liepajniekiem.lv
“Es sev nozvērējos”
Organizācijai “Helper Latvia” šogad būs četri gadi. To dibināja Laila un Guntis Skrodeļi, kuri paši nu jau vairāk nekā desmit gadus palīdz meklēt pazudušus cilvēkus.
Biedrībā kā brīvprātīgie apvienojušies suņu īpašnieki ar saviem četrkājainajiem draugiem, kuriem ir meklētāja talants.
Tagad “Helper Latvia” brīvprātīgo grupas ir ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Talsos, Ventspilī un citviet. Dalībnieki piedalās labdarības pasākumos, iet uz skolām u.c.
Ar to vien nepietiek, ja cilvēkam ir suns. Ne cilvēks, ne dzīvnieks, kurš nav apmācīts, nevarēs rezultatīvi meklēt pazudušo.
Zināšanas un pieredzi, kā to pareizi darīt, vajag kā saimniekam, tā sunim, tāpēc Laura regulāri atbrauc, lai mācītu meklētājus.
Liepājā visa aizsācēja bija Līvija Sproģe, kurai suņi bijuši un ir viņas lielā mīlestība: “Toreiz, kad mūspusē pazuda mazais puisītis Ivaniņš, kuru atrada mirušu, es sev nozvērējos, ka darīšu visu, lai arī Liepājā izveidotu meklētāju grupu.
Tagad tāda ir un es ļoti vēlos, lai, meklēšanā laikus piesaistot mūs, nebūtu vairs neviena pazuduša, bojā gājuša cilvēka.”
Šobrīd Liepājas grupā apvienojušies dalībnieki Līvija Sproģe ar suni Barsu, Gražina Ļesuna (Emeis), Kristīne Beķere (Lora), Sintija Treilone (Evlina), Dace Anšķina (Enriko un Karmena), Ilze Lambere (Tairo), Laura Šmite (Oisters), Dana Buce (Greisa), Dzintra Kučinskiene (Ikars).
Kausu, medaļu nebūs
Katrai no Liepājas grupas dalībniecēm savs stāsts, kā viņas iesaistījās un kopā ar saviem suņiem sāka apgūt pazudušu cilvēku meklēšanas prasmes.
Atceras Gražina Ļesuna: “Esmu bijusi saimniece kā bezšķirnes, tā šķirnes suņiem. Kopā ar viņiem apguvu paklausības komandas, mācījāmies, pilnveidojāmies. Piedalījāmies suņu izstādēs. Tā piepildījuma, gandarījuma pakāpe auga un auga. Bet ko tālāk? Skapji, plaukti pilni ar kausiem un diplomiem. Un?
Gribējās ko tādu, lai varētu dot atbalstu sabiedrībai, lai būtu ar savu suni noderīga, kad nepieciešams.”
Par suņiem meklētājiem uzzinājusi no Līvijas. Pamazām, pamazām iesaistījās citi interesenti, lai gan bija arī tādi, kas uz pirmajiem treniņiem atnāca un, saprotot, ka te medaļas un diplomus nedos, nolēma neturpināt.
Jā, viss balstās tikai uz pašu iniciatīvu, interesi un izaugsmē ieguldīto naudu, jo būt par meklētāju ir tikai un vienīgi brīvprātīga izvēle.
Līvija: “Biju sapratusi, ka nav ko skaļi bļaustīties un censties aicināt komandā.
Atnāks un paliks tie, kas šo darbu un mācības grib paši un no sirds. Mēs visu laiku mācāmies.”
Kādiem jābūt suņu saimniekiem, lai kļūtu par biedrības “Helper Latvia” biedriem? Atbilde īsa: “Cilvēciskiem, palīdzēt gribošiem. Neko vairāk nevajag.”
Kristīne Beķere ir jauktenes Loras saimniece. Viņa saka: “Es šo nodarbi saucu par savu baznīcu, par savu ģimeni. Mēs, komandas biedri, esam cits citam. Esam ieinteresēti kolēģos, lai mācītos un sasniegtu labākos rezultātus. Lora nav izstāžu suns, bet prot meklēt, ņem pēdu ļoti labi.
Viņa ir pierādījums, ka sunim meklētājam obligāti nav jābūt šķirnes dzīvniekam.”
Šobrīd Lora ir otra bezšķirnes kuce liepājnieku komandā. Laurai Šmitei pieder jauktenis Oisters. Vairums ir vācu aitu suņi, ir akita un viens Bernes ganu suns.
Sarunās ar Liepājas “Helper Latvia” meklētāju grupas dalībniecēm ne reizi vien izskanēja “gribu palīdzēt, dot sabiedrībai”. To sacīja arī Ilze Lambere.
