradors.
Un pēc kāda laika mēs ieraudzījām labradorus, brūnus kā lācēnus. Tad arī nolēmām: varbūt mums tā māja nekad nebūs, bet kāroto mīluli varam iegādāties tūlīt.
Tā ģimenē ienāca pirmais labradors retrīvers Roza. Tas bija pirms deviņiem gadiem.
Māris: Pie mājas tikām, kad mums jau bija trīs suņi.
Linda: Viņi arī paātrināja pāreju no dzīvokļa uz māju. Ar trim suņiem iziet laukā garās pastaigās ir laikietilpīgi.
Māja ir bišķi sliņķu variants, bet pastaigas suņiem vajag tik un tā. Nevar viņi dzīvot tikai pagalmā, suns ir sociāla būtne, viņam jāiet sabiedrībā, jāizskrienas, vajag arī uz mežu vest un peldēt.
Dzīve ar suņiem – tas ir dzīvesveids.
– Vai abi esat iesaistīti kanisterapijā?
Māris: Es neesmu, mani vairāk interesē suņu apmācība un uzvedība.
Linda: Māris ir tas, kurš velta laiku un iegulda lielu darbu, lai mūsu suņi būtu lieliski darba suņi. Viņi ik gadu kārto pārbaudījumus, Māris vienmēr ir viņus ļoti labi sagatavojis, tagad apmāca mūsu jaunāko labradoru retrīveru – melno Bronksu.
Šo suni iegādājāmies ne tikai kā ģimenes mīluli, bet ar domu, lai tas nākotnē būtu noderīgs terapijai.
Bez Māra tā visa nebūtu.
Māris: Ir patīkami, kad cilvēki saka: “O, šie jau labradori, baigi gudrie suņi!” Bet viņš taču vienalga jāmāca, arī viņam skolā jāiet. Seko izbrīnīts izsauciens: “Ā, ja?”
Cilvēks jau arī ir gudrs, bet viņam tik un tā jāmācās. Ja to nedarīs, nekas prātīgs nesanāks.
Linda: Mums reti iznāk kopā aizceļot uz ilgāku laiku, bet, kad ceļojam, lieli palīgi ir mani vecāki un draugi. Palūdzam, lai pieskata mūsu meitenes – tā mēs mīļi saucam savus suņus; viņas arī atsaucas, ja dzird šo vārdu.
Dzīvi esam pakārtojuši suņiem. Tas nozīmē aprūpēt, veltīt uzmanību, ne tikai barot, arī apmācīt. Ne visi cilvēki to apzinās un saprot.
Piemēram, spalvas sakopšana. Pogas (Norvičas terjers – L. K.) kažoks prasa specifisku aprūpi, tāpēc viņa vismaz reizi pusgadā jāved pie friziera uz Valmieru. Brauksim pie grūmeres Unas, Poga? (Linda uzrunā suņu meiteni.)
Latvijā un arī citās valstīs ir diezgan liela patvaļa attiecībā uz mājdzīvniekiem, nav izstrādāta kontroles sistēma, un cilvēki to izmanto savā labā, nelikumīgi pavairo dzīvniekus utt. Bet tam ir sekas.
Pie mums var diezgan lēti iegādāties šķirnes suņus, taču es uzskatu, ka cenai vajadzētu būt daudz augstākai.
Tas liktu cilvēkiem padomāt, vai patiešām viņiem ir vajadzīgs mājdzīvnieks, vai viņi spēs dzīvniekam nodrošināt visu nepieciešamo, tostarp laiku.
Ja iegādājas cīņām paredzētus suņus, tad nākamajam saimniekam iepriekš būtu obligāti jāiziet speciāli kursi.
– Ar cik bērniem jūs un jūsu mīluļi esat sadarbojušies?
Linda: Ar daudziem. Līvupes pamatskola ir mūsu pamatdarbavieta. Klaipēdas ielas skoliņā mācas kādi 70–80 bērni, bet ne visi apmeklē kanisterapiju.
Papildus darbojamies Kurzemes Ģimeņu atbalsta centrā SAIF, kur strādājam ar bērniem, kuriem bijusi traumatiska pieredze, darām visu, lai viņi atvērtos, atkal uzticētos, apzinātos, ka apkārt viss nav tikai melnā krāsā.
Man vienmēr jāraud, kad par to runāju, jo grūti saprast, kā bērnam spēj nodarīt pāri paši tuvākie… (acīs asaras, aizlūst balss), es to nesaprotu.
Dažkārt jokojot saku, ka man telefonā ir tikai suņu un kanisterapijas bērnu bildes. Uz kanisterapiju bieži nāk nerunājoši bērni. Mammas ļoti vēlas redzēt, ko mēs nodarbībās darām, un es bildēs mammītēm parādu terapijas procesu.
Terapijas sunim ir jābūt drošam, mierīgam, līdzsvarotam jebkādā situācijā, arī esot kopā ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi, un tādiem, kas ir citādāki nekā vairums.
Ir labi, ja suns prot dažādus trikus, tad nodarbība ir interesanta un aizraujoša. Ar kanisterapiju mēs bērnam palīdzam “tikt uz priekšu”.
