liepajniekiem.lv
Kuplastes Jūrmalas parkā tiešām ir ļoti drošas, lielā mērā pateicoties cilvēkiem, kas tās piebaro.
Pirms dažiem gadiem pie kokiem gar veloceliņu liepājnieki bija piestiprinājuši savdabīgas vāveru barotavas, kas sastiķētas no plastmasas kastēm, piena pakām un veļas pulvera kastes.
Vāveru ēdnīca nekur nav zudusi arī šodien, taču barotavas tagad ir neuzkrītošākas un gaumīgākas, lielākoties no koka darinātas.
Tajās sarkanbrūnajiem zvēriņiem servēts teju vai zviedru galds – gan dažādi rieksti, gan sēkliņas –, novēroja portāls liepajniekiem.lv.
Uz pāris barotavām, droši vien lai kādam nerastos šaubas, kam mielasts paredzēts, uzzīmēts vāveres siluets. Tas gan netraucē ar saulespuķu sēklām tur pamieloties zvirbuļiem un zīlītēm.
Pie barotavām patrulē arī vārnas, kas pret vāverēm mēdzot būt nejaukas.
Sarūpētais cienasts gan negarantē, ka tas uzreiz pievilinās rudās draudzenes un tās steigsies cilvēkam ēst no rokas. Par to liepajniekiem.lv pārliecinājās, divas dienas mēģinot kuplastes iekārdināt ar lobītiem lazdu riekstiem.
Vismaz pusstundas laikā uz celma līdzās veloceliņam atstātie gardumi nevienu zvēriņu nepievilināja, un tā arī vienīgā vāvere, ko tajās dienās redzējām Jūrmalas parkā, bija šī dzīvnieciņa figūriņa, kas rotā “Park Coffe Liepaja” leti.
Zinātāji teic, ka vāveres visaktīvākās esot pavasarī. Tomēr vairāku Jūrmalas parka kafejnīcu pārdevējas pauž, ka šie dzīvnieciņi veloceliņa tuvumā mēdz draiskoties arī vasarā.
“Pagājušogad, šķiet, vāveres varēja redzēt biežāk nekā šogad.
Pērn vēroju, ka tur kādas trīs vai četras vienlaikus skraidelēja, brīžiem viņas spēlēja ķerenes – viena skrēja augšā kokā, otrā pakaļ, un tad abas atkal traucās lejā,”
stāsta kafejnīcas “Mulberry” pārdevēja Madara Stradziņa.
Visbiežāk riekstkodes varot novērot tur, kur tām izliktas barotavas.
Vasarā visliekākās cerības tās esot ieraudzīt dienās, kad laikapstākļi lutina, taču nav ļoti karsts, kad parkā nav pārāk trokšņains, spriež kafejnīcas pārdevēja.
“Nereti esmu redzējusi, ka cilvēki vāveres mēģina apmānīt. It kā paņem kaut ko no zemes un rāda, ka plaukstā kaut kas ir. Un vāveres tad arī nāk, skatās, bet, saprotot, ka cilvēka rokā nekā nav, ātri dodas prom.
Taču dzīvnieciņi tomēr tāpat vien necenšas cilvēkiem tuvoties.
Ir bijušas reizes, kad bērni vāverēm dzinušies pakaļ, un, man šķiet, tāpēc arī viņas no cilvēkiem baidās,”
Madara pieļauj, ka lielas izredzes sastapt vāveres esot līdzās veloceliņam pirms stadiona “Daugava”, virzienā uz Dienvidrietumu rajonu.
“Jo vairākas reizes cilvēki no tās puses nākuši un mazi bērni skaļi priecājušies, o, tur ir vāveres!
Un tad es saku, ka arī šeit tās ir. Vairākkārt esmu arī redzējusi, ka dzīvnieciņi skrien pāri veloceliņam, bet pirms tam paskatās, vai netuvojas cilvēki.”
“Mulberry” pārdevēja norāda, ka rudās Jūrmalas parka iemītnieces ir draudzīgas un cilvēkiem pāri nedara. Uz kafejnīcu diedelēt ēdamo gan tās nenākot.
“Pie mums šeit ciemojas zvirbulīši – ienāk iekšā un skatās. Tad es saku: es tev neko nedošu!” pasmejas M. Strazdiņa.
Uzziņai
> Mazās kuplastes sastopamas visdažādākajos mežos, kā arī parkos, dārzos, kapsētās un citos lielākos apstādījumos. Īpašu priekšroku dod skujkoku un jauktu koku mežiem.
> Ja apkārt vienmēr ir pietiekoši daudz ēdamā un maz konkurentu un ienaidnieku, vāveres labprāt izvēlas dzīvot noteiktā vietā. Ziemās dzīvo pa vienai, bet vasarās – ģimenēs.
Turklāt ģimene vāverēm var būt ne tikai viena vien – dažkārt iespējams arī otrais un trešais mazuļu metiens vienā siltajā sezonā. Čaklas gan tās vāveru mammas, uzņemoties tik daudzu bērnu audzināšanu!
Savas guļamās un bērnu auklējamās migas kuplastes nereti izvēlas iekārtot putnu būrīšos vai koku dobumos. Ja gatavu dzīvokļu nav, tad taisa pašas no sīkiem zariņiem, sausas zāles, lapām, sūnām un ķērpjiem.
Ziemās, ja gaisa temperatūra noslīd zem -20 ºC vai ilgstoša sniegputeņa gadījumā, vāveres migu var neatstāt pat vairākas dienas.
> Vāveres ir sēklēdājas, kuru ēdienkartē ietilpst skujkoku čiekuru sēklas, rieksti, zīles, egļu, priežu, retāk lapu koku pumpuri, dažādas cepurīšu sēnes, kā arī meža ogas, dārza augļi un kauleņaugļu sēklas.
Vāverēm raksturīga barības krājumu veidošana un ēdiena slēpšana (īpaši rudeņos).
> Vāveres, pārvietojoties no koka uz koku, var izdarīt pat piecus metrus tālus lēcienus, bet, lecot no koka zemē slīpā trajektorijā, var noplanēt arī 10–15 metrus. Lēcienu laikā kuplā aste kalpo stūrēšanai.
Lēkājot pa kokiem, vāverēm ļoti svarīga ir labā redze, lai nekļūdīgi varētu novērtēt attālumu un pareizo piezemēšanās trajektoriju.
> Vajadzības gadījumā vāveres labi peld.
> Vāveru priekšķepām ir 4 pirksti, bet pakaļkājām – 5.
> Vāveru asie priekšzobi aug visu mūžu. Graužot dažādu barību, tie nepārtraukti tiek uzasināti un turēti gatavībā kādam īpaši cietam riekstam.
Apakšējiem priekšzobiem ir īpaši muskuļi, kas zobus var saspiest ciešāk kopā un atslābināt – tas lieti noder, iegraužoties cietajos lazdu riekstu vai ozolzīļu apvalkos.
Avots: Līgatnes dabas takas
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