“Suņi man bijuši vienmēr, arī bezšķirnes. Piedalīšanās izstādēs nav sveša, daru to joprojām. Tomēr man vienmēr bijusi sajūta, ka gribu palīdzēt, dot, kad kāda nelaime. Palīdzēt, neko neprasot pretim. Tad nu mēs ar vācieti Tairo esam šeit”.
Divi virzieni
Meklētāju trenere, biedrības “Helper Latvia” pārstāve Laura Bērziņa: “Kad pazudis cilvēks, mēs varam strādāt divos virzienos. Pirmais, doties pa pēdu, precīzāk, iet pa smaržu koridoru. Otrais, kad suns teritorijā, gruvešos, pamestās ēkās meklē pazudušo, kas var būt arī miris.
Teritorijas suņi vēl meklē uz ūdens, tas ir, noslīkušos. Turklāt meklēšana notiek jebkuros laika apstākļos un jebkurā diennakts laikā.”
Vai ir kādi īpaši priekšnoteikumi, pēc kuriem izvēlas meklētājus? Laura saka, ka suņi netiek šķiroti, bet tiem nevajadzētu būt agresīviem.
Tāpat jābūt labām fiziskām spējām. Mazam sunītim savu fizisko īpašību dēļ var būt grūti pildīt pienākumu. Katram tiek piemeklēta metode, apmācība pēc konkrētā dzīvnieka spējām, talantiem, varēšanas.
Patiesība ir šāda –
saimniekam jābūt tik zinošam, ieinteresēt spējīgam, lai savam sunim parādītu, ka meklēšana ir aizraujošākā spēle pasaulē.
To darot, saimnieks ņem talkā savas zināšanas, loģisko prātu, apziņu, bet sunim notiekošais ir azartiska spēle, kad viņš, vadoties tikai pēc smaržas, dodas pēc nosacītā pazudušā medījuma.
Cilvēks pazudis
Tādu gadījumu nav retums, it sevišķi sēņošanas sezonas laikā, kad cilvēks aiziet uz mežu, pazūd un mājinieki viņu vairs nevar sagaidīt atpakaļ.
“Helper Latvia” pārstāve L. Bērziņa skaidro: “Vispirms jāzvana uz policiju un jāinformē par notikušo. Biedrībai ir līgums ar policiju par iesaistīšanos meklēšanā. Daudzos gadījumos šī informācija līdz mums nenonāk.
Mūs sameklē tuvinieki vai arī paši sekojam informācijai, kas nonāk sociālajos tīklos.”
Jo ātrāk palīgā sauc suņus meklētājus, jo labāk. Lai ietu pa pēdu (smaržu koridoru), tai jābūt pēc iespējas svaigai, jaunai. Tad arī lielāka iespēja ātri atrast pazudušo.
Trenere: “Suns pēc sava aicinājuma, instinktiem ir mednieks, un viņam vecas pēdas vienkārši nav interesantas.
No suņa skatu punkta neloģiski – kāpēc man jāmeklē “medījums”, kas aizgājis pirms dienām četrām.
Mēs mācām sekot arī vecām pēdām, taču ir laiks, pēc kura aizritēšanas to vairs nevar izdarīt, jo cilvēka atstātā smarža pamazām izgaist. Ir trenētie suņi meklētāji, kuri spēj sekot arī trīs četras dienas vecai pēdai.”
Būtiska norāde – biedrības “Helper Latvia” brīvprātīgie un viņu suņi strādā tikai ar nekrimināliem pazušanas gadījumiem.
Ja pie kādas krimināllietas izmeklēšanas ķērusies policija, tā izmantos savus dienesta suņus, ne “Helper Latvia” brīvprātīgos.
L. Bērziņa: “Ja jāatbild uz jautājumu, kāpēc esmu iesaistījusies biedrības darbā, kāpēc šo visu daru un mācu savu suni, man sirdij tuvs ir biedrības dibinātāju teiktais – tas ir veids, kādā pasakām paldies par to, ka mums ir labi.
Protams, arī mums pašiem gadās visādi grūti brīži, bet es varu un gribu palīdzēt tiem, kas nonākuši nelaimē un pazuduši. Tas ir visu mūsu biedru aicinājums un motivācija.”
Uzziņai
- Informāciju var iegūt tīmekļa vietnē helper.lv
- Ja pazudis cilvēks, jāzvana uz biedrības “Helper Latvia” tālruņa numuru +371 25142514
- vai jāraksta vēstule uz e-pasta adresi [email protected].
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.