– Linda, ko uz jūsu krekla nozīmē uzraksts “Četras ķepas”?
Linda: Tā sauc mūsu kanisterapijas komandu. Kanisterapijā strādāju ar diviem mūsu suņiem. Kucītes ir manas kolēģes! Šobrīd tās ir Džūlija un mazā Poga. Abas nāk no terapijas suņu dzimtām.
Sunim darba slodze ir daudz mazāka nekā cilvēkam.
Lai suns ar prieku darbotos, viņu nedrīkst pārslogot, tas ļoti paātrina suņa novecošanos.
Apmācību posmā ir mūsu jaunākā suņu meitene Bronksa. Kad viņa vēl bija kopā ar brālīšiem un māsiņu, braucām ciemos, lai veiktu Volharda testu, kas palīdz saprast, vai suns derēs kanisterapijai. Tests parādīja labus rezultātus, tagad atliek vien mācīties.
– Taču kanisterapija jūsu dzīvē ir ienākusi visai nesen.
Linda: Jā, sāku strādāt pirms trim gadiem, tas vēl bija kovida laiks. Pēc izglītības esmu mākslas pedagoģe. Esmu beigusi mākslas koledžu, pēc tam tepat, Liepājas augstskolā, piecus gadus studēju pedagoģiju.
Kovida laikā mācījos kanisterapijas kursos, pirms gada ieguvu papildu izglītību speciālajā pedagoģijā, bet šobrīd padziļināti mācos Montesori pedagoģiju.
Labu laiku pēc augstskolas savas zināšanas nekur nepielietoju, bet, redz, kovids ieviesa korekcijas, un manā gadījumā tas bija izaugsmes laiks.
Mācoties koledžā, sāku strādāt “Vadugunīs” par ādas apstrādes pulciņa vadītāju, vēlāk izveidoju un vadīju Bēbīšu skoliņu, pēc tam Liepājas 1. vidusskolā strādāju par skolotāju, pat klasi audzināju.
Māra darba dēļ dažus gadus padzīvojām Jaunmārupē. Toreiz “ielēcu” pavisam citā darba laukā.
Māris: Mēs jau ilgi strādājām kopā savā veikalā “Ratu depo”, kad uznāca kovids. Tāpat kā citiem, arī mums aizliedza strādāt. Tajā laikā ģimenē ienāca Džūlija, viss organiski, lēnām sakārojās, un Linda sāka strādāt kanisterapijā.
Sākotnēji tā bija tikai papildu nodarbe, bet ar laiku kļuva par pamatdarbu. Pirms “Ratu depo” es biju koku nozarē, daudz ko esmu izmēģinājis, tostarp ārzemēs.
Linda: Ar bērniem saskare man ir bijusi visu laiku. Par specīšiem runājot (tā mīļi sauc bērnus, kam nepieciešama speciālā izglītība), man jau viņus “Vadugunīs” piespēlēja, kad vēl studēju.
Es ar viņiem viegli saprotos, man patīk, ka viņi ir patiesi, neliekuļo.
Tie, kuri runā, mani ieraugot, sauc: “Poga! Džūlija!” (Smaida.) Viņi zina, ja skolā esmu es, tad kaut kur ir arī suņu meitenes.
Ir gandarījuma sajūta, ja ikdienā bērniņš ir noslēgts, bet ar suni kopā atveras, sāk trallināt, izrunāt kādu vārdu. Nezinu, ko nozīmē iet uz darbu ar nepatiku. Man tā nav.
– Jūsu veikalam “Ratu depo” šogad pilngadības svētki.
Linda: Jā! Mūsu jaunākajam dēlam bija nepilns gadiņš, kad piedzima “Ratu depo”. Man ļoti patika rati, es mūsu bērniem tos mainīju ik pēc dažiem mēnešiem. Es biju no tām mammām, kas ierauga: o, forši rati! Māris: “Ak, tu atkal jau citus gribi!” (Linda smejas, Māris smaida.)
Atgriežoties Liepājā, sapratām, ka te nav neviena specializēta ratu veikala. Sākumā klientiem piedāvājām tikai bērnu ratiņus un autosēdeklīšus. Bijām jauni, drosmīgi, nebaidījāmies riskēt. Nezinu, vai mēs to tagad varētu izdarīt.
Māris: Pamazām paplašinājām piedāvājumu.
Linda: Idejas jau dzimst darot. Vecāki prasīja vēl kaut ko, lēnām tikām līdz preču klāstam no zīdainīša vecuma līdz trīs gadiem. Tagad pie mums brauc pat no Rīgas un vēl tālākām vietām.
Vairākus gadus mums arī Rīgā bija veikals, bet, sākoties kovidam, viss mainījās. Rīgas bodi nolēmām aizvērt, atstājām tikai Liepājas “Ratu depo” un internetveikalu.
– Liepājā ir bijuši arī citi bērnu preču veikali, bet “Ratu depo” palicis vienīgais.
Māris: Jā! Rēķinājām, ka tūlīt pie mums nāks otrā paaudze pēc ratiņiem un citām mazuļu lietām. Būsim sagaidījuši otro apli.
