Uzrunās izskanēja gan piemiņas vārdi pulkvedim Oskaram Kalpakam un Brīvības cīņu varoņiem, gan atgādinājums, ka Latvijas brīvība nav pašsaprotama –

tā prasa sabiedrības vienotību, patriotismu un gatavību uzņemties atbildību par savu valsti.

Runātāji vilka paralēles ar šodienas situāciju – drošības izaicinājumiem un karu Ukrainā –, kas vēl jo vairāk lika novērtēt skaisto pavasara dienu mierīgā zemē un zem mierīgām debesīm.

Ziemeļu kapsētā jaunsargi bija izveidojuši goda aleju ar svecītēm un Latvijas karodziņiem.

Gājienā tika nests Latvijas karogs, kā arī sabiedroto valstu – ASV, Francijas un Lielbritānijas – karogi, bet solidarizējoties ar Ukrainu – arī Ukrainas karogs.

Zemessardzes 44. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Rinats Ažēns atgādināja, ka O. Kalpaks jāatceras ne tikai kā Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, bet arī kā personība un virsnieks,

kura drosme, pašaizliedzība un pārliecība par Latvijas brīvību kļuva par pamatu turpmākajām cīņām par valsts neatkarību.

Viņš norādīja, ka 1918. gadā Latvija bija tikko pasludinājusi neatkarību, taču tā bija apdraudēta, un daudzi tobrīd šaubījās, vai jaunā valsts spēs pastāvēt.

Tomēr virsnieki, instruktori un karavīri brīvprātīgi pieteicās armijas vienībās un pieņēma lēmumus, kas izrādījās izšķiroši Latvijas brīvības nosargāšanā.

R. Ažēns arī atgādināja, ka

brīvība nav pašsaprotama – tā ir jāiegūst, jānotur un jānodod nākamajām paaudzēm,

un šodienas pienākums ir turpināt šo atbildību ar tādu pašu uzticību un drosmi.

Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku vecākais kapelāns kapteiņleitnants Dāvids Šterns savā uzrunā runāja par mieru un spēju novērtēt dzīvi drošā valstī.

Viņš sacīja, ka O. Kalpaka piemērs atgādina par brīdi, kad kādam jāuzņemas atbildība un jāpieņem drosmīgi lēmumi.

Ne katram karavīram ir lemts kļūt par tautas simbolu, taču

O. Kalpaks Latvijas vēsturē ieņem īpašu vietu, un viņa piemiņa paliek kā atgādinājums par pienākumu sargāt savu zemi.

Savukārt nacionāli patriotisko organizāciju koordinators Juris Raķis uzsvēra, ka gadi mūs arvien vairāk attālina no 1919. gada notikumiem, taču pēdējo gadu pieredze liek no jauna apzināties, cik svarīgs bijis Latvijas izvēlētais ceļš uz brīvību un neatkarību.

Pasākumā pieminēja arī paša pieminekļa vēsturi.

“Daugavas Vanagi Latvijā” Liepājas nodaļas pārstāvis Normunds Krafts atgādināja, – padomju okupācijas laikā piemiņas vietu nopostīja un tāda tā stāvēja 50 gadus, līdz Atmodas laikā 1988. gadā sākta tās atjaunošana.

Pieminekli atjaunotajā veidolā atklāja 1989. gada 18. martā.

O. Kalpaks bija pirmais Latvijas bruņoto spēku komandieris, kurš 1918. gada nogalē sāka veidot latviešu karaspēka vienības un vadīja tās Brīvības cīņās.

Viņš krita 1919. gada 6. martā pie Skrundas, pārpratuma dēļ izceļoties sadursmei starp vācu un latviešu vienībām.

Ziemeļu kapsēta Liepājā bija Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņu pārapbedīja dzimtas kapos Meirānos.

Pasākumu rīkoja Liepājas muzejs sadarbībā ar Liepājā dislocētajām Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībām.

To vadīja Laura Jeruma un Emīls Dreiblats, bet muzicēja NBS Jūras spēku orķestris.