Linda: Pats sākums bija Lauku ielā, biroju ēkā. Tad pārgājām uz lielākām telpām Zemnieku ielā. Mums jāsaka liels paldies Aloizam Norkum, kurš atklāja savus knifiņus, ko un kā darīt, varbūt vajag tā, bet varbūt labāk sanāks šādi. Ieklausījāmies. Cepuri nost viņam, ka dalījās.
Kad Zemnieku iela kļuva par tādu tehnisko un industriālo lietu rajonu, nolēmām pamēģināt centrā. Padsmit gadus esam K. Valdemāra ielā.
– Skatoties tendences, cilvēki meklē to, kas ir lētāks, arī bērnu preces, ko var izmantot atkārtoti, dzimstība mazinās, bet jūs turaties stabili. Kā jums tas izdodas?
Māris: Mēs sekojam līdzi jaunākajām tendencēm, uzklausām klientu vēlmes.
Linda: Tas ir viens. Otrs – lai noturētos, jātērē apdomīgi.
Manuprāt, daudzu jauno uzņēmēju kļūda ir tā, ka gribas uzreiz dzīvot šiki. Nu nebūs tā ar vienu mazu veikaliņu!
Jā, Parīzes centrā ir mazs veikaliņš, un saimnieki glauni dzīvo, bet tur taču ir cits apgrozījums!
Visu laiku jāvērtē, ko un cik vari. Kaut arī vairākus gadus pati regulāri vairs neesmu veikalā, visam sekoju līdzi, kā saka, turu roku uz pulsa.
Māris: Galvenais, lai patīk tas, ko dari, arī tam ir nozīme.
– Vai vienmēr iznāk apmierināt klientu vēlmes, ņemot vērā cilvēku atšķirīgos uzskatus, vajadzības, naudas maka biezumu?
Māris: Visus jau simtprocentīgi nevar apkalpot. Piedāvājums un klienta vēlmes var atšķirties, bet tas ir normāli.
Linda: Katrai precei ir savs pircējs. Galvenais ir ievērot savstarpēju cieņu starp pircēju un pārdevēju.
Kad veikals ir kā trešais bērns, protams, ir ļoti grūti neņemt galvā dažādas negācijas, jo visu darām no sirds un ar visām četrām!
Māris: Diemžēl dzimstība arvien tikai krītas.
Linda: Jāpriecājas par katru ģimeni, kurā ienāk mazulītis. Un lai visiem veselība – ja ir tā, tad visu var!
– Māri, kas veikalā sniedz vislielāko gandarījumu?
Māris: Prieks, ja klienti dabū to, ko vēlas. Kaut kas saplīsis ratiem, māmiņa sašutusi, jo netiek pastaigās. Es varu tūlīt palīdzēt, nav divas nedēļas jāiztiek bez ratiem. Stundas laikā salaboju, un mamma var doties tālāk.
– Kas ir bijusi dārgākā pārdotā prece, ko klients izvēlējies?
Māris: Rati par aptuveni divarpus tūkstošiem.
Linda: Tas bija, kā Liepājā “Lamborgini” auto pārdot.
Māris: Tie bija rati ar elektropiedziņu. Patiesībā nav tādu vienu labāko vai sliktāko ratu. Ir cilvēki, kas dzenas pēc zīmola, bet pēc tam aplaužas, jo gluži vienkārši tie rati neder viņu paradumiem.
Ar ratiem nereti mēdz būt tā: draudzenei ir, man arī vajag! Vecāki neizvērtē, kas tieši viņiem vajadzīgs.
Linda: Bija reiz veikalā ienākusi kundzīte, kas pļāpājot teica, ka ir daudzas lietas, ko mazuļiem nemaz nevajag, tās ir svarīgas vecākiem.
Māris: Arī māneklīša krāsa mēdz būt vitāli svarīga, tad nevar izvēlēties no plašā klāsta, bet mazulim jau galvenais ir paēst un būt kopā ar mammu.
Linda: Dzīvojam tādā laikmetā. Piedāvājums ir plašs, un katrs jau grib to labāko savam bērniņam.
– Darbs jums abiem saistīts ar ģimenēm, bērniem. Pašu bērni jau lieli?
Linda: Par bērniem mums būtu jātaisa atsevišķs raksts! Viņi mums ir superpuikas, par kuriem varētu stundām stāstīt.
Jaunākajam dēlam Oliveram palika 18 gadi, viņš jau ceturtajā paaudzē mācās Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā.
Kristianam ir 23 gadi, beidzis to pašu skolu, dzīvo Rīgā, nodarbojas ar savu sirdslietu – kaitošanu, veikošanu, arī darbs ar to saistīts. Kad pie mums ir “pareizais” vējš, viņš nekavējoties brauc uz Liepāju (smejas).
Vizītkarte
Linda un Māris Štībeļi
- Linda ir dzimusi liepājniece, Māris – grobiņnieks.
- Iepazinušies tūkstošgades mijā klubā “Pablo”.
- Veikala “Ratu depo” īpašnieki.
- Linda darbojas kanisterapijā.
- Trīs labradoru retrīveru, Norvičas terjera un kaķa saimnieki.